Kurzemes Vārds

04:36 Otrdiena, 10. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Aktuāls viedoklis

Edgars Džiguns,
liepājnieks

Klāt ir kārtējā nežēlīgā jaunās nedēļas pirmā darba diena, kas no visām citām šoreiz atšķiras ar emocijām, kas lēnām kārtojas pa plauktiņiem pēc iepriekšējās nedēļas nogalē piedzīvotā lielā koncerta, kas bija sarīkots, lai vērienīgi atzīmētu festivāla "Liepājas dzintars" 30. reizi.
Gara, sarežģīta, bet krāšņa un visdažādākajiem iespaidiem bagāta bijusi festivālu festivāla vēsture, kas sestdien retrospektīvā formātā bija skatāma un klausāma uz lielas skatuves stadionā "Daugava". Diemžēl nevaru lepoties ar tik ilgu pieredzi šajā saulē, lai klātienē būtu piedzīvojis festivāla augstākās virsotnes septiņdesmito gadu sākumā vai pat tā atdzimšanu astoņdesmito gadu beigās. Esmu vienīgi bijis klāt un redzējis tā jaunāko laiku lappuses, taču ja pat puse no tā, kas lasīts, dzirdēts un redzēts par "Liepājas dzintaru", izrādās balta patiesība, tad mana vecuma ļaudīm tikai dziļbijīgi jānoņem cepure to neskaitāmo cilvēku priekšā, kas dažādos laikos dzīvojuši tajā, ko mēs saprotam ar "Liepājas dzintaru".
Sestdienas koncertā, manuprāt, ikvienam, pat pašam jaunākajam un zaļākajam, bija iespēja redzēt un saprast, ka "Liepājas dzintars" ir kas vairāk par vienkāršu muzikālu sarīkojumu, kas reizi pa reizei noteiktā secībā pulcē kopā mūziķus un viņu darba cienītājus. Uz skatuves cita pēc citas kāpa – es nebaidīšos šī apzīmējuma – dzīvas leģendas. Ik mirkli varējām redzēt, ar ko "Liepājas dzintars" ir īpašs. Nav pat vērts mēģināt par to visu uzrakstīt, jo ir – un labi, ka tā – vēl šajā pasaulē lietas, kas ir tikai un vienīgi sajūtamas.
Esmu dzirdējis cilvēkus jautājam un šaubāmies: vai mums ir vajadzīgs "Liepājas dzintars", vai nebūtu laiks nolikt ziedus un celt kapakmeni tam? Labi, es varbūt diži daudz nesaprotu no absolūtās patiesības, bet pirmais, kas man nāk prātā, dzirdot ko tamlīdzīgu, ir jautājums: varbūt mēs arī Rožu laukumā varētu iekārtot kādu degvielas uzpildes staciju vai uzdrīkstēties un noasfaltēt liedagu, pa kuru tik bieži nākts pretī tavā un manējā Liepājā?
Es tikai tā padomāju, ja drīkst: "Liepājas dzintars" ir saglabājams. Vēl vairāk – tas saudzējams un auklējams! Tas ir kas tāds, bez kura mēs visi būtu citādāki. Tā ir vērtība, ar ko liepājnieki var pamatoti lepoties. Man nav nekā iebilstama pret ludzēniešiem vai alūksniešiem, vai kādiem citiem labajiem ļaudīm, bet viņiem nav un nekad nebūs tā, kas ir un kam jāpaliek mums, spītīgajiem, lecīgajiem un skarbu ģitārskaņu mīlošajiem. Un, kas pats interesantākais, viņi to ļoti labi saprot un apzinās, pat labvēlīgi mūs par to apskauž. Es to zinu, man izdevās padzīvot šīs zemes galvaspilsētā kādu laiku, es parunājos ar ļaudīm. Nav šaubu, pie "Liepājas dzintara" ir smagi un sūri jāstrādā, tas nekad, nekad nedrīkst slīdēt nebūtības un vienaldzības virzienā, tas ir jāspodrina, līdz pirksti dilst, līdz pēdējā skaņa dziest un akords izskan.
Ir ļoti, ļoti viegli runāt cēli un neparasti, runāt uz mākoņiem. Vai ne? Te būs mans redzējums, kā "Liepājas dzintaram" piedzīvot vēl divreiz vairāk, nekā jau būts. Es nesaku, ka pats viedākais. Liepāja un liepājnieki varētu reizi katrā gadā nieka trīs dienas aizmirst par ielām, kuras jālabo, par pieredzes apmaiņas braucieniem, par lielām koncertzālēm, par mājīgām sporta hallēm, par ostas pievadceļiem, par tūrisma industriju, par... Liepājnieki varētu parakstīties, ka pilsēta tās pašvaldības personā vienkārši un mīļi uzsauc ļaudīm šos svētkus, kas svinēti tik sen un tik bieži, lai pilsēta vienkārši samaksā visus rēķinus pēc tam, kad kārtējais "Liepājas dzintars" atkal un atkal ir noticis. Lai kaut kad Liepājā un augustā atkal būtu tā, ka kopā bijuši tie, kuriem mūzika un kopā sanākšana ir kas vairāk par kailu naudas kāšanu un peļņas gūšanu. Tā neviens, nekur un nekad nav darījis? Vēl jo labāk, mēs varam būt pirmie.