Kurzemes Vārds

10:51 Ceturtdiena, 17. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

"Mēs pagaidīsim tur, Īrijā..."
Daiga Borska

Viņi pavisam drīz atkal brauks prom. Vīrs un sieva pašos spēka gados. Dēlam vēl pēdējais gads jāmācās arodskolā, un tad viņš arī aizbrauks no dzimtās pilsētas, lai strādātu un pelnītu. Par to puisis pilnīgi pārliecināts. Viņi, abi pieaugušie, uz Liepāju atbrauca pirms divām nedēļām atvaļinājumā. Pēc dažām dienām viņi atkal būs Rīgas lidostā un lūkosies, kur notiek reģistrācija lidojumam maršrutā Rīga – Dublina. "Vari mūs saukt par ekonomiskajiem bēgļiem, bet, kamēr šeit Latvijā nebūs cilvēka cienīgas algas, atpakaļ nebrauksim. Mēs pagaidīsim tur, Īrijā..." tieši un nepārprotami teica mans paziņa.

Kad satikāmies, viņa sieva noteikti vairs nebija tā sieviete, kuru pazinu pirms došanās uz Īriju. Sarunājos ar cilvēku, no kura staroja pašapziņa šā vārda vislabākajā nozīmē. Jā, viņa pat vizuāli izskatījās daudz labāk, un ne jau tādēļ, ka Dublinā pati par savu nopelnīto naudu var atļauties nopirkt ļoti labus sejas krēmus. Tā bija un ir viņas pašvērtības apziņa, kas, lai cik skumji tas izklausītos, līdz aizbraukšanai uz Īriju bija atkarīga no 140 latu lielās ikmēneša algas. Gan vīrs, gan sieva Dublinā strādā stabilu darbu, kas viņiem patīk, un saņem turienes algu līmenim tiešām labu atalgojumu un sociālās garantijas.

Šī ģimene atbrauca atvaļinājumā uz Liepāju un šeit... ar baudu tērēja daļu svešumā sapelnītās naudas, labiekārtojot dzīvokli, ieliekot plastmasas logus, pērkot mēbeles, iegādājoties atpūtas māju, apģērbjot bērnu (kurš tāpat saņem vecāku sūtīto naudiņu ik mēnesi), sniedzot materiālo atbalstu saviem vecākiem utt. Sieviete atzina: "Man un vīram patīk pelnīt naudu un dalīties tajā ar savējiem! Beidzot jūtos kā cilvēks, bet, lai šī sajūta turpinātos, mēs braucam atpakaļ. Mēs gribam saņemt savām spējām atbilstošu algu, lai gan labprāt strādātu un dzīvotu tepat."

Varētu vēl stāstīt, kādu bijušie liepājnieki tagad, pēc gada prombūtnes, redz savu pilsētu, kas tajā, viņuprāt, mainījies uz labo pusi. Šoreiz ne par to. Par to gan, ka, šādus un līdzīgus stāstus uzklausot, paliek skumji un rodas daudzi jautājumi, uz kuriem nav atbildes. Piemēram, kādēļ tik ļoti krasi atšķiras ekonomiskā situācija un dzīves līmenis Latvijā un Īrijā? Vai tad mēs sliktāki, ka dzīvojam šeit? Attīstību bremzējošie padomju laiki aizvadīti. Varbūt situāciju Latvijā ietekmē tas, ka galvgalī atrodas rausēju saujiņa, kuru alkatība joprojām ņem virsroku pār valsts interesēm. Un tā tālāk... Protams, nekad nebūs tā, ka Latvija paliks pustukša, jo vairums darbspējīgo cilvēku būs aizbraukuši lielākas algas pelnīt uz laimīgo zemi Īriju. Un ne jau visiem, kas turp kādreiz devušies vai dodas, izdevies saņemt kāroto un atgriezties bez vilšanās. Ne jau visiem veicas.

Tikai skumji, neveicas ļoti daudziem šeit dzīvojošajiem, kuri patiesi ar savām darba spējām un godprātīgo attieksmi pret pienākumiem (kā, starp citu, abi sākumā minētie liepājnieki), spiesti dzīvot ar domu: "Varbūt mūsu ģimenes budžets kaut kādu mistisku apstākļu dēļ palielināsies rīt. Varbūt aizparīt..." Dzīvot un cerēt, un joprojām cerēt. Bet dzīvot, ziniet, gribas jau šodien.