Kurzemes Vārds

13:09 Sestdiena, 17. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tavā un manējā Liepājā

Nemanot pienākusi simtgade
Kirils Bobrovs

Šo rindu autoram liktenis lēmis no bērnu dienām līdz nosirmošanai staigāt pa O.Kalpaka ielu. Bija laiks, kad tai bija cits nosaukums. Taču mēs, toreizējās nomales iedzīvotāji, tam nepievērsām īpaši lielu vērību. Bet tas, ka ārēji pievilcīgā vecticībnieku baznīciņa atrodas tieši kapos, vienmēr likās nedaudz dīvaini un nesasaucās ar ikdienas gaitām.

Un reiz pavisam negaidot iepazināmies ar kopienas priekšsēdētāju Haritīnu Krasiļņikovu, un es uzzināju, ka nelielais koka dievnams nosaukts Svētās Trīsvienības vārdā un tā ir trešā Trīsvienības baznīca Liepājā. Bet arī tas nav pats galvenais, svarīgākais, ka šogad baznīca svinēs savu simtgadi, kā mēdz teikt, nozīmīgu – apaļu jubileju. Un, neskatoties uz paaudžu un varu maiņu, visus šos gadus baznīca netika slēgta, un cilvēki gājuši uz dievkalpojumiem tajā. Tiesa, šobrīd draudzei nav sava mācītāja, jo iepriekšējais priesteris nomira vēl padomju laikā. Vadīt dievkalpojumus no Rīgas brauc tēvs Mihails Aleksandrovs. Taču šādus braucienus viņš var atļauties ne biežāk kā vienu reizi mēnesī. Vajadzētu gatavot savus cilvēkus, un būtu jāsāk ar svētdienas skolu. Tāda iecere ir, un ir arī cilvēki, kas varētu vadīt Bībeles stundas. Pie reizes jāgatavo arī dziedātāji un Svēto rakstu lasītāji. Tad mēs biežāk redzētu atvērtas šās baznīcas durvis, un tas būtu ļoti jauki.

Taču visinteresantākā ir pati baznīcas tapšanas vēsture. Dievnamu pabeidza būvēt 1906.gada oktobrī, un visi darbi tika paveikti vienas vasaras laikā, bet nākamajā, 1907.gadā oficiāli piereģistrēja šo vecticībnieku kopienu. Tas notika uzreiz pēc tam, kad cara valdība pārtrauca vecticībnieku vajāšanu un 1905.gada aprīlī ar Nikolaja II ukazu atcēla ierobežojumus, kas savā laikā bija vērsti pret vecticībniekiem. No Rīgas saņemtas interesantu arhīva dokumentu kopijas – draudzes tapšanas vēsturiskās liecības. Bet vēl pirms tam, 1903.gada 5.jūlijā, jaunās baznīcas būvei piešķīra 7791 kvadrātmetru lielu gruntsgabalu.

Uzreiz rodas jautājums: kādēļ gan kapsētā? Taču tolaik šajā teritorijā kapsētas nemaz nebija! Un tikai daudz vēlāk apbedījumi sāka virzīties arvien tuvāk un tuvāk dievnamam, līdz situācija kļuva tāda, kāda tā ir. Paši pirmie apbedījumi atradās pašreizējo kapu ziemeļu daļā, tur arī tagad var atrast 19.gadsimta deviņdesmito gadu apbedījumus. Bet pārējā teritorija bija neskarts klajums. Starp citu, analizējot hronoloģiskā secībā jaunajām ielām piešķirtos nosaukumus šajā pilsētas daļā, secinām, ka lielākā daļa ielu radās tieši pašreizējās kapsētas teritorijas apgūšanas laikā, un tur gāja ceļš uz imperatora Aleksandra III kara ostu. Otrs posms saistīts ar 20.gadsimta trīsdesmito gadu vidu.

Likumīga teritorija minētā objekta tuvumā bija nepieciešama arī Pirmā pasaules kara upuriem – krievu un vācu karavīriem, bet mazliet vēlāk arī latviešu cīnītājiem. Brāļu kapus un pieminekļus ierīkoja tur, kur bija brīva vieta. Tieši tādā brīvā vietā tika uzbūvēts arī Oskara Kalpaka piemineklis. Kapus vajadzēja iežogot. Un tagad tikko pabeigta akmens mūra žoga atjaunošana. Bet vēl pirms diviem vai trim gadiem uzmanīgs vērotājs pēc betona cepures pavisam viegli varēja atšķirt cara laiku daļu no vēlāk uzmūrētās sienas.

Jau minētajā 1903.gada dokumentā, kas saņemts no Rīgas Valsts arhīva, ir teikts, ka zemes gabals atrodas Lazareva (O.Kalpaka) un Ziedu ielas stūrī. Bet draudzes pašreizējā juridiskā adrese ir O.Kalpaka ielā 87. Acīmredzot šeit slēpjas kāda grūti atšifrējama mīkla. Lieta tāda, ka Tīklu iela (kapu dienvidu galā) nekad nav pārdēvēta, bet tagadējās Ziedu un Puķu iela arī vienmēr atradušās savās vietās un ar O.Kalpaka ielu nekādi nevarēja krustoties. Baznīcai piešķirtā teritorija nepārtraukti samazinājās, taču H.Krasiļņikova vēl var parādīt vecās robežas pēc tur augošajiem vecajiem kokiem. Labi, ja ir saglabājusies vismaz puse tajos laikos iestādīto kļavu. Tās gan apdraudēja ēkas jumtu, gan traucēja jaunām kapu vietām. Kapsētā jau sen bija jūtams apbedījuma vietu deficīts, un ir dzirdēts, ka kapu pārzinis (administrators?) pats it kā esot pārdevis vietas pie pašiem baznīcas pamatiem. Un tieši kad tas ir noticis, rāda gadu skaitļi uz kapu plāksnēm. Uz trijām no tām ir 1995.gads, ir arī septiņdesmitie un astoņdesmitie gadi. Un koki it kā atvirzījās tālāk un tagad atrodas starp vēlāko apbedījumu vietām. Taču mainīt vairs neko nevar. Droši vien sakritības dēļ viens no diviem Krievijas vecticībnieku centriem – Maskavas arhibīskapija – arī atrodas kapsētā, galvaspilsētas Rogožskas kapu teritorijā.

Ir saglabājušies reti dokumenti arī šeit uz vietas, piemēram, guberņas valdei rakstīta draudzes iesnieguma kopija, veci fotoattēli, simt gadu vecas reģistrācijas grāmatas, kurās fiksēti ziedojumi baznīcas celtniecībai. Fotogrāfijās iemūžināta Liepājas vecticībnieku vecā paaudze, piemēram, vēl jaunais, simpātiskais Grigorijs Ptičkins, daudziem labi pazīstamā Georgija Ptičkina tēvs. Šiem dokumentiem būtu jākļūst par pamatu dievnama izpirkšanas tiesībām no pašvaldības, kurai tas šobrīd oficiāli pieder. Droši vien atkal būs vajadzīga nauda – tādi nu ir netaisnīgie likumi.

Vēsturnieks un valsts kultūras un vēstures pieminekļu inspektors Gunārs Silakaktiņš nešaubās, ka šeit īpašuma jautājumos viss ir skaidrs un nav iespējams neko apstrīdēt. Taču mūsu draudze ir nabadzīga, pat vēl nabadzīgāka par citām. Tādēļ tās locekļi pēdējā laikā arvien biežāk spriež par sponsoriem. Jo nekāds remonts, izņemot nekvalitatīvu ēkas fasādes krāsošanu, tur nav veikts kopš 1932.gada. Nesen Pilsētas domes priekšsēdētājam Uldim Seskam tika aizsūtīta vēstule ar lūgumu sniegt atbalstu sakarā ar simtgades jubileju. Jo baznīcu jau sen bija laiks nokrāsot un izremontēt. Starp citu, tur ir problēmas ar apkuri. Ugunsdzēsības dienests drošības apsvērumu dēļ pieprasīja nojaukt baznīcas apkurei izmantoto savu laiku nokalpojušo krāsni. Pašreizējā uz laiku ierīkotā čuguna krāsns aizņem daudz vietas un arī bojā lūgšanu telpas kopskatu.

Bet dome taču nespēj palīdzēt visiem lūdzējiem un cietējiem! Vēl jo vairāk tādēļ, ka tas laikus nebija ieplānots. Domes atbildē tieši tāds iemesls arī figurē: budžetā nav paredzēti līdzekļi šādiem mērķiem un lietderīgāk būtu uzrakstīt projektu, lai saņemtu Eiropas naudu. Zināmā mērā tas pat ir reāli, kā sacīja Haritīnas brīvprātīgā palīdze Tatjana Antipova, un tieši viņai būtu pa spēkam sagatavot šādu projektu. Taču laika līdz jubilejai atlicis pavisam maz, diez vai izdosies noformēt veselu kaudzi tik nopietnu dokumentu. Šeit cer arī uz dažu ietekmīgu personu, Liepājas vecticībnieku ģimeņu atvašu ieguldījumiem. Labi, ka pirms diviem gadiem pilsētas labiekārtošanas plāns ļāva ierīkot pievilcīgu un pamatīgu metāla žogu gar Tīklu ielu. Un vārti – gan transportam, gan baznīcēniem – ierīkoti tieši pretī dievnamam.

Ieejot baznīcā, rodas sajūta, it kā būtu ir apstājies, interjera noformējums gluži vienkārši apbur un tur savā varā ar neizprotamu maģisku spēku. Gaismas stari tik tikko spēj izlauzties cauri aizvērtajiem slēģiem. Arī šajā sakarībā var rasties jautājums, taču arī slēģiem ir sava nebūt ne mazsvarīga nozīme, jo baznīcā jau trīs reizes bija ielauzušies laupītāji: uz svētbilžu sienas – ikonostasa – joprojām redzami dēļi, pie kuriem kādreiz bija piestiprinātas uz visiem laikiem zaudētās ikonas, kas droši vien nonākušas negodīgu kolekcionāru rokās. Bēdīgi. Taču ikonostass arī šodien pārsteidz ar savu krāšņumu tik nelielā telpā. Tā centrālajā daļā atrodas altāra galds ar milzīgu krucifiksu. Par īstu retumu var uzskatīt Kazaņas Dievmātes svētbildes kopiju, kas gleznota 19.gadsimtā. Šo žēlsirdīgo aizstāvi, mājas, bērnu un laulības sargātāju Krievijā tur ļoti augstā godā. Varētu vēl šo to paskaidrot sīkāk. Piemēram, lielmocekli Georgiju godina galvenokārt Kristus karadraudzes vadoņi kā cīnītāju sargātāju karalaukā, grūtdieņu un izmisušo aizstāvi.

Kas tad īsti ir vecticībnieki? Tos var saukt par pirmsreformas pareizticīgajiem. Patriarha Nikona 1653.gadā sāktās baznīcas reformas sadūrās ar garīdzniecības vienas daļas pretestību, lai saglabātu veco ticību. Ar valsts atbalstu Nikons nežēlīgi izrēķinājās ar šķeltniekiem. Toreiz plaši tika lietots vārds šķeltniecība. Taču represijas tikai veicināja jaunievedumu pretinieku – šķeltnieku – skaita palielināšanos. Protams, PSKP no savām ateisma pozīcijām noliedza visas konfesijas, arī vecticībniekus. Rituālos reforma ieviesa daudz izmaiņu, piemēram, klanīšanos nevis līdz zemei, bet tikai līdz jostas vietai, liturģijā divu pirkstu žestus aizstājot ar trīs pirkstiem. Taču galvenais, ka veco rituālu piekritēju, vecticībnieku, kļuva mazāk nekā reformu atbalstītāju, pareizticīgo. Un iemesli bija ne tikai vēsturiski. Tagad ļoti trūkst informācijas. Un būtu nepieciešama, piemēram, sava mājaslapa internetā. Lūk, par ko sapņo! Vai nav dīvaini, ja raugāmies no tieksmes saglabāt visu veco? Šobrīd varētu sapulcināt ne vairāk par četrdesmit vecticībnieku, skaidro H.Krasiļņikova. Taču kādu no malas tas noteikti varētu ieinteresēt.

Valda uzskats, ka šās nelielās konfesijas kristieši cenšas turēties savrupi, ka viņi ir drūmi un nerunīgi. Taču saruna ar Haritīnu Krasiļņikovu liecina par pretējo. Jānofotografējas? Ja jau vajag, lūdzu. Objektīvā jāpasmaida? It kā nebūtu iemesla, bet var jau. Un viņa izteica vienu vēlmi: lai par godu Ziemeļu kapsētā esošās Svētās Trīsvienības baznīcas simtgadei tai piešķirtu arhitektūras pieminekļa statusu. Vecticībnieki Baltijā neradās tukšā vietā, šīs kristiešu konfesijas saknes meklējamas to krievu tautības iedzīvotāju tradīcijās, kas jau kopš seniem laikiem mituši jūras krastā. Šo ļaužu apmetnes nemitīgi vairojās, pateicoties pārceļotājiem, it īpaši pēc tam, kad Krievijā sākās vecticībnieku vajāšana. Tādēļ viņi arī tagad pelnījuši ne tikai kristiešu, bet arī visu liepājnieku ievērību. Kad mēs devāmies prom no baznīcas pa Tīklu ielu, mūsu uzmanību piesaistīja vēl viens it kā sīkums – uz septiņiem gaišziliem kupoliem ir koka krusti, taču tie nelabvēlīgo laika apstākļu ietekmē bojājas. Tos noteikti vajadzētu atjaunot.