Kurzemes Vārds

20:32 Svētdiena, 31. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Pakāpieni

Kā izdejot Tēvreizi
Līvija Leine

Andris Vasiļevskis
Dzimis 1977.gada 17.maijā Liepājā.
Mācījies Nīcas vidusskolā, Liepājas Mākslas koledžā, Vecbebru Lauksaimniecības tehnikumā.
Ir katoļu Rīgas Garīgā semināra 6.kursa students, Liepājas Svētā Jāzepa katedrāles diakons, Vatikāna radio korespondents.
Kad Andris Vasiļevskis stājās Garīgajā seminārā, Rīgas katedrāles viceprāvests Augusts Smelters viņam pajautāja: "Vai spēsi nodejot Tēvreizi?" "Ja jūs iemācīsit, spēšu," bija atbilde.
Kopš tā laika pagājuši pieci gadi. 11.jūnijā viņu iesvētīja par Svētā Jāzepa katedrāles diakonu.
"Tas viņa pirmais lielais pakāpiens," tā par Andri Vasiļevski saka Liepājas bīskaps Vilhelms Lapelis.

Kā uz to iets?
"Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz Dievam pateicu "jā" un nolēmu iet uz Garīgo semināru," šodien atzīstas jaunais diakons.
Jā, viņš ir bērnībā kristīts un vecmāmuļai pie rokas bieži gājis uz baznīcu Saldū, kur aizvadītas daudzas bērnības vasaras, tomēr līdz atziņai, ka viņa dzīves ceļš var būt kalpošanas ceļš, iets diezgan lieliem, bet arī reizē likumsakarīgiem līkločiem.

Pirmais solis – skola

Jauks zēns, vēl šodien saka viņa klasesbiedrene no Nīcas vidusskolas laikiem. Abi kopā dejojuši modernās dejas. Labi zīmējis, piedalījies visos pasākumos, bijis pat pionieris. Audzis visai sievišķīgā vidē. Otrs vīrietis tuvākajā radu saimē – tēvs. Pašam divas jaunākas māsas, mātei sešas, tāpēc pamatīgs bariņš jauku māsīcu. Māsas aizstāvēdams, piektā klasē pat ar 12.klases puišiem kāvies. Drosme bijusi liela, spēka, protams, maz. Galu galā tas lielais puisis, pēc laika atzinīgi novērtēdams mazā zēna drosmi, kļuvis viņa draugs. Māsu mudināts zīmējis viņām kleitu modeļus. Sapņojis par tērpu dizainu. Tāpēc iestājies 10.vidusskolas eksperimentālajā 10.klasē. Taču pēc pusgada tā pajukusi. Pārgājis uz mākslas skolas tekstiliju nodaļu. Mācījies aust gobelēnus. Savu dvēseli izpaudis krāsās. Un dejā. Dejojis "Rucavietī". Kalpojis katedrālē par ministrantu. Gatavojies iestāties Mākslas akadēmijā.

Otrais solis – bites

Ilonas Leimanes grāmata "Vilkaču mantiniece" satrauca viņa iztēli. "Kopš bērnības manī bija ilgas," atceras Andris Vasiļevskis, "tā noķert bišu spietu, kā tur tika aprakstīts." Tajā epizodē bija kaut kas tik ļoti satraucošs, ka viņam gribējās to piedzīvot. Gribējās kļūt par biškopi, savaldīt vibrējošos bišu tūkstošus.
Viss notiek, kā Dievs grib, viņš saka. Kad atbraucis no Rīgas, neiekļuvis Mākslas akadēmijā, vecmāmuļas mājas sētā ielidojis spiets. " Tā bija zīme, ka kaut kas jādara tālāk," viņš secina. "Atvēru "Lauku Avīzi", bet tur sludinājums, ka Vecbebru tehnikumā uzņem audzēkņus." Aizbraucis, gadu cītīgi nomācījies, saņēmis biškopja diplomu. "Tas bija pabriesmīgi," atceras. "Dravošanas tehnikas kalu caurām naktīm. Pasniedzēja sacīja, ka tās jāzina no galvas jebkurā brīdī." Nu viņš to zina. Un zina arī to, ka visu mūžu būs Dievam pateicīgs, ka to darījis. Bites, viņaprāt, dod fantastisku mieru. Tās prasa, lai cilvēks, kas iet pie stropa, būtu mierīgs. Ja cilvēkā pašā nav miera, tad bišu sargi ceļas spārnos un biškopim pārdesmit dzēlieni garantēti. "Tas ir līdzīgi kā draudzē," saka Andris Vasiļevskis. "Ja tevī nav miera, nespēsi citiem mieru dot." Viņam mieru iegūt palīdz tikai viens – lūgšana. Bet satraukums viņā ir ikreiz, vienalga, vai jākristī, vai jālaulā. "Man katrs cilvēks draudzē ir svarīgs, tāpēc maķenīt vairāk visu daru ar sirdi. Es nevaru kā Poncijs Pilāts padarīt savu un pēc tam sacīt: "Mazgāju rokas nevainībā.""

Trešais solis – grāmatnīca

Pēc tehnikuma beigšanas ar dravošanu īsti nevedās. Bija pašam piecas saimes Nīcā, palīdzēja kaimiņiem tikt ar bitēm galā. Un, ja vajag, palīdz vēl tagad. "Kāpēc ne," saka, "to protu, un kaulus tas nelauž."
Bet toreiz pavisam negaidīts nāca piedāvājums strādāt Sīļa grāmatnīcā. "Viņiem vajadzēja cilvēku, kas prot ar bērniem strādāt," atceras Andris Vasiļevskis. "Rucavietī" dejojot, viņam reiz nācies tēlot Rudeni kādā pasākumā Bērnu namā. Bērni ap viņu salipuši kā lapas rudenī, kas meklē aizvēju no aukstuma. "Kā viņi alka, lai viņus apskauj, samīļo, lai uzklausa viņu mazos stāstus!" – tāda ir Andra Vasiļevska atmiņa no tās reizes. Tur viņu arī ievērojusi kāda Sīļa radiniece.
Grāmatnīcā darīts viss: viņš bijis gan noliktavas pārzinis, gan grāmatvedis, gan pārdevējs, gan "Poētiskās kafejnīcas" oficiants. Varbūt vēl tagad kāds atceras, kā slaids, garmatains jauneklis pasniedza sakņu sautējumu un sacīja: "Lūdzu, jūsu saulrieta krāsas sautējums!" vai saldējumu, sacīdams: "Jūsu rītausmas veldze." "Tajā laikā sāku saprast," viņš stāsta, "ka man patīk kalpot cilvēkiem. Es ēdienu vai kafiju nesu visiem ar prieku. Vienai mazai meitenītei viņas dzimšanas dienā sarīkojām uguņošanu ar petardēm. Bērnam acis aiz sajūsmas bija apaļas. Viņai prieks, mums prieks. Un galu galā, tas mums neko nemaksā."
Grāmatnīcā strādājusi arī viņa māsa. Reiz tā gājusi pie bīskapa un paaicinājusi brāli līdzi.

Ir tikai viena problēma

"Tobrīd nenojautu, ko šis gājiens man dos," saka Andris Vasiļevskis.
Pirms tam, pusaudža gados, bijušas garas sarunas ar dominikāņu māsām – par klostera dzīvi, par to, kas ir melnā garīdzniecība. Būts kopā ar viņām gavēņa laika rīta laudēs. Kopā ar viņām piedalījies odorācijā – vissvētākā sakramenta skatīšanā. "Tas bija kā dvēseli nosauļot, " viņš atceras. "Tur viss skaistums cilvēka acīs. Tur var redzēt, vai cilvēks ir lūgšanu cilvēks."
Pirms tam, it kā garāmejot, bīskaps bija izmetis: "Andri, tev piestāv baltā krāsa." Ar to domādams dominikāņu tērpu.
Pirms tam – darbs ar bērniem svētdienas skolā, kur lietā liktas mākslas skolā iegūtās zināšanas. Viņš bērniem un jauniešiem par Dievu stāstījis, izmantodams vizuālos priekšstatus. Bērni viņu sapratuši. "Esmu pateicīgs Dievam, ka viņš man devis saprātu neslēpt savas dāvanas, likt tās lietā." Tad viņš vēl domājis par mākslas pasauli.
Bet todien māsa bija iznākusi no sarunas ar bīskapu un pajautājusi Andrim: "Vai tu arī negribi parunāt?"
Esot bīskapa priekšā, viņš pajautājis, vai viņš varētu studēt teoloģiju vai filozofiju. Andra Vasiļevska jautājumam sekojušas piecas ļoti garas klusuma minūtes. Tad atbilde: "Ir tikai viena problēma." "Tā," puisim galvā iešāvās, "nu būs par maniem garajiem matiem, par saiknēm ar māksliniekiem, par to, ka mākslinieki ir sensuitīvi, ka tādiem nav garīdzniecībā vietas, ka tur vajag cilvēkus ar racionālu domāšanu." Bet bīskaps turpinājis: "Redzi, iestājeksāmeni seminārā sākas jau rīt…"

Seminārs

Divu stundu laikā bija nokārtoti dokumenti, un otrā rītā pulksten sešos Andris Vasiļevskis kopā ar bīskapu Vilhelmu Lapeli devās uz Rīgu. Iestājeksāmeni. Rakstiskajā daļā apcerējums kā atbalss no sarunām ar dominikāņu klostera māsām: par samarieti pie akas. Jēzus samarietei lūdz ūdeni, tā nedod, jo viņš ir jūds, Jēzus atbild, ka dos viņai dzert no avota, no kura dzerot mūžam neslāps.
Mutiskā daļa: aiz galda sēž daudzi eksaminētāji, lielas baznīcas autoritātes amata tērpos, reflektants viņu priekšā uz ķeblīša. Diskomforta sajūta, jo garie mati steigā nav paspēti nogriezt, un klusa lūgšana sevī: "Dievs, ja esi te paredzējis man vietu, ieliec man īstos vārdus mutē!" Un līdzās tam ātras domas par gaidāmo "Rucavieša" braucienu uz Barselonu. Par mākslinieku vidi ar smēķēšanu, alkoholu, par alkām mākslā atklāt garīgos pārdzīvojumus, tā ar saviem darbiem uzrunāt cilvēkus, kā to dara Dzintra Vīriņa gleznās, Nora Vilmane tekstilijās. Par Noras meitām – luterānēm, ar kurām kopā tēja uz jumta kores dzerta un reizē ticības ceļš iets. Par Liu Ģibieti, kura uz baznīcu skatās skeptiski, bet kura runā ar cilvēku caur dabu, floristiku un, pati to nejūtot, Dievu slavē. Jo ziedu valoda arī Dieva valoda. Un tad jautājums: "Vai spēsi nodejot Tēvreizi?"
Piecus gadus Andris Vasiļevskis to jau ir mācījies. Un ne tikai auditorijā. Ne tikai kalpojot draudzēs. Arī ikdienā. Kā tajā svētdienā, kad, kopā ar semināra biedru pastaigājoties, iedomājās marmelādes konfektes nopirkt. Iesāpējās galva, iegāja aptiekā, bet pārdevēja saīgusi: svētdiena un jāstrādā. "Vai marmelādi nevēlaties?" sniegdams tūtu, viņai jautā Andris Vasiļevskis. "Kāpēc ne?" ir atbilde, un smaids atkausē sievietes seju. Gaiši ir arī abiem semināristiem.
Kā tajā dienā, kad bija jāpasaka savai deju partnerei un reizē tuvai, mīļai draudzenei, ka viņš spēs kalpot tikai Dievam, ka tāpēc ir izvēlējies celibātu. Kā šodien, no sirds priecājoties, ka šī meitene, viņu izpratusi un atradusi dzīvesdraugu, audzina divas meitiņas.
Kā cenšoties ik dienu, ik brīdi apliecināt un cilvēkiem mācīt, ka Dievs ir mīlestība. Un ka to ieraudzīt var, tikai caur dvēseles ciešanām izejot.
Bet pa rokai Andrim Vasiļevskim arī tagad ir biezum bieza mape ar skicēm, kurās Lūgšana, Ticība, Cerība un Mīlestība pausta līniju un tēlu valodā.