Kurzemes Vārds

17:05 Piektdiena, 15. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Ceļojums

"Aijas" meitenes plaukstoši  monumentālajā un pārsteidzošajā Ķīnā
Indra Imbovica

Mūsu valsts masu saziņas līdzekļus jau pārskanējusi ziņa, ka 4.pasaules koru olimpiādē sevi spoži pieteikuši trīs kori no Latvijas – Māra Sirmā vadītais jauktais koris "Kamēr...", Ivara Cinkusa vadītais vīru koris "Gaudeamus" (Rīga) un Liepājas sieviešu koris "Aija" ar diriģenti Guntu Viti priekšgalā.
Galvaspilsētas žurnālisti pasteigušies apjūsmot elitārā kora "Kamēr..." pelnīti izcilos panākumus, izcīnot trīs čempiona nosaukumus, un nereti tikai vienā rindiņā pieminot pārējos abus korus, kuru panākumi – attiecīgi Zelta un Sudraba medaļas – ir ne mazāk izcils sasniegums šajā tik prestižajā un neticami plaši pārstāvētajā pasaules koru mūzikas konkursā. Olimpiāde taču! Tas mūsu dziedātājiem ķērās pie sirds. Bet patiesība ir tāda, ka "Gaudeamus" un "Aija" ir amatierkori, kam atšķirībā no "Kamēr..." katru gadu nenotiek konkurss, kurā piesakās daudzi desmiti pretendentu. Taču visi trīs mūsu kori vārda tiešā nozīmē lika pasaulei ne tikai atpazīt Latvijas vārdu, bet arī dziļā cieņā noliekt galvu latviešu mūzikas tradīciju un kultūras priekšā.
Jā, kas tad notika Ķīnā un kādu "Aijas" meitenes un daži līdzbraucēji ieraudzīja šo neticami strauji plaukstošo, monumentālo valsti ar 1,2 miljardiem iedzīvotāju?

Latvijas koru nevienlīdzīgā situācija

Pasaules koru olimpiādi 2000.gadā radīja un tās idejiskie tēvi ir vācieši. Tas ir šobrīd lielākais koru simpozijs. Olimpiādes padomē ir pa vienam pazīstamam mūziķim no apmēram 120 valstīm. Latviju tajā pārstāv profesors Imants Kokars, kurš Ķīnā piedalījās arī žūrijas darbā. Olimpiāde notiek ik pēc diviem gadiem, katrreiz citā valstī. Nākamā notiks Austrijā.

Lai saņemtu uzaicinājumu piedalīties šajā kormūzikas forumā, atlase jau notika pieteikuma posmā, kad kori nosūtīja gan savus CD ierakstus, gan CV ar panākumu uzskaiti citos konkursos. Tikai pēc tam tika saņemts uzaicinājums un sākās sarakste vairāku mēnešu garumā ar Pasaules koru olimpiādes organizācijas komiteju.

4.pasaules koru olimpiāde pirmo reizi notika Āzijā, Ķīnas Tautas Republikas Sjaminas (Xiamen) pilsētā, kas atrodas pašā Dienvidķīnas jūras krastā, tropu klimatiskajā joslā. Konkursā piedalījās ap 400 koru no gandrīz 80 valstīm ar aptuveni 20000 dziedātāju. Apmēram tādēļ, ka tik milzīgā forumā, ar tik daudziem dalībniekiem tik milzīgā valstī, kur īsti sazināties nevar ne angļu. ne krievu, nerunājot par citām svešvalodām, precīzus skaitļus uzzināt tā arī nav izdevies nevienam. Katrā ziņā no daudzām valstīm piedalījās vairāki kori, bet no Ķīnas – vairāki desmiti, no kuriem retais nokļuva līdz medaļām, lai gan ķīniešu dziedājums, protams, bija atzīstams un pat lielisks. Lielākoties ķīniešu kori uzstājās dažādos koncertos un apbalvošanas ceremonijās.

Konkursi koru grupās notika 26 kategorijās dažādās zālēs ar atšķirīgu, labāku vai sliktāku, akustiku un vairākās programmās, pie tam dalība katrā programmā maksāja 150 līdz 180 dolāru. Tā kā arī nauda bija viens no izšķiršanās iemesliem – piedalīties vienā vai vairākās programmās. Šī iemesla dēļ "Aija" varēja izvēlēties tikai vienu, startējot klasiskajā pamatprogrammā, lai gan secināja, ka it veiksmīgi koris būtu varējis uzstāties arī folkloras mūzikas programmā. Turpretī "Kamēr..." varēja atļauties piedalīties trijos konkursos, jo Rīgas domes Kultūras pārvalde abiem galvaspilsētas koriem braucienam uz Ķīnu katram bija piešķīrusi 20 000 latu. Savukārt "Aijai" ar 30 koristēm šim projektam pašvaldība piešķīra 300 latu un īsi pirms izbraukšanas atrada iespēju iedot vēl 600 latu, bet kopumā mūsu korim šis ceļojums izmaksāja ap 32 000 latu. Šo izdevumu lielāko daļu izdevās segt no pašu dalībnieku iemaksām un sponsoru līdzekļiem, tomēr "Aijai" palikušas vēl kredītsaistības Liepājas koru biedrībai "Aija".

Kā jau olimpiādē sacensībās figurēja sportiskā terminoloģija, jo nebija "Grand Prix", bet gan čempiona nosaukums un visu triju medaļu komplekts. Nebija konkursa pirmā un otrā kārta, bet gan 1.raunds un 2.raunds. Skaidrības labad vēl jāpiebilst, ka "Aija" 1.raundā izcīnīja Zelta diplomu un tiesības startēt 2.raundā jeb pusfinālā, kur tad arī milzīgajā konkurencē ieguva olimpiādes Sudraba medaļu. Tikai dažas simtdaļas pietrūka līdz zeltam, ja vien, kā tas sacensībās nereti notiek, viens no žūrijas locekļiem (Vācija) atšķirībā no visai vienprātīgā pārējo ekspertu augstā vērtējuma nebūtu mūsējiem 10 ballu sistēmā konsekventi visās pozīcijās ielicis 5 balles.

Ne tikai taifūns radīja ekstrēmas situācijas

Var tikai apbrīnot mūsu "Aijas" meiteņu spēju šajā 35 līdz 40 grādu karstumā biezajos Nīcas tautastērpos savākties, koncentrēties un ar iedvesmu nodziedāt savu programmu. Būtībā ekstrēmi apstākļi konkursā "Aijai" iegadījās abās konkursa kārtās – pirmajā meitenes burtiski pusrikšiem dabūja steigties tūlīt pēc negulētām naktīm no vilciena Pekina – Sjamina, bet otrajā kārtā, kad koris vēl īsti nenoticēja, ka tiks tālāk, to pēkšņi atsauca no ekskursijas pēc uzkāpšanas Saules gaismas klintī (Rigunagjanu). Lielajā karstumā nogurušas, bez kārtīga mēģinājuma, koristes spēja savākt spēkus un godam nodziedāt. Pēc pirmās kārtas diriģente Gunta Vite teica: "Atrados vienreizējā emocionālā pacilātībā un jutu, ka arī meitenes burtiski dzīvo mūzikā. Man skrēja tirpiņas." Bet pēc otrās kārtas: "Es no noguruma un satraukuma biju tādā kā bezsvara stāvoklī. Jutu, ka sviedri līst pa muguru lejā straumītēm. Domāju tikai vienu – mēs varam, mēs spējam! Meitenes deva no sevis vairāk, nekā tobrīd vispār bija iespējams."

Ne mazāk ekstrēms bija brīdis, kad olimpiādes dalībniekiem paziņoja par taifūna tuvošanos Dienvidķīnas piekrastei. Tika atcelti mēģinājumi, cilvēkiem aizliedza atstāt mītnes vietas. Liepājnieces tikai smējās, ķīniešu draugiem stāstīdamas, ka tādi vēji Liepājā nav nekas neparasts, lai gan jāatzīstas, ka kādu brīdi kļuva visai neomulīgi. Tikai nākošajā dienā, autobusā dodoties uz konkursa vietu, bija redzami taifūna vieglie pieskārieni – glītās rindās nogāztās palmu un koku rindas.

Tā vai citādi, bet pārbaudījums ir izturēts, jo žūrijā strādāja 50 ekspertu, katrā kategorijā tiesneši mainījās, pie tam viņi bija devuši solījumu neaplaudēt, savstarpēji nesarunāties un neizrādīt emocijas, viņu deguni bija iebāzti nošu lapās. Tādēļ jau arī mūsējiem likās savāda maestro Imanta Kokara vēsā atturība, jo parasti viņš ir tik smaidīgs un iedrošinošs.

Apdullinošas ovācijas un asaru plūdi, valstu karogiem paceļoties

Lai arī šie konkursi patiešām bija varēšanas un izturības pārbaude, tomēr visu atsvēra tā emocionāli nospriegotā gaisotne, kas valdīja abu konkursa kārtu, bet it īpaši 4.pasaules olimpiādes noslēguma ceremonijā Sjaminas Starptautiskajā konferenču un izstāžu centrā – ar grandiozā 240 dalībnieku ķīniešu kora, vairāku laureātu un citiem priekšnesumiem, ar olimpiādes vadītāju un ķīniešu oficiālajām uzrunām.

Ir neiespējami aprakstīt tās emocijas, kas valdīja vairāku desmitu tūkstošu dalībnieku un skatītāju vidū milzīgajā hallē, kad uz lielajiem ekrāniem parādījās visu medaļu komplektu ieguvēju valstu un koru nosaukumi. Bet, kad tika nosaukti čempioni, pacelts attiecīgās valsts karogs un skanēja himna, tad jābrīnās, kā hallei neaizlidoja jumts no apdullinošajām ovācijām un graujošajiem prieka kliedzieniem. Straumēm lija prieka un laimes asaras. Ar kādu lepnumu un savas valsts svētu piederības izjūtu dalībnieki turēja roku uz sirds, metās cits citam ap kaklu, apsveica, dalījās priekā! Mazās Latvijas vārds izskanēja piecas reizes un trīs reizes, skanot himnai, tika pacelts tās karogs, un trīs reizes vairāki desmiti tūkstoši cēlās kājās un atdeva godu Latvijai. Divas reizes karogs tika pacelts vēl tikai Singapūrai, citiem čempioniem – pa reizei. Tikpat neiespējami rakstīt par to, kāda interese visiem radās par Latviju, par Liepāju – kur tā atrodas, kāda tās kultūra, kā tādai mazai, nezināmai valstij var būt tik brīnišķīgi kori? Neskaitāmi cilvēki no visdažādākajām valstīm par katru cenu vēlējās nofotografēties kopā ar latviešu meitenēm un puišiem. Olimpiādes laikā mūsējos fotografēja, intervēja laikraksti un TV kanāli, bet cik un kādos medijos "Aija" parādījās, protams, ir grūti pateikt, bet bija, jo koru olimpiādei Ķīnā tika veltīta liela uzmanība un tērēti lieli līdzekļi. Tā, lūk, ne tikai sports, bet arī kora māksla spēj nodrošināt Latvijas valsts atpazīstamību plašajā pasaulē!

Mīļi draugi milzīgajā valstī – vērtīgāk par miljonu

Lai nokļūtu no Liepājas līdz Ķīnai, "Aija" pēc pusnakts ar autobusu devās uz Rīgas lidostu, tur kāpa lidmašīnā un pēc pusotras stundas nolaidās Maskavā, Šeremetjeva lidostā, kur pavadīja pusi dienas, lai vakarā kāptu lidmašīnā "Boeing" un pēc nepilnu 8 stundu lidojuma ar divām siltā ēdiena reizēm piezemētos pelēkā dūmakā tītajā Pekinā.

Tam, ka koris "Aija" varēja divas brīnišķīgas, iespaidiem bagātas dienas pirms Pasaules koru olimpiādes un atpakaļceļā vēl vienu dienu, pēdējo pēc Sjaminas, pavadīt Pekinā, paldies jāsaka Liepājas domes priekšsēdētāja pirmajai vietniecei Silvai Goldei. Viņas savulaik iedibinātie diplomātiskie sakari nodrošināja korim Latvijas vēstniecības Ķīnā darbinieku atbalstu, klātbūtni un visnotaļ sirsnīgu palīdzību.

Mūs sagaidīja Pekinas dienu pavadoņi – Andrejs jeb I Faņ (Kuģis) un Pāvels jeb Pang Šeņ (Ērglis). Drīz sapratām, ka bez viņiem mēs Pekinā būtu pazuduši, tā arī neko neredzējuši, lai gan pie viņu krievu valodas ķīniskā varianta bija stipri vien jāpierod, tāpat kā Sjamenā pie mūsu jauko studentu, olimpiādes brīvprātīgo pavadoņu – Vivjenas jeb Cui An (Piekraste) un Marka runas veida, kuru angļu valodai arī vajadzēja stipri vien piešauties.

Vēl lielāks tikšanās prieks mums bija, uzzinot, ka vēstniecības trešā sekretāre Dana Rudāka ir neviena cita, kā pazīstamo Valmieras teātra vadošo aktieru pāra – eksliepājnieces Skaidrītes Putniņas un Riharda Rudāka meita. Dana Rudāka un vēstniecības ekonomikas nodaļas vadītāja Ligita Davidova mūs sagaidīja četru zvaigžņu viesnīcā "Rainbow" (Varavīksne). Abas jaunās, jaukās sievietes un arī vēstniecības darbinieks Sergejs Davidovs bija tie, kuri "Aiju", ar Sudraba medaļu atgriežoties no Sjaminas, Pekinas lidostā sagaidīja un pirmie sveica ar milzīgu rožu buķeti. Atkal emocijas un prieka asaras.

Kā Ķīnā orientēties

Pirms pārskrējiena atsaucam atmiņā Ķīnā redzēto, potenciālajiem šīs tālās un strauji plaukstošās tūkstošgadīgās zemes apmeklētājiem der zināt, ka tur izmantojami faktiski tikai ASV dolāri. Tos Pekinas lidostā, ar ķīniešu darbinieka palīdzību, speciālā automātā ievietojot banknošu kaudzīti, pretī saņemsit attiecīgu summu juaņas. Aptuvenais kurss – 6,5 lati pret 100 juaņām. Citur banknotes var izmainīt tikai dārgākajās viesnīcās, bet bagātākajos lielveikalos ar kredītkarti saņemt arī bankomātos. Sjaminā olimpiādes organizētāji dalībniekiem bija nodrošinājuši valūtas maiņu mītnes vietās. Orientēties var tie, kuri zina angļu valodu, jo visās publiskajās vietās līdzās hieroglifiem ir arī uzraksti angliski, bet sarunāties ar ķīniešiem citā valodā ir veltīgi.

Jāņem vērā, ka Ķīna nebūt nav lēta zeme, tur, pretēji mūsu priekšstatiem, ir ļoti kvalitatīvas preces. Paēst gan var, netērējot lielas summas, ieteicams ēst pietiekami labos restorānos un kafejnīcās, jo citādi var rasties ar higiēnu saistītas nopietnas veselības problēmas. Lai kā arī liepājnieces uzmanījās, diemžēl ne visas izspruka sveikā, īpaši pavadot divarpus dienas vilcienā no Pekinas uz Sjaminu un tikpat daudz atpakaļceļā vai arī ēdot tik kārdinošos, bet rūpīgi ar ziepēm nenomazgātos augļus.

Pekina dzīvo 2008.gada vasaras olimpiādes gaidās

Cik monumentāla ir Ķīnas Tautas Republika, tik milzīgas ir tās pilsētas, parasti ar vairākiem miljoniem iedzīvotāju. Galvaspilsētā Pekinā jeb Beijingā, kas ir otra lielākā pilsēta aiz Šanhajas, ir ap 8 miljoniem, bet jaunajā un ļoti skaistajā Sjaminā tieši tikpat, cik visā Latvijā – 2,3 miljoni iedzīvotāju. Neskatoties uz lielpilsētu monumentālajām celtnēm, Ķīna ir uzkrītoši zaļa, kalnaina zeme ar ļoti skaistiem, koptiem dārziem, zālieniem, laukumiem, ar ziediem, skulptūrām, ūdens baseiniem – dīķīšiem. Pat vairāku līmeņu viaduktu betona balsta kolonnas ir apaudzētas ar efejām.

Modernā arhitektūra pārliecinoši ieņem savu vietu pilsētvidē, kamēr senās kultūras celtnes pamazām tiek atjaunotas un restaurētas. Visapkārt vērojams jaunu būvju celtniecības bums. Ķīniešu draugi mums lepni stāsta – Pekina gatavojas vasaras olimpiādei, kas notiks 2008.gadā. Par šīm tiesībām, kā zināms, ķīnieši ilgi cīnījās, apsolot īsā laikā samazināt milzīgo piesārņojumu, kā rezultātā virs galvaspilsētas izveidojies vairāku kilometru biezs smogs, kas nelaiž cauri saules gaismu. Jau tagad no Pekinas esot izvesta tērauda liešanas rūpnīca un likvidēta koksa fabrika, kā arī veikti citi visai radikāli uzlabojumi. Braucām garām jau uzslietai stadiona būvei ar ārkārtīgi interesantu arhitektūru, tālāk tiek atbrīvota vieta sportistu pilsētiņai un neskaitāmām citām sporta būvēm. Vairākkārt braucām garām vietai, kur tiek nojaukts kvartāls (mūsu izpratnē vesels pagasts) ar vecām, nevērtīgām divu vai trīsstāvu dzīvojamām mājām. Paralēli nobeigumam tuvojas arī Disnejlendas celtniecība un izveide.

Gatavojoties vasaras olimpiādei, ķīnieši masveidā atjauno un restaurē arī savas tūkstošgadīgās kultūras celtnes – visur vērojamas sastatnes un aizklātas ēkas, tomēr tūristu plūsmu tas nekavē – Ķīna nevar atļauties laist garām ceļotāju atvesto naudu, savukārt tūristi gatavi pieciest neērtības, lai tikai varētu apskatīt Ķīnas brīnumus.

Neatkārtojami fantastiskās senās Ķīnas kultūras celtnes, tradīcijas

Divas nedēļas pavadot Ķīnā, arī korim "Aija" bija katru dienu nodrošinātas vairākas ekskursijas. Vispirms koris ļoti skaistajā Pekinas operas namā paspēja sniegt koncertu kāda cita Starptautiska festivāla ar padomjlaikiem atpazīstamu pompozu nosaukumu "Rītdienai – miers un draudzība" noslēgumā. Pēc tam savā viesnīcā pusdienās pirmo reizi iepazināmies ar ķīniešu pavārmākslu – bagātīgo, ļoti garšīgo un veselīgo ēdienu. Par laimi, tradicionālajiem irbulīšiem blakus bija arī dakšiņas, bet ne vienmēr. Pēc tam devāmies iepazīt Ķīnas brīnumus, jo, kā zināms, tās teritorijā jau vairāk nekā pirms 5000 gadiem mitušas attīstītas civilizācijas.

Andrejs ar Pāvelu mūs aizveda uz Zīda muzeju, kur blakus izvietots arī plašs veikals. Lai neatkārtotos, jāpiezīmē, ka Ķīnā viss ir ļoti plašs, milzīgs jeb monumentāls, arī ielas ar apbrīnojami kvalitatīvu segumu un piecām joslām uz vienu un tikpat uz otru pusi. Tātad kāda automašīnu plūsma! Kurš nezina par leģendām apvīto "Zīda ceļu" un izsmalcinātajiem ķīniešu zīda izstrādājumiem. Te nu tie bija aplūkojami tuvplānā. Mums tika nodemonstrēts, kā no kāpura kūniņas notin tik tikko saredzamu pavedienu, kā no tā noauž audumu. Veikalā iespējams nopirkt zīda preces, sākot no auduma, gultas veļas izstrādājumiem, izsmalcinātiem apģērbiem, somiņām līdz smalkiem izšuvumiem.

Gluži vai noreibuši no redzētā, sēdāmies atkal ar kondicionētāju aprīkotajā, patīkami vēsajā autobusā un devāmies uz Tējas namiņu – muzeju. Tas pašā laikā, jo bijām nogurušas gan no redzētā, gan no karstuma. Tēja – viena no ķīniešu nacionālajām vērtībām un tradīcijām. Sapratām, ka zaļās tējas sagatavošana un dzeršanas rituāls ir ne tikai māksla, bet arī ikdienas nepieciešamība, kas karstuma nomocītos atspirdzina. Tēju Ķīnā miniatūros trauciņos par velti piedāvā padzerties katrā tējas veikalā un daudzās citās publiskās vietās. Mūsu spēku limits šai dienai izsmelts, dodamies atpakaļ uz viesnīcu un, paēduši vakariņas, pēc ilga laika savās viesnīcas istabiņās beidzot liekamies platās, mīkstās gultās un guļam ciešā miegā.

Otrajā dienā mums nolasa programmu. Pat neapjautām, cik smags pārbaudījums mums priekšā – Lielais Ķīnas mūris! No šī varenā nocietinājuma, kas būvēts no 4.gadsimta p.m.ē. līdz 1.gs.p.m.ē., sasniedzot 5 tūkstošus kilometru, līdz šodienai saglabāts un restaurēts Pekinas posms vairāk nekā 580 kilometru garumā. Mums bija jāpievārē 1780 pakāpienu, lai tiktu līdz augšai. Ne visiem tas bija pa spēkam, toties skats no augšas pavērās fantastisks.

Nespējām attapties no redzētā un pārdzīvotā, kad jau atradāmies Pērļu fabrikā – muzejā. Šeit var vērot, kā aiz stikla sienas mazie, čaklie ķīnieši atlasa baltās, rozā un melnās pērlītes pēc lieluma, formas un toņiem, tālāk saverot brīnišķīgās kaklarotās, aprocēs, veidojot kulonus, auskarus, gredzenus... Savukārt citi amatnieki savos kabūzīšos apstrādā populāro Ķīnas pusdārgakmeni – bāli zaļo nefrītu – un no tā darina dažādus suvenīrus, arī rotas. To visu iespējams iegādāties turpat veikalā – žilbinošajā pērļu un nefrīta rotu paradīzē.

Pa ceļam ieturējušas krietnu maltīti, "Aijas" meitenes ir atguvušas spēkus un atkal spēj priecāties par ielu malās pasakaini skaistajām, ziedošajām akācijām un magnolijām. Tagad ceļš ved uz majestātisko Debesu vārtu templi, kurā ķīniešu imperatori mēdza dieviem lūgt labu ražu. Šis brīnišķīgais arhitektūras piemineklis būvēts 15.gadsimtā no koka, neizmantojot nevienu naglu!

Tobrīd nenojautām, ka tās dienas pievakarē mūs gaida vēl viens pārsteidzošs piedzīvojums – tikšanās ar tibetiešu ārstiem Valsts tibetiešu medicīnas centrā. Tas patiesībā būtu atsevišķs stāsts, īsumā var pateikt tikai to, ka visām 34 liepājniecēm tibetiešu medicīnas ārsti divās, trijās minūtēs (!) pēc sejas krāsas, acīm, roku plaukstām un pulsa noteica precīzas diagnozes. Tas bija šokējoši!

Nākotnes pilsēta – skaistule Sjamina

Uz konkursu Sjaminā braucām vilcienā divas dienas un naktis. Leģendārais Austrumu ekspresis tas gluži nebija, bet ne mazāk savdabīgs piedzīvojums gan. Šī praktiski bija vienīgā iespēja redzēt un vērot nebeidzami milzīgās Ķīnas sulīgi zaļo dabas ainavu – majestātiskos kalnus un tajā apvidū nelielos līdzenumus, kuros katrs zemes pleķītis apgūts, pat uz kalnu grēdām visniecīgākā zemes strēlīte bija rūpīgi apstrādāta un izmantota dārzeņu, rīsu un citu lauksaimniecības kultūru audzēšanai.

Sjamina mūs sagaidīja ar sauli un koši zilām debesīm, kādas pastāvīgā smoga dēļ tā arī neredzējām Pekinā. Mūsu pavadoņi stāstīja, ka kādreizējā mazā pilsēta, tagad strauji augošā Sjamina, iezīmēta tikai pašās jaunākajās kartēs. Ķīnas valdība veido to kā nākotnes pilsētu, tajā mērķtiecīgi ieguldot milzīgas investīcijas. Ne velti Sjaminas simbols ir Fēnikss – putns, kurš atdzimst no pelniem. Tam bija acīm redzams apliecinājums, jo Sjaminā visapkārt turpinās intensīvi celtniecības darbi. Pie tam tie notiek kompleksā – ielu maģistrāles top reizē ar mūsdienīgas arhitektūras augstceltnēm. Daudzas divdesmit un trīsdesmit stāvu jaunbūves vēl nav apdzīvotas, bet jau katra atbilstoši savai arhitektūrai izgaismota, tāpat kā daudzie tilti un viadukti. Iestājoties tumsai, pilsēta atmirdz fantastiskās krāsās.

Arī mūsdienīgā 8.vidusskola, kurā tika izmitināti daudzu valstu kori, dzīvojot jaukās istabiņās, aizņēma teritoriju, kuru varētu salīdzināt ar Liepājas centra daļu, kas ietver teātri, Rožu laukumu, augstskolu un galvenā pasta ēku. Tajā atradās kādas 15 celtnes ar sporta laukumu, baseinu, dārziem un romantiskiem dīķīšiem, kuros vakarā skaļi kurkstēja vardes gluži kā Latvijas laukos.

Bez pārdzīvojumiem un emocijām, kas saistījās ar mēģinājumiem un konkursu, mums bija iespēja arī daudz ko pārsteidzošu redzēt. Ar prāmi pārcēlāmies uz Piano salu, kur atrodas pasaulē vienīgais Klavieru muzejs, kurā ir 500 eksponātu, sākot ar 19.gadsimtu. Klavieres dāvinājuši dažādu pasaules valstu vēstnieki. Salas šaurajās, romantiskajās ieliņās atrodas arī vairākas skulpturālas bronzā izlietas cilvēku grupas, kurās attēlotas gan ķīniešu nacionālā Mēness pīrāga ēšana, gan bērnu rotaļāšanās ar bumbu un tamlīdzīgi. Šādas dabiska lieluma cilvēku figūras Sjaminā redzamas daudz, piemēram, vienā vietā vismaz puskilometra garumā gar ielas malu skrēja neskaitāmu vīriešu stāvi bronzā.

Gaiss kļuva vēl spiedīgāks un karstums nepanesamāks, tomēr uzkāpām arī Saules gaismas klintī un izstaigājām Putnu dārzu ar eksotiskajiem iemītniekiem. Tad mums paziņoja par taifūna tuvošanos, mūs steigšus veda atpakaļ uz mītnes vietu un vairs nelaida laukā, arī konkursu uz dažām stundām atlika. Sākās stiprs lietus, pa lodžiju istabā stipri smēlās ūdens, kuru ik pēc brīža ķīniešu studenti slaucīja ārā.

Tomēr vakarā lietus pierimst, un mums tiek sagādāta burvīga iespēja – iestājoties tumsai, ar krāsainām lampiņām izgreznotu retro kuģīti "Čenggong jahta" divas stundas pabraukāt pa Dienvidķīnas jūru. Uz kuģīša noklausāmies koncertu un noskatāmies ķīniešu tradicionālā leļļu teātra izrādi. Ļoti amizanti.

Ar lietus atnākšanu karstums jau īpaši nemazinājās, tikai saule tik ļoti nespieda. Nākamajā dienā, sapirkušies lietussardziņus, kas ķīniešiem kalpo arī par saulessargiem, devāmies jaunos piedzīvojumos – iepazīties ar mūsdienu plaukstošās Ķīnas iepirkšanās centru. Tā ir ēka piecos stāvos, kuros bezgalīgi rindojas visdažādākie veikaliņi ar augstas kvalitātes precēm – tur bija viss, ko cilvēks var iedomāties, ieskaitot kafejnīcas un restorānus. Atkal esam spiesti pārtraukt savu ekskursiju, jo paziņoja par taifūna pieņemšanos spēkā.

Jau pienākusi 8.diena, kopš ieradāmies Ķīnā. No paša rīta uzzinām, ka "Aija" izcīnījusi Sudraba medaļu. Jau izejot no savas 3.korpusa mājas, citu valstu koristi smaidot apsveica latviešu meitenes vai rādīja paceltus īkšķus. Prieks par sasniegto ir neizsakāms. Meitenes un diriģente ir laimīgas. Vakarā grandiozais Pasaules koru olimpiādes noslēguma koncerts un apbalvošanas ceremonija. Emocijas sita augstu vilni.

Nākamajā dienā kori brauca projām, bet "Aija" palika, jo bija iespēja vēl apskatīt dažas eksotiskas un interesantas vietas. Devāmies uz Subtropu botānisko dārzu, kurā apskatījām fantastisko kaktusu paviljonu. Skaisti, bet bijām nogurušas, jo Ķīnā visur un vienmēr ir nepārtraukti jākāpj kalnā, tomēr atpakaļceļā uzkāpām vēl arī budistu mūķeņu klosterī. Tas bija tā vērts, jo pavadījām burvīgu brīdi mazo, trauslo mūķeņu sabiedrībā, kuras mūs laipni pacienāja ar zaļo tēju, savukārt meitenes nodziedāja "Nāriņas" dziesmu, kas acīmredzot gāja pie sirds budistu mūķenēm. Vakarā jau atvadāmies no skaistās Sjaminas, iekārtojāmies atkal vilcienā, lai pēc divām naktīm un vienas dienas atgrieztos Pekinā.

Ķīna – skaistā un nabadzīgā

Pēdējo dienu Ķīnas galvaspilsētā Pekinā skaisti pavadīt "Aijai" nodrošina Latvijas vēstniecības darbinieki Ligita un Sergejs Davidovi. Pēc iekārtošanās viesnīcā "Mūžīgais miers" (nosaukumi šajā valstī ir mūžības cienīgi), devāmies uz Aizliegto pilsētu – imperatoru mītni. Šo unikālo kompleksu sāka celt 15.gadsimtā un tās teritorijā atrodas 9999 celtnes, jo 10 tūkstoši ēku varēja būt tikai Debesu valdniekam. Te līdz 20.gadsimta 20.gadiem dzīvojuši un valdījuši 24 imperatori. Iespaids monumentāls. Kā daudzviet šobrīd Pekinā, arī Aizliegtajā pilsētā ļoti daudzas ēkas tiek restaurētas, tās ir sastatņu ieskautas un aizklātas.

Drīz dodamies iepazīties ar šodienas Pekinas piedāvājumiem – soļojam pa gājēju ielu pilsētas centrā. Ja zinām par braucamās daļa joslu platumu, tad varam arī iedomāties, cik plaša ir šī iela, kas allaž cilvēku pārpilna. Vienā sānieliņā atrodas delikatešu un suvenīru tirdziņš. Te acis veras uz visām pusēm. Kā gan citādi, kad vēl dabūsi redzēt, piemēram, kaltētus skorpionus vai kaut kādu kukainīšu kūniņas uz iesma!

Turpat, gājēju ielā, katrs pēc savas izvēles paēdām kādā no neskaitāmajām kafejnīcām ar neiedomājami daudzveidīgu piedāvājumu un jau devāmies uz Imperatora vasaras pili, kas jūtami atšķīrās ar savu patīkami atspirdzinošo gaisu. Izrādās, tā atrodas tādā vietā, kuru neskar milzīgais karstums. Tur varēja atvilkt elpu un priecāties par skaistajiem dārziem, kas iekļauti pasaules dārzu topā, ezeriem un dīķīšiem.

Šo pēdējo vakaru Ķīnā pēc Ligitas un Sergeja ieteikuma pavadījām kādā Pekinas kafejnīcā, kur pēdējo reizi baudījām ķīniešu virtuves gardumus un skatījāmies krāšņu koncertprogrammu, kurā netrūka arī vēderdeju. Jā, tā vairs nav kādreizējā Mao Dzeduna komunistiskās diktatūras un kultūras revolūcijas smagi traumētā valsts, kur visi iedzīvotāji ģērbās līdz zodam aizpogātos frencīšos. Tagad Ķīna ir neiedomājami strauji plaukstoša lielvalsts. Tomēr pietiek no centrālajām ielām iegriezties sānieliņās, lai saprastu, kādā nabadzībā un netīrībā dzīvo absolūtais vairākums ķīniešu tautas.

Pēcvārda vietā

Tagad, atbildot uz jautājumu, vai bija vērts tērēt lielos naudas līdzekļus un doties uz tālo Ķīnu, atbilde ir nepārprotama – jā. Jo sasniegtie rezultāti apliecināja, ka arī mazais Liepājas koris spēj nostāties līdzās pasaules labākajiem kolektīviem un likt atpazīt Latvijas valsti. Diemžēl savējiem nenoticēja pašmāju ļaudis un atbildīgās personas, uzskatot šo projektu par tukšu fantāziju. "Aija" pierādīja, ka arī sapnis var kļūt par realitāti, ja vien pašu vidū ir cilvēki, kas grib un prot to īstenot. "Aijai" ir paveicies, ka tai ir tik nemierīga diriģente kā Gunta Vite un tik rosīga un izdarīga Liepājas koru biedrības "Aija" valdes priekšsēdētāja kā Alda Tabore, kura kā nemanāms rūķītis nokārtoja neskaitāmus darbus un darbiņus, kas būtībā bija milzīga apjoma visādu dokumentu kārtošana. Meitenes, kuras patiesībā lielākā daļa ir sievas un mātes un visas strādā, prata to novērtēt un pateikt paldies. Kas pateiks "Aijai" paldies par paveikto un Liepājas vārda globālo cildināšanu?