Kurzemes Vārds

19:11 Svētdiena, 31. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Luī, kurš skaidri runā latviski

Līvija Leine

Luī Bertrāns. Divdesmit sešus gadus vecs francūzis sēž Liepājas kafejnīcā "Rūgtā mīla" un skaidrā latviešu valodā tērzē ar Īrnieku biedrības priekšsēdētāju Lāsmu Vaiči. Viņi – paziņas vairāku gadu garumā. Iepazinušies Parīzē, kur Eiropas īrnieku biedrību saietā viņa bija uzaicināta lasīt referātu. Piegājis klāt un skaidrā latviešu valodā sacījis: "Es varu pārtulkot no latviešu valodas." Pirms tam Lāsmai bijušas piekomandētas trīs meitenes, kuras būtu no krievu valodas tulkojušas franciski. Bet viņa bija gatavojusies runāt angliski. Luī piedāvājums bija negaidīts situācijas glābiņš.

Kas vienam jaunam francūzim liek runāt tik tālā un svešā valodā?

Mīlestība. Pirms vairākiem gadiem kā labdarības organizācijas skauts viņš atbraucis uz Latviju, lai palīdzētu Grašu bērnu nama iemītniekiem. Latvija viņu savaldzinājusi. Arī bērnu nams ar savu īpašo auru. Viņš jutis iekšēju aicinājumu tur palikt un strādāt. Tas bijis 1999.gads. "Vecāki tam nepiekrita," atceras Luī. Braucis atpakaļ uz Franciju, iestājies universitātē, studējis inženierzinātnes. Taču Latvijā tomēr atgriezies. Francijā ir prasība, ka topošajiem inženieriem pēc pirmā kursa beigšanas jāstrādā vienu mēnesi praksē kā vienkāršam strādniekam, lai uz savas ādas izjustu, ko nozīmē būt karjeras kāpņu pašā apakšā. Luī Bertrāns savu mēnesi nostrādājis Grašu bērnu namā par… kurinātāju. Tajā liktenīgajā mēnesī gan latviešu valodu iemācījies, jo nu vairs nebija līdzi skolotāju, kas visu pārtulkotu, gan arī iepazinies ar Latvijas Mūzikas akadēmijas studenti Ilzi, kura mācījusies ērģeļspēli.

Jau četrus gadus viņi ir vīrs un sieva. Abi dzīvo Parīzē. Ilze spēlē ērģeles dievnamos, māca mūziku, aktīvi koncertē senās mūzikas ansamblī, spēlē ne tikai ērģeles, bet arī vijoli, čellu, klavesīnu, dzied. Luī studē doktorantūrā sociālās tiesības un reizē ir universitātes docents. Viņu interesē mājokļa jautājuma problēmas gan Francijā, gan Eiropā kopumā. Par to arī viņi diskutē ar Lāsmu Vaiči.

Lai arī Francijā cilvēki dzīvo bagātāk, problēmu arī tur netrūkst. Rindas uz pašvaldības dzīvokļiem garas, tajās var stāvēt desmit gadu. Tas tāpēc, ka pašvaldības dzīvokļi ir daudz lētāki. Franči uzskata, ka pašvaldības dzīvokļus nav pareizi privatizēt. Lai tas nenotiktu, iet demonstrācijās. Luī brīnījās: kā tā, jums te tik daudz problēmu, bet uz ielas Liepājā neredz neviena cilvēka, kas stāvētu ar plakātu un demonstrētu savas prasības? Francijā ļaudis uz protesta akcijām neesot mudināmi. Piemēram, īrnieki, kuri īrē dzīvokļus privātīpašnieku mājās, sacēluši traci, kad viņu īres maksa pacelta straujāk par 2 procentiem gadā, kā tas noteikts ar likumu.

Viņaprāt, Latvijai vajadzētu arī tādu neatkarīgu, bezpeļņas preses izdevumu, kāds Parīzē ir žurnālistu laikraksts, kura tulkojums latviski būtu "Sasietā pīle". Tur tiek ievietoti raksti, kurus žurnālisti kaut kādu apsvērumu dēļ nevar publicēt parastajos izdevumos (lai nekaitina valdību, lai nesatrauc reklāmdevējus utt.). Tur parasti parādās ziņas par politikas aizkulisēm, viena partija atklāti stāsta par otru partiju, viens ministrs – par otru. Pēc raksta par iemesliem, kāpēc tik strauji ceļas īres cenas, atkāpies finanšu ministrs un pieņemts jauns likums, kas nosaka, ka tik strauji īres maksu nedrīkst celt. Ka nosakot īres maksu par normatīvo platību (Francijā tāda pastāv visu laiku), arī privātīpašniekam jāņem vērā īrnieka ienākumi, cik bērnu viņa ģimenē. Trūcīgākām ģimenēm izdevumus palīdz segt valsts un pašvaldība.

Francijā arī plaši izvērsta valsts un pašvaldības dzīvokļu celtniecība. Tos par valsts līdzekļiem ceļ privātuzņēmēji, kuriem valsts dod kredītu, par to daļa dzīvokļu jāatdod valstij (20 %) un pašvaldībai (30 %), daļa (50 %) paliek uzņēmējam. Parīzē par dzīvokli vidēji jāmaksā 7 eiro par kvadrātmetru mēnesī.

Luī atzīstas, ka Latvijā ir iemīlējies. Viņš jūtoties te piederīgs. Kā otrā dzimtenē. Ļoti patīkot lauku cilvēku dzīve, ko viņš iepazinis jau kāzu ceļojumā pa Kurzemi. Patīk cilvēciskums attiecībās, kas saglabājies laukos. Viņš asi uztver to, ka Rīgā palielinās atšķirības starp eiropeisko centru un nolaistajām nomalēm. Viņam sāp lielā atšķirība dzīves līmeņa ziņā starp pilsētu un laukiem. Viņaprāt, Latvijas cilvēkiem jābūt aktīvākiem, savas, savu kaimiņu un pat svešu cilvēku tiesības aizstāvot. Viņš pie mums vairāk jūtot patērētājsabiedrības savstarpējo sacensību, kurš labāk un greznāk dzīvos, nevis Francijā ierasto pilsoniskās sabiedrības garu, kur rūpējas viens par visiem un visi par vienu.

Un franči pret Eiropas Savienības Konstitūciju esot nobalsojuši nevis tāpēc, ka viņi būtu principā pret to, bet tāpēc, ka tā nākusi no augšienes, no Briseles, ka to nav bijis ļauts veidot un savus priekšlikumus izteikt ne frančiem, ne kādai citai Eiropas tautai. Un vēl frančiem bijuši iebildumi, ka šī konstitūcija vairāk aizstāvējusi uzņēmēju, nevis vienkāršo cilvēku tiesības. Luī arī jūtas sāpināts, ka Eiropas Savienība tik maz uzmanības pievērš jaunajām dalībvalstīm, ka Centrāleiropas valstis iedzīvojušās uz jauno valstu nevarības rēķina. Viņaprāt, būtu bijis taisnīgi, ja jau pirms uzņemšanas Eiropas Savienībā vecās valstis būtu kandidātvalstīs iepludinājušas tik daudz līdzekļu, lai tās atveseļotu savu ekonomiku un varētu kā līdzīgas nostāties līdzās vecajām.

Jā, bet kur Luī iemācījies runāt latviski? Ar mēnesi Grašu bērnu namā pietika? Izrādās, viņš valodu studējis gan universitātē kā papildu priekšmetu, gan Orientālo valodu institūtā. Kurā māca eskimosu, Amerikas indiāņu, Āfrikas cilšu valodas un tām līdzās arī tādu eksotisku valodu kā latviešu valodu. Un, protams, savs nopelns latviešu valodas apguvē arī Ilzei, viņas radiem un ģimenes draugiem Latvijā, arī Liepājā.