Kurzemes Vārds

15:55 Piektdiena, 13. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Dienas tēma

Vai visiem pietiks atbalsta aukstā brīdī?
Līvija Leine

Šā gada karstās vasaras dienas izskaņa nav aiz kalniem. Drīz klāt septembris. Un ilgi sevi neliks gaidīt arī rudens ar aukstiem lietiem, un tam pa pēdām klāt būs ziema. Kā to sagaida sociālie darbinieki? Un ko savukārt no viņiem var gaidīt tie, kam dzīvē neveicas, kam pietrūkst spēka vai uzņēmības ziemas dienas siltākas padarīt? Vai atbalsta pietiks visiem, kas to gaida?

Visi grib, bet ne visiem sanāk

Sociālā dienesta Sociālās palīdzības daļas vadītāja Skaidrīte Jansone saka: "Tas ir ļoti plašs un ļoti sāpīgs jautājums." Kāpēc? "Visi grib, ne visiem sanāk," – ir viņas atbilde.
Viņas lielākā rūpe – dzīvokļa pabalsti. Līdz 1.jūlijam saņemti jau 5924 iesniegumi ar lūgumu pēc pašvaldības atbalsta. Vidēji – 987 mēnesī. Visi tie izskatīti. Un nauda pārskaitīta tiem uzņēmumiem un iestādēm, kurām iesnieguma iesniedzēji maksā par īri, apkuri un komunālajiem pakalpojumiem. Šā gada pirmajā pusgadā akciju sabiedrībai "Liepājas enerģija" iemaksāti jau 499524 lati, namu pārvaldēm un citiem apsaimniekotājiem īrei un komunālajiem pakalpojumiem – 197094 lati, kurināmajam (malkai, oglēm utt.) iedzīvotājiem izmaksāti 56034 lati. Tās ir ievērojamas summas. Cilvēki šogad, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, saņem ievērojami lielāku atbalstu.
Dzīvokļa pabalstu rēķina, ņemot vērā trīs iepriekšējo mēnešu īres un komunālo maksājumu vidējo izmaksu mēnesī. Taču piešķir tikai reizi gadā. Ja agrāk pensionārs, kas dzīvo atsevišķi, varēja dzīvokļa pabalstu saņemt 50 latu apmērā, tad šogad atkarā no dzīvokļa platības un pensijas lieluma – pat līdz 300 latiem. Kādai daudzbērnu ģimenei, kas mīt dzīvoklī ar malkas apkuri, tika piešķirts pat ap 500 latiem.
Summas tiek pārskaitītas namu pārvaldēm, un kas vasaras mēnešos netiks iztērēts, noderēs, rudens rēķinus kārtojot. Diemžēl namu pārvaldes reizēm rīkojas negodprātīgi. Skaidrīte Jansone uzsver, ka dzīvokļa pabalsts domāts, lai segtu izdevumus pēc tās dienas, kad Sociālajā dienestā iedots iesniegums. Taču namu pārvaldes mēdz šo summu ieskaitīt kā parāda samaksu, ja cilvēkam ir bijis īres parāds. Šīs lietas jākārto citādā veidā.

Ja gaisa tiesa

Cilvēki nereti nonāk tik tālu, ka dzīvokļa parādu dēļ viņiem jāiet uz tiesu un draud izlikšana no dzīvokļa. Visnepatīkamākais, ja tas notiek, aukstam laikam iestājoties. Lai gan Sociālais dienests nevar samaksāt visus parādus, palīdzību tomēr var saņemt. Skaidrīte Jansone šiem cilvēkiem iesaka iesniegt dokumentus un saņemt maznodrošinātas ģimenes statusu. To piešķir cilvēkiem, kuriem ienākumi uz katru ģimenes locekli ir mazāki par 67,50 latiem un kuri ir pensionāri, invalīdi vai kuri dzīvo ģimenēs, kurās ir nepilngadīgi bērni. Tad Sociālais dienests palīdz sakārtot arī attiecības ar namu pārvaldi. Taču cilvēki šo iespēju izmanto reti. Šogad pirmajā pusgadā ar tādu lūgumu Sociālajā dienestā vērsušās tikai 12 ģimenes.

Kādi iemesli?

Vai nu šie cilvēki ir ļaunprātīgi nemaksātāji, vai arī ģimenē nav nokārtotas savstarpējās juridiskās attiecības. Ar 1.septembri namu pārvaldēs kopā ar parādu piedzinējiem strādās arī sociālie darbinieki, kuri īres un komunālo maksājumu parādniekiem palīdzēs risināt viņu samezglojušās lietas. Daudzi cilvēki joprojām dažādu iemeslu dēļ sēd mājās vieni ar savu bēdu, dusmojas uz visu pasauli, bet palīdzību nelūdz. Cik tādu būs, kam šī sociālā darbinieka palīdzība vajadzīga, prognozēt nevar. Tas atkarīgs gan no ekonomiskās situācijas valstī, gan atalgojuma un pensijas, ko cilvēki saņem, gan īres un komunālo pakalpojumu tarifu palielinājuma.

Trūcīgas ģimenes statusa prasītāju skaits ar katru gadu sarūk arī tāpēc, ka daudziem ceļas ienākumu līmenis. Kad Ģimenes un bērnu lietu ministrija izveidoja Uzturlīdzekļu garantiju fondu, samazinājās to trūcīgo ģimeņu skaits, kurās ir bērni. Tad Sociālais dienests sāka kā līdzdarbības pienākumu prasīt, lai cilvēki juridiski sakārto ģimenes attiecības vai pieprasa alimentus tiesā. Tāpēc sociālajiem darbiniekiem nācās uzklausīt daudz sliktu vārdu, kas bija viņiem adresēti. Mātes nesaprata, ka šīs prasības ir tikai tāpēc, lai viņām palīdzētu, ka tā nav jaukšanās viņu privātajā dzīvē.

Šobrīd ļoti daudzas sievietes, kas iesniegušas prasību tiesā, jau saņem alimentus. Daudzām alimentus izmaksā no Uzturlīdzekļu garantiju fonda. Līdz tam parastā atbilde, kad sievietēm ieteikts prasīt alimentus no bērnu tēva, nevis lūgt palīdzību pašvaldībai, parastā atbilde bijusi: "Viņš jau dzer, ko es no viņa ņemšu… Ja viņam nauda ir, tad jau kaut ko iedod." Par ko šāda māte vairāk domā un ko vairāk žēlo: savus bērnus vai dzerošo vīrieti? Bet arī vīrietim jārūpējas par saviem bērniem. Ilgi nācies sociālajām darbiniecēm strādāt, lai sievietes par to pārliecinātu. Bet nu ģimenēm, kas pieprasījušas alimentus, ir lielāks ienākumu līmenis.

Cilvēkam pašam jācenšas maksimāli izdarīt visu, kas no viņa atkarīgs, lai savu dzīves situāciju uzlabotu, un tikai pēc tam jāiet lūgt palīdzību pašvaldības iestādei. Sociālā dienesta pēdējā laika stingrā nostāja, ka jābūt obligātai līdzdalībai savas situācijas uzlabošanā, jau dod pirmos augļus. "Cilvēki bieži vien nesaprot," secinājusi Skaidrīte Jansone, "ka dzīve nav nekāds ģenerālmēģinājums, ka tā jau ir pirmizrāde, ko nevar atkārtot."

Palīdzība krīzes situācijā vai papildu ienākumi, kuri pienākas?

Sociālie darbinieki nemitīgi uzsver, ka sociālā palīdzība ir palīdzība krīzes situācijā, nevis garantēti papildu ienākumi. Iepazīstoties palīdzības lūdzēju, nereti nākas secināt, ka situācija, kādā cilvēks atrodas, neatbilst krīzes situācijai. Tāpēc ik mēnesi dzīvokļa pabalstu nākas atteikt 25–30 ģimenēm. Nav cilvēkam krīzes situācijas, viņi saka, ja viņam bankā vai mājās glabājas divi vai trīs tūkstoši latu. Un nav krīzes situācijas tad, ja cilvēkam pieder divi vai pat trīs privatizēti dzīvokļi, tajos dzīvo īrnieki, bet cilvēki apgalvo, ka par izīrēšanu nekādus ienākumus nesaņem. Citi ņēmuši lielus kredītus bankās. Citiem laukos pieder zeme. Gadās, ka vecmāmiņas privatizējušas dzīvokļus uz mazbērnu vārda, bet nav spējīgas samaksāt par lielo dzīvokli, kurā nu mīt vienas. Gadās, ka viņas dzīvokļa privatizēšanai vai iegādei pat ņēmušas kredītu.

Ir apsveicami, saka Skaidrīte Jansone, ja ģimenē cits par citu rūpējas. Bet vai tas jādara uz pilsētas nodokļu maksātāju rēķina, gan jāšaubās. Mēs varam nedaudz palīdzēt, viņa saka, bet mums nav jāuzņemas pilnīga atbildība par to, lai vecmāmiņa mazdēliņam to dzīvokli saglabātu.

Lētticība dārgi maksā

Aktuāla problēma: vecie cilvēki par niecīgām summām atdod privatizācijas tiesības trešajām personām. Veca māmiņa vai alkohola lietotājs, ieraudzīdami tūkstoš latu, kuru nekad viņu dzīvē nav bijis, domā, ka nu ir bagāts un pārtiks no tiem mūžīgi. Taču, izrādās, nauda ātri izkūst, bet cilvēks paliek uz ielas. Mākleri parasti dokumentus noformē tā, ka cilvēkam prātā neienāk apsvērt, kā viņš dzīvos turpmāk. Un tad nereti vienīgais ceļš – Nakts patversme vai lūgt jumtu virs galvas paziņām vai radiem. Vai arī īrēt dzīvokli denacionalizētajā mājā. Bet tur cenas ļoti augstas. Pilsētas dome tiem, kuri labprātīgi atdevuši savus dzīvokļus, jaunus nepiešķir.

Arī ar šādiem cilvēkiem, kuri nonākuši mākleru redzes lokā, strādās sociālie darbinieki. Ja vecās māmuļas, kas tagad mīt patversmē, būtu savu dzīvokli pārdevušas godīgam pircējam vai samainījušas pret mazāku, viņām paliktu nauda, pat liela nauda, ir dzīvokļa uzturēšanai, ir vieglākām vecumdienām.

Nakts patversmē šoziem plānotas 135 gultas vietas. Iespējams, vēl dažas gultas vietas, ja laiks būs ļoti auksts, tiks iekārtotas arī pirmajā stāvā. Veco ļaužu dzīvojamā mājā vietu tikpat kā nav. Bet rinda uz dzīvoklīšiem tajā gara. Iespēja visai niecīga, ka kāds no tiem tiks cilvēkiem, kuri ļāvušies krāpnieku vilinājumam.

Bieži vien šādas māmiņas saka: nav zinājušas, ka tā nedrīkst darīt. Bet neviens viņu vietā neies un neprasīs, uz ko drīkst un uz ko nedrīkst cerēt. Informācija Sociālajā dienestā pieeejama, arī sociālie darbinieki namu pārvaldēs viņām un ne tikai viņām ļautu noskaidrot, kas viņām der, kas neder, kā rīkoties pareizāk. Tikai – jājautā pašām.

Daudzi cilvēki nez kāpēc baidās jautāt. Bet, ja cilvēks vairāk jautās, tad vairāk zinās un vairāk varēs izdarīt savā labā. "Nezinu, vai tā ir mazdūšība, vai kāds cits iemesls," domā Skaidrīte Jansone, "bet daudzi cilvēki sēd savā nodabā, paši kaut ko izdomā, bet tas nav tas, lai sasniegtu vēlamo."

Skaidrīte Jansone kā kuriozu stāsta atgadījumu: vecai mammītei ir dēls bezdarbnieks. Lai viņš saņemtu pabalstu, ir jāpiedalās pilsētas sakopšanas darbos. Mammīte vairākas reizes iet uz Sociālo dienestu, lai dēlu attaisnotu: dēliņš slims, viņam sāp galva, viņš nevar strādāt. Kad pajautāts, cik dēliņam gadu, mammīte atbildējusi: "Četrdesmit viens." Dzīvo no mammas pensijas un pat nedomā strādāt. Gadās, ka mammas savus pieaugušos, nodzērušos dēlus aiz rokas ved uz Sociālo dienestu un sūdzas kā skolā: "Viņš nestājas darba biržā, ko darīt?"

Atbalsts sniegts arī tiem, kuri ģimenē uz vienu cilvēku saņēmuši mazāk par garantēto iztikas minimumu – Liepājai tie ir 25 lati. Ja iznāk mazāk, var saņemt pabalsta veidā summu, lai kopā ar esošajiem ienākumiem cilvēkam būtu šis garantētais iztikas minimums. Pirmajā pusgadā tādā veidā liepājniekiem izmaksāti 14896 lati. Taču, lai arī to saņemtu, cilvēkam jāpilda līdzdarbības pienākumi.