Kurzemes Vārds

04:27 Pirmdiena, 30. marts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Mācības mocībās
Anda Pūce

Var jau būt, ka eksāmenu laiks ir pavasaris, bet pašvaldībām un skolu direktoriem skolu pieņemšana pirms jaunā mācību gada – īsts eksāmens. Tāds, kuram špikerus nesagatavosi un laimīgo biļeti nenosapņosi. Lai gan nekādas augstākās matemātikas it kā nebūtu – jāizpilda iepriekš ieteiktais un jācenšas, lai jaunu aizrādījumu nebūtu. Tomēr nekā. Dažviet skolu direktoriem šķiet, ka likumdošanas akti ir kā zīmes debesīs, ko katrs no inspektoriem lasa un tulko pa savam prātam, turklāt nereti pareizo tulkojumu turot slepenībā. Tu strādā un centies ievērot visus priekšrakstus, bet beigās inspektors tomēr pierāda pretējo.

Pirms dažiem gadiem kāda pašvaldības vadītāja centās cīnīties ar inspektoriem par skaidrojumu virtuves remontā izmantojamajiem materiāliem. Lai viņai precīzi pasakot trīs iespējamos variantus, no kuriem tad arī varētu izvēlēties. Jo naudas ir tik, cik ir. Nav taču tā, ka labāk neremontēt vispār, ja nevar visu, piemēram, izflīzēt. Varbūt ir arī vidusceļš. Inspekcijā teikuši, ka esot gan. Tikai viena darbinieka versija atšķīrās no citas, un pašvaldības vadītāja uzsvēra, ka tieši no tā arī baidās – paveiks remontu, un nākamajā gadā atnāks cits inspektors, kurš liks atkal visu pārtaisīt. Vēl trakāk esot, ja skola atrodas ēkā, kas ir kultūras piemineklis, jo tad vienu prasības jāsaskaņo ar citu vēlmēm un tu vairs nemaz netiec gudrs, kā iesākto remontu pabeigt. Un vecāki vēl pa vidu izsaka neizpratni, kāpēc nevar visu sakārtot, bet ar nieka remontu tik ļoti jāņemas un jāmaksā tik dārgi.

Bagāts dara kā grib, bet mazo skolu saimnieki lielākoties ir nabadzīgākās pašvaldības. Un tām patiešām katrs lats ir no svara. Tagad, kad celtniecības firmas nemaz tik čakli neatsaucas uz izsludinātajiem konkursiem vai pieprasa nenormālu maksu par pakalpojumiem, ir labi, ja pašu pagastā atrodas vīrs, kas var sienu apšūt ar turpat uz vietas gaterī sagatavotiem dēlīšiem. Jo tas maksā desmit reižu lētāk. U, ja ir runa par kādu specifiskāku procesu, tad taču jāpaļaujas uz darbu veicējiem. Taču nekā, pa mizu atkal dabū skolas direktors un pašvaldības vadītājs. Tas pats, kuram ik gadu nākas pusi no pagasta budžeta paturēt skolas vajadzībām. Tas pats, kuram jāatrod iespēja nopirkt jaunu skolas autobusu, jo vecajam remonts jau kļuvis zelta vērtē. Un tāpēc, ja pašvaldības vadītājs izdzird, ka jāaizmūrē kāds logs, kas gadiem nevienam nav traucējis, viņa izbrīns ir gluži patiess.

Es vēl saprastu, ja skolas direktoram naktī nenāktu miegs par to, kur sameklēt skolotājus, kuru trūkums, starp citu, daudzās mazajās skolās šogad ir liela problēma, jo, samazinoties skolēnu skaitam, sarūk arī lauku skolotāju iespējas nopelnīt iztiku. Bet direktora darba prioritāte bieži ir rūpīgi izpildīti dokumenti un pareizi izvēlēta krāsa gaiteņa izkrāsošanai, nevis īstās gaisotnes veidošana skolā, uzturot pozitīvas attiecības vecāku, skolēnu un skolotāju kopienā. Šī tēma ir diskusijas vērta, jo piekritīsiet, ka tikai nedaudzi cilvēki to visu prot apvienot. Vairumam kaut kas paliks novārtā. Un es ceru, ka ne tiešie pienākumi.