Kurzemes Vārds

06:23 Trešdiena, 8. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Saruna

Dzimusi brīvībai
Līvija Leine

Ildzi Blumbahu Liepājā pazīst daudzi. Vieni tāpēc, ka viņa ir autobraukšanas instruktore un simtiem liepājnieku iemācījusi vadīt automašīnu. Citi – tāpēc, ka viņa ir viena no cilvēkiem, kuri joprojām ar sirdi un dvēseli nodarbojas ar airēšanu. Vēl citi viņu zina kā aktīvu un atsaucīgu Liepājas Lutera draudzes locekli. Vēl citi – tikai tāpēc, ka reiz dzīvē ar viņu sastapušies grūtā brīdī. Jo Ildze ir cilvēks, kas nepaies garām pat uz ielas nokritušam, apskretušam vīrelim, kurš līdzinās klaidonim. Tieši situācija, kad viņa aicināja šo rindiņu autori painteresēties, kā klājas cilvēkam, ko viņa saļimušu aiz bada ziemā bija atradusi uz ielas un aizvedusi mājās, arī mudināja ielūkoties dziļāk: kas Ildze Blumbaha īsti ir par cilvēku?

Vizītkarte
Ildze Blumbaha
\ Dzimusi 1951.gada 28.martā Liepājā.
\ Mācījusies Liepājas 5.vidusskolā, airēšanu – Liepājas Bērnu un jaunatnes sporta skolā, 33.profesionāli tehniskajā vidusskolā ieguvusi šofera un atslēdznieka amatu.
\ Strādājusi karaspēka daļā, Liepājas Autobusu parkā, DOSAAF autoskolā.
\ Ir licenzēta autoapmācības instruktore.
\ Smaiļošanas sporta meistarkandidāte.
\ Māmiņa meitai Sandrai un vecmāmiņa Intai un piecus gadus vecajam Kriksītim – Kristai.
\ Liepājas Lutera draudzes locekle.

Atceraties, kā tas bija: astoņpadsmit gadu veca meitene un šofera pienākumi? Kā tikāt galā?
– Ja patīk, var tikt galā ar visu. Praksē biju Autobusu parkā, bet man tur nepatika, darbs bija pārāk vienmuļš. Pēc skolas beigšanas aizgāju strādāt uz karaspēka daļu. Bet tajā laikā biju ļoti aktīva sportiste. Laiku pa laikam sacensības. Protams, ka nevienam darba devējam nepatīk, ja šoferis nav darbā. Iznāca dzirdēt pārmetumus. Pārgāju strādāt štāba garāžās. No sākuma uz ZIL–130, pēc tam uz autobusiņa PAZ. Man galvenais bija braukt. Būt pie stūres man nozīmē brīvības izjūtu. Ja mani iespundētu telpā, tas nozīmētu, ka man uzlikts lielākais sods no visiem iespējamiem. Man vajag brīvības! Iespējams, ka tas arī no biežās braukšanas uz sacensībām. Vienalga kur braucām, lai tiktu vilcienā, autobusā, lidmašīnā, vienmēr bija jāstāv rindā. Kad brauc ar mašīnu, pats esi sev saimnieks. Apstājies kur gribi, jebkurā laikā vari izkāpt, nav jāskatās pulkstenī, ka tūlīt, tūlīt nokavēsi kaut kādu atiešanas laiku.
Tajā laikā šoferis it kā bija vēl vīriešu profesiju sarakstā.
– Grupiņā jau bijām četras vai piecas meitenes. Pārējie simti skolā bija puikas. Pilsētā strādāja tikai dažas sievietes, ne vairāk par desmit. Dažs labs uz mums skatījās pat ar nievājošu aci.
Bet man jau no sākuma bija sapnis kļūt par autoapmācības instruktori. Kad ieguvu 2.klases šofera tiesības, 1972.gadā beidzu instruktoru kursus, pēc tam – kvalifikācijas 1.klasi. Pēc tam nāca piedāvājums no DOSAAF autoskolas. Un divas meitenes to darbu sākām. Otrā neizturēja, un ilgus gadus pilsētā biju viena, kas apmāca jaunos šoferus. Mācīties nāca tikai vīrieši – jauniesaucamie. Mani pirmie skolēni visi ieguva braukšanas tiesības. Visi nolika arī motocikla vadītāja eksāmenus. Lielāks gandarījums jau instruktoram nevar būt kā tas, ka audzēkņi noliek eksāmenu, iegūst apliecību un tiešām vada auto.
Tagad šķiet, ka meitenes ātrāk un vairāk apgūst braukšanas mākslu.
– Tā ir.
Kā nokļuvāt līdz airēšanai?
– Pavisam vienkārši. Tas bija 1965.gadā. Skolā toreiz prasīja, lai visi darbotos kādā sporta veidā. Nav kā tagad, kad visa fiziskā attīstība notiek, sēdot pie datoriem. Mani interesēja daudz kas – peldēšana, paukošana, zirgi, riteņbraukšana, vieglatlētika, airēšana. Paliku pie pēdējās. To mācījos arī sporta skolā. Tagad trenējos viena pati.
Jaunos tagad arī kāds trenē?
– Jaunos puikas trenē Omārs Sermols. Bijušā airētāja un trenera Valda Sērmola dēls.
Ko airētāji dara ziemā, kad kanāls un ezers aizsalis?
– Trenējas sporta zālēs. Ceļ svarus, peld baseinā, skrien, spēlē futbolu, basketbolu, lai nezaudētu fizisko spēku un izturību, kas palīdz pavasarī iekustināt muskuļus. Arī man grūti pavasarī iesākt. Vairākus gadus ar airēšanu neņēmos vispār. Veselība sāka iet grīstē. Mugura bija sasaldēta, ziemās zem mašīnām guļot un tās remontējot. Kāja slēdzās nost. Ārsti draudēja, ka jāoperē. Atteicos. Divdesmit gadus atturējos no airēšanas. Kad parādījās pirmie vējdēļi, ar labsirdīgu skaudību skatījos: ak, kā gribētu pamēģināt! Tad sev pateicu: pietiek sēdēt un raudāt! Sēdos atkal airos. Un – airēšana mani no visām likstām izglāba. No sākuma mugura vēl sāpēja, tagad par sāpēm neko nezinu. Kamēr kusties, ķermenis tavas locītavas pats ieeļļo. Airēšana mani arī ļoti nomierina. Kamēr airē, esi aizņemts, redzi ūdeni, skaisto apkārtni, domas lidinās. Daba taču mums tik skaista! Nu, ir taču skaista šī Attekas sala!
Noteikti mājās glabājas arī daudz kausu par uzvarām.
– Ir jau, ir. No 15 gadu vecuma taču sāku airēt. Biju meiteņu grupā, tad junioru. Mūsu komandai vienmēr bija pirmās, otrās, trešās vietas, startēju arī Latvijas izlasē, piedalījos skolēnu spartakiādē Ļeņingradā, Maskavā. Veterānu kārtā balvu nav mazāk. Tagad paši sarunājam, kur sacensības, aizbraucam. "Lucavsalas airus" esam dabūjuši sacensībās, kurās piedalās dažādu grupu airētāji, arī veterāni.
Tas man otrs lielākais prieks aiz rūpēm par mazmeitiņām, meitas ģimeni. Savu Kriksīti esmu apņēmusies iemācīt braukt ar riteni. Viņai mana uzņēmīga. Izgājām pludmalē, pa cieto smilti, gar ūdensmalu pusotru stundu bez pārtraukuma. Krita un cēlās, cēlās un krita, bet ne čīkstēja, ne padevās. Iemācījās. Sīksta kā vecmāmiņa. Otra māsiņa Inta iet jau 5.klasē. Mācās arī mākslas skolā, darbojas Jauno tehniķu stacijā, dejo "Krustiņos". Abas dzied Vācu biedrībā. Viena otrai palīdz, māca. Mazā jau lasa, prot veikalā iepirkties.
No kā jums pašai tas sīkstums?
– Varbūt no mammas. Bija vecākā māsa Centrālajā slimnīcā Ķirurģijas, vēlāk Terapijas nodaļā. Strādāja arī māsu skolā. Savu darbu ļoti mīlēja, tam atdeva visu. Darbā arī nomira. Ziemassvētku vakarā. Sakrāmēja somiņu, lai nāktu mājās, un… viss. Nu jau divdesmit gadu, kopš Dieva dārzos staigā.
To pārdzīvoju ļoti, ļoti smagi. Brāļi pirms tam jau bija traģiski gājuši bojā. Viņi man bija pieci. Tagad palicis viens. Smagi bija mammai to pārdzīvot. Varbūt tāpēc, ka man sāpes bijušas tik tuvu, spēju uzreiz ieraudzīt, ka sāp arī citam.
– Tāpēc toreiz piecēlāt to sniegā paklupušo vecīti, pie kura mani aizvedāt?
– Laikam Dievs ir, ka man vajadzēja viņam garām braukt. Es vienmēr apstājos, ja cilvēks guļ ceļmalā. Ne vienmēr gulošais ir piedzēries. Pieeju klāt arī tad, ja piedzēries. Es ar cieņu izturos arī pret tiem, kuri rokas pa konteineriem. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi ir pašlepni, ka neiet ar izstieptu roku un nelūdz ubagu dāvanas. Esmu vairākas reizes pacēlusi ar mašīnu notriektus cilvēkus. Reiz, tas bija jau pasen, braucu uz Podnieku ezeru. Tur ceļā daudz līkumu. Bieži piebremzēju, lai nenotiktu avārija. Te, skatos, aiz viena līkuma guļ notriektais. Zvanu ātrajai palīdzībai. Saņemu padomu: atvediet to cilvēku. Prasu, kāpēc nevar pabraukt pretim. Piekāpās, atbrauca. Bet visa medicīniskā ekipāža – tikai sanitārs. Šoferis pat neizkāpa no mašīnas, lai palīdzētu to cilvēku iecelt, abi ar sanitāru kaut kā nestuves ar nelaimīgo iestūķējām ātro mašīnā.
Reiz atkal uz Bernātu ceļa: pieeju klāt, izrādās – mans kursants. Abas kājas lauztas. Visi brauc garām, bet viņš guļ ceļmalā, sāpēs čokurā sarāvies. Nesaprotu tos cilvēkus, kuri var tā pabraukt garām. Vai tiešām viņi ir tā apdrošinājušies, ka ar viņiem nekad nekas tamlīdzīgs notikt nevar? Ja redzu pa ceļu vai pa ielu ejam vecu tantiņu un ja vien mašīnā ir vietas, vienmēr piestāju un aizvedu mājās.
Cits par tādiem notikumiem būtu sen pilnas avīzes pierunājis…
– Man nav ar to jālepojas. Tas ir mans – cilvēka – pienākums. Reiz gāju pa kapiem. Uz viena kapakmeņa bija rakstīts: "Ceļiniek, apstājies, padomā. Kas tu esi, tas es biju. Kas es esmu, tas tu būsi." Labi, vai ne?
Kad svinēju piecdesmito dzimšanas dienu, viesiem jautri uzsaucu: "Tad tiksimies pēc gadiem…" Gribēju teikt piecdesmit, bet aprāvos pusvārdā. Kādi piecdesmit? Cik man vēl atlicis? Divdesmit? Tajā brīdī sajūta bija tāda, it kā mani kāds ar lielu veseri būtu zemē iedzinis. Kad atjēdzos, sapratu, ka man tik daudz vēl darāmā, bet laiks tik ļoti steidzas. Tie pirmie 50 taču bija skrietin paskrējuši. Un bija jādomā, kāda būšu nākotnē, ko gadi ar mani izdarīs. Mana devīze, ko mācu arī citiem: "Cieņu pret vecumu!" Tā ir visu cilvēku nākotne. Un neviens mēs nezinām, kādi tad būsim. Ir ļoti skaudri apzināties, ka cilvēka mūžs ir tikai mirklis uz zemes. Tāpēc iet pretim vecumam ir sava veida drosme. Jaunībā jau par to nedomā. Bet vajadzētu. Tad cilvēki mazāk kļūdu un muļķību izdarītu
Kas jums ir automašīna? Dzelzs kaudze vai kas vairāk?
– Auto man ir otrs draugs. Ir cilvēki, kuri pret savu auto izturas kā pret dzelzi. Es savai pat paldies pasaku, ka labi uzvedusies. Tai ir sava valoda, tikai jāprot dzirdēt. Ir actiņas –gaismiņas. Ar savu auto saprotos kā ar cilvēku. Tie, kam mūžā ir viena mašīna, kas to sūri, grūti pelnījuši, pret to izturas kā pret ģimenes locekli. Remontējot tajā ieliek sevi, dvēseli. Ne tā kā jaunieši tagad – lēti nopērk un triec uz nebēdu.
Vai rallijos arī esat piedalījusies?
– Ralliji mani nesaista. Esmu gan vizinājusi tiesnešus, izbraukusi trases kopā ar viņiem, lai tās pārbaudītu. Kamēr mācījos, protams, domāju – braukšu rallijos, piedalīšos, dūša bija liela. Kad piedzima meita, šo vēlmi kā ar roku atņēma. Tūlīt klāt bija jautājums: "Kas manu bērnu audzinās?"
Un laiva? Tā arī jums ir dzīva būtne vai tomēr tikai transportlīdzeklis?
– O jā. Tā arī ir draugs. Mūža draugs. Nu, nevaru to izņemt no ūdens un nomest. Man tā ir jānopulē, jāievasko, lai labāk slīdētu. Tas arī dod papildu sekundes sacensībās.
Tad tomēr – ātruma dēļ?
– Ne ātruma, bet tāpēc, ka tā man jau veca un vienīgā. No sarkankoka. Mīļa. Nevis plastmasas. Esam abas veterānes, abas it kā saaugušas. Arī airis vecs, koka. Arī sacensībās cenšos braukt tikai ar savu laivu.
Cik ilgi vēl domājat braukt ar savu laivu?
– Kamēr rokas un sirds turēs. Airēšana – arī ir mans dzīvesveids. Kad esmu dienā tos savus obligātos piecpadsmit kilometrus noairējusi, ir labs garastāvoklis. Prieks, ka esmu spējusi to izdarīt. Neesmu taču vairs jaunības gados. Tāpēc saku visiem: "Vajag iet ārā uz ūdeņiem!" Un par liekiem kilogramiem vairs nav jāuztraucas. Ja ziemā uzkrāts, pēc dažām nedēļām pazūd.
Jā, un mums, airētājiem, te kanālā taču ir savas par 20 tūkstošiem ierīkotās dušas!
Uz salas?
– Nē. Pie promenādes. Pabrauc tik apakšā un dušojies uz nebēdu. Kam tad citam tas ūdens līst? (Smejas.)
Jums tāda nopietna, dziļa cilvēka dzīves uztvere. Bet tad pēkšņi visam pāri – humors.
– Tā nav: jo vecāks, jo nopietnāks. Mani tomēr vairāk velk uz humoru. Esmu sapratusi, ka sīku bēdu labāk pārvērst humorā. Tas palīdz. Ja kaut kas sāp patiesi dziļi, tad kaut kur nolienu un izraudos.
Kad tas gadās?
– Kad mani nepatiesi aizvaino. Tad pat pa naktīm mokos, neguļu. Labas zāles pret sirdssāpēm ir dārzs. Vajag piespiest tikai sevi iet iekšā un sākt strādāt. Var arī iet uz laivu un kārtīgi izbraukties. Tad bēda kaut kur pazūd. Ja nē, visu laiku par to jādomā.
Kas var tik ļoti aizvainot?
– Viens otrs no maniem skolēniem. Kad esmu kādu mācījusi braukt pēc labākās sirdsapziņas, bet viņš necenšas līdzi domāt un eksāmenos izkrīt. Ja esmu kādam iemācījusi visu, sākot no nulles, bet viņš mani uzskata par tukšu vietu un nolamā visu priekšā. Tad ļoti sāp. Pret katru apmācāmo izturos kā pret labāko draugu. Cenšos viņam iedot ne tikai māku braukt, bet arī dzīves skolu, kas uz ceļa vajadzīga. Bet viņš uzbļauj, it kā es būtu pēdējais nelietis.
Bieži tā gadās?
– Lielākoties mani skolēni ir labi cilvēki. Bet šodienas jaunatnei ir citādas prasības, nekā bija mums. Visu vajag ātri un uzreiz. Bet katram ir savas spējas uztvert un saprast informāciju, ko viņam dodu. Saku: "Tu vēl neesi gatavs eksāmenam." Netic. Viņš taču it kā māk braukt. Un rezultāts – eksāmenu nenoliek. Bet viņam tik daudz vēl bija jāiemācās. Šoferim ir jājūt katrs riteņa apgrieziens. Precīzi jāpakļaujas satiksmes noteikumu prasībām. Tos iezubrīt nevar. Tie jāizprot. Un šis mācību process pat vidusskolas teicamniekiem reizēm iet grūtāk un ir ilgstošāks nekā parastā skolā.
Reizēm pie manis nāk vecāki: "Kad beidzot to manu bērnu iemācīs braukt?!" Pieprasa, lai puisītis jau parīt tiktu sagatavots eksāmenam. Man tad viņiem jājautā: "Vai tiešām gribat savu bērnu nāvē iegrūst?" Ja skolēns braucot atkārto vienas un tās pašas kļūdas, tad viņš par tām nedomā, neanalizē. Kas ar viņu notiks tad, ja pie blakus pedāļiem nesēdēs instruktors? Gadās, ka tāds pusgatavs braucējs valsts eksāmenu noliek, bet drīz vien dzirdu: avarējis. Ceļš kļūdas nepiedod.
Dažs eksāmenu nenoliek tāpēc, ka satraucies. Ka svešs auto. Ka izjūt milzīgu atbildību. Un, ja nenoliek, arī nekā slikta nav. Labāk likt otrreiz, nekā kaut ko nezināt. Jauki protams, ir tie brīži, kad pēc gadiem pie manis pienāk cilvēks un saka: "Paldies. Man līdz šim nav bijis nevienas avārijas."
Cik cilvēkiem esat iemācījusi braukt?
– Ļoti daudziem. Simtiem. Skaitījusi gan neesmu. Padomju laikā lika eksāmenus veselām grupām. Tagad prasības lielākas, mācību process lēnāks.
Kā vērtējat tādu braukšanas formu kā dragreisi?
– Esmu pret. Tur nav ne organizācijas, ne kārtības, ne drošības, ne prakses. Sevišķi, ja tas notiek pilsētā uz ielas. Uzspiest uz gāzes pedāļa var jebkurš un riskēt ar citu cilvēku dzīvībām, bet nobremzēt – diez vai… Ceļš ir kā šaha spēle ar neskaitāmiem gājieniem, kuri jāparedz uz priekšu. Tu nekad nevari zināt, ko tas cilvēks uz ietves darīs, vai tā mašīna, kas brauc pa priekšu, vai pat tavējā nesalūzīs. Un vēl kas. Cilvēks pavisam citādi vada automašīnu, kad ir viens, un citādi, kad tajā vai apkārt jautrs bariņš. Tad braucēji ir neaprēķināmi. To vērojam gan Jāņos, gan citos svētkos. Ja rīko tāda veida sacensības, tad jābūt speciālai vietai un stingrai uzraudzībai. Bet es principā neesmu par ātru braukšanu. Esmu par pareizu braukšanu.
Jūs esat aktīva Lutera draudzes locekle. Kāds bija ceļš uz turieni?
– Viss sākās pēc mammas nāves. Viņa nāca sapņos. Un ikreiz, kad viņu redzēju, zināju, ka atkal dabūšu kaut ko zināt par kādiem nelaimes gadījumiem, par avārijām. Togad patiešām bija ļoti daudz avāriju. Kādu dienu mēs, instruktori, pat savā starpā runājām: šodien uz ielas nebrauksim. Es informāciju par cietušajiem vienmēr smagi pārdzīvoju. Un, lai iestātos miers, nolēmu: jāiet uz baznīcu. No sākuma domāju, kā es tā uzreiz iešu baznīcā un teikšu – aizlūdziet par mammu. Man tas vispirms jānopelna. Sāku turp iet kopā ar savu krustmāmiņu. Vienu dienu piegāju viņai klāt un jautāju, vai viņa svētdien ies uz baznīcu un vai drīkstu iet līdzi. Gāju cītīgi uz dievkalpojumiem, un pēc kāda laika uzdrošinājos pieiet pie mācītāja un palūgt aizlūgumu par mammu.
Kurš mācītājs tas bija?
– Atis Vaickovskis. Sastapos draudzē ar mīļiem cilvēkiem, kas mani saprata. Daudzi domā: baznīcā jau iet tikai svētie, kristāltīri. Bet aizmirst, ka draudzē ir tādi paši cilvēki kā uz ielas, ar tām pašām vainām, trūkumiem un problēmām. Gan domās, gan vārdos. Tikai tie cilvēki mēģina ielūkoties sevī un ar Dieva palīdzību kļūt labāki.
Man baznīca dod ļoti daudz. Man tur daudz ir palīdzēts. Un vienmēr par to pateicos Dievam. Un palīdzēts ne tikai man. Tāpēc esmu lūgusi ne tikai, lai labi man un maniem bērniem un mazbērniem, bet visiem, slimiem un veseliem, visiem, kas dzīvo Liepājā, Latvijā, pasaulē. Jo visiem vajadzīga Dieva aizsardzība. Visiem vajag to saskatīt, izjust.
Kad jūs esat kristīta?
– Bērnībā, kad bija gadiņš. Iesvēte bija Muitnieku draudzē. Tā sanāca. Vaickovskim tas bija pēdējais dievkalpojums, un man gribējās, lai tas notiek pie viņa.
Meita un mazmeitas arī iet baznīcā?
– Mazmeita Inta iet Svētdienas skolā. Meita ir kristīta, iesvētīta, arī viņas draugs Jānis. Es neko ar varu neuzspiežu. Dievam cilvēkā jāieiet pašam no sevis. Ar labestību. Ar mīlestību. Tā, kā tas notiek mūsu draudzē. Mums ļoti jauks mācītājs – Raitis Šēners. Sarunas ar viņu ir kā veldze dvēselei. Arī viņa sprediķi ir uzrunājoši. Baznīcā notiek skaisti svētki. Tie vieno draudzes locekļus. Bez viņiem sevi vairs nevaru iedomāties.