Kurzemes Vārds

11:30 Sestdiena, 7. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Nedēļas apskats

Vai nepaliks tikai skatītāju lomā?
Andžils Remess

Par to nav šaubu, kas šonedēļ būs nozīmīgākā norise starptautiskā mērogā, jo situācija Libānā ir pārāk nopietna, un tāpēc skaidrs, ka galveno uzmanību nāksies pievērst ANO miera spēku izvietošanai konflikta reģionā. Izvēlēties svarīgāko saistībā ar Latviju ir grūtāk – cik intriģējošas solās būt vēlēšanu kaislības, tik būtiskas ir jaunās nianses mūsu valsts attiecībās ar Krieviju.

Kā izmantot Maskavas pagriešanos?

Borisu Jeļcinu katrs var dēvēt, kā tik vēlas – par Krievijas eksprezidentu, par komunisma režīma gāzēju vai mūsu austrumu kaimiņvalsts nodrošinātāko pensionāru. Var viņu sagaidīt ar aplausiem, kā tas notika Cēsīs, un var viņa vizīti atainot asos, ironiskos un pat naidīgos toņos, kā to darīja daža laba krievu valodā iznākošā avīze Latvijā. Taču nav noliedzams tas, ka Jeļcina vizīte Latvijā bija viens no spilgtākajiem posmiem tajā ķēdītē, kas tiek vīta, lai uzlabotu mūsu valsts un Krievijas attiecības. Jo tādas personas kā Krievijas patriarhs Aleksijs II vai Jeļcins citās valstīs neierodas bez Kremļa ziņas un konkrēta politiska mērķa.

Tagad tiek meklēta atbilde, kāpēc Maskava pagriezusies uz Latvijas pusi. Vai tāpēc, ka Krievijai ekonomiskās interesēs vajadzīgas Latvijas ostas, vai tas notiek sakarā ar Rīgā gaidāmo NATO valstu vadītāju tikšanos, vai arī Krievija mainījusi taktiku, cerībā saglabāt ietekmi Latvijā orientējoties ne vairs uz sev paklausīgiem politiskiem spēkiem mūsu valstī, bet gan uz tiem, kuri ir pie varas un kuri reāli varētu būt pie varas arī pēc vēlēšanām. Taču diez vai vajadzētu tik daudz lauzīt galvu gan par šiem jautājumiem, gan arī par to, kas būs nākamais augstais viesis no austrumiem – Krievijas prezidents Vladimirs Putins vai valdības vadītājs Mihails Fradkovs. Manuprāt, svarīgāk ir šo Krievijas attieksmes maiņu izmantot Latvijas interesēs.

Spriežot pēc visa, Krievija attiecību līdzsvarošanas kausā ielikusi jēdzienu – okupācija. Gan Jeļcins, gan Maskavas diplomāti pateikuši nepārprotami – atsakieties no šī jēdziena un jums būs atvērtas Krievijas cilvēku dvēseles un Latvijai tik nepieciešamais Krievijas tirgus. Un te nu Latvijai jāizšķiras: ekonomiskās sadarbības interesēs tā arī rīkoties vai turpināt uzsvērt šo vēstures faktu. Uzsveru – izmantot šo faktu, nevis izsvītrot to no vēstures, jo nevar noliegt to, kas noticis un kas starptautisko tiesību speciālistiem šaubas nerada.

Protams, tā nav viegla izšķiršanās, un skaidrs, ka okupācijas jēdziena ievietošana atvilktnes tālākajā stūrī būtu pliķis tiem, kuri cietuši no šī PSRS pārinodarījuma. Taču, ja gribam šo jēdzienu cilāt ne tikai emociju līmenī, ne tikai vicināt kā karogu, bet balstīties uz to arī politiskā nozīmē, tad vispirms mums pašiem jābūt skaidrībai, ko ar to vēlamies iegūt. Un vai ir reāli iegūt to, ko vēlamies.

Jo vairāk strīdu, jo izdevīgāk

Jo tuvāk oktobra sākums, jo vairāk rodas iespaids, ka būs nevis Saeimas vēlēšanas, bet Ventspils domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga vēlēšanas. Visas vēlēšanu norises tik ļoti koncentrējas ap Lembergu, un "Jaunais laiks" pat aicinājis visas partijas paziņot, vai tās atbalsta Lemberga iecelšanu premjerministra postenī, vai ir pret to. Cik vieni uzmācīgi cenšas pierādīt, ka Lemberga piekritēju skaits palielinās un Ventspils strauji attīstās, tikpat uzmācīgi otri mēģina pierādīt pretējo. Interesanti, kā beigsies iecerētais skrējiens uz Ventspili, lai protestētu pret Lembergu. Vai ventspilnieki šos skrējējus sagaidīs ar mietiem vai arī pie savas pilsētas robežas izveidos dzeloņstiepļu aizsprostus? Jo tā taču ir veca patiesība, ja kādu sit par daudz, tad tas tikai rada pretēju reakciju, tas saliedē, un ļoti iespējams, ka antireklāma Lembergam lej ūdeni uz to partiju dzirnavām, kas viņu atbalsta.

Tas viss liekas komiski un par to varētu tikai pasmaidīt, ja šī jezga ap Lembergu neaizēnotu ar vēlēšanām saistītus būtiskus jautājumus. Ja tas neliktu cilvēkiem vēlēšanas uztvert kā komēdiju, kuru jautri skatīties no malas, taču tā nav tik nopietna lieta, lai vērts būtu piedalīties pašiem.

Tāpēc arī nebūtu liels pārsteigums, ja izrādītos, ka 7.oktobrī lielāku vietu skaitu Saeimā iegūtu kreisie politiskie spēki, kuri neslēpj – jo nacionālo partiju starpā vairāk strīdu, jo mums izdevīgāk. Un kuri mērķtiecīgi turpina pārliecināt savus piekritējus ierasties balsot, zīmējot arvien biedējošākas ainas gadījumā, ja viņi netiks pie varas. Pat tiktāl, ka nacionālo partiju uzvaras gadījumā cittautiešus izraidīšot no Latvijas, bet tas izraisīšot bruņotas sadursmes valstī un militārus konfliktus uz Latvijas robežas. Jā, tas ir absurdi un liecina par to, cik zemu tiek vērtēti tie, kurus ar šādām dumjībām cenšas aktivizēt. Taču vai sabiedrības citā daļā neviens neuzķertos uz to, ja nacionālās partijas skandinātu, ka viņu zaudējuma gadījumā, teiksim, Latviju pievienotu Krievijai?

Gruzdošo nemieru ugunskuri

Šonedēļ Irānai oficiāli jāsniedz atbilde uz ANO Drošības padomes prasību pārtraukt programmu, par kuru ir aizdomas, ka tā ļaus iegūt kodolieročus. Taču Teherāna jau likusi saprast, ka tā šo prasību neievēros. Tiesa, Irāna piedāvājusi sākt jaunas sarunas, un šis piedāvājums ir pacietības pārbaude. Vai ANO Drošības padomei būs pacietība turpināt sarunās pārliecināt Irānu atteikties no sava nodoma, vai arī tā uzskatīs, ka tikai vēlas novilcināt laiku, un noteiks sankcijas? Ja arī būs sankcijas, tad tikai maigas. Jo Irānai ir nafta, ar kuru manipulēt, un neviena valsts nav ieinteresēta, lai šī produkta cenas pasaules tirgū strauji kāptu.

Vienubrīd ieskanējās runas par militāru operāciju pret nepaklausīgo Irānu, taču šķiet, ka šādam risinājumam pārvilkta svītra. Un ne tikai naftas cenas iespējamā kāpuma dēļ vai arī tāpēc, ka ASV jau tā iestigušas Irākā un sākt jaunu karu tām nav pa spēkam. Tiek minēts arī cits iemesls. Proti, ASV plāns bijis ar Irānas bombardēšanu izprovocēt dažu etnisku grupējumu sacelšanos pret valdību, šī plāna ģenerālmēģinājums uzticēts Izraēlai, risinot konfliktu ar "Hezbollah" Libānā. Taču tā kā Beirutas bombardēšana nav izraisījusi nemierus Libānā, arī Savienotās Valstis atteikušās no šādām akcijām Irānā.

Tiešām, Izraēlas uzbrukums Libānai ne tikai nav sasniedzis cerēto. Tas arī mainījis Eiropas attieksmi pret Telavivu, un tagad tā ir vēsāka, jo Izraēla no teroristu upura pārtop par agresoru, kas pārsniedz aizstāvēšanās robežu un posta kaimiņvalsti. Tā gan piekritusi pamieram, taču paziņojusi, ka neatcels Libānas gaisa un jūras blokādi un nepārtrauks militāras operācijas, iekams nebūs pārliecinājusies, ka Sīrija vairs nepiegādās grupējumam "Hezbollah" Libānā ieročus.

Vai situāciju izdosies noregulēt ANO miera spēkiem, kurus šonedēļ paredzēts sākt izvietot pie Libānas un Sīrijas robežas? Īstas pārliecības nav, jo Sīrija jau paziņojusi, ka šo spēku ierašanos tā uzskatīs par savai valstij naidīgu rīcību, bet tas var nozīmēt, ka Damaska pret zilajām ķiverēm lieto ieročus.

Tieši tāpēc arī ANO vadītājiem tik ilgi nācās pārliecināt Eiropas Savienības valstis sūtīt savus karavīrus šādā bīstamā misijā, kurā miera uzturētājiem draud briesmas no visām pusēm – gan Sīrijas, gan Libānas, gan Izraēlas. Bet uz Eiropas valstīm nācās balstīties tāpēc, ka ASV vai musulmaņu valstu spēku klātbūtne varētu ieliet eļļu ugunī, jo vieni nav pieņemami Sīrijai un Libānai, kamēr otri – Izraēlai.

Bet Eiropas Savienības valstīm šis atkal ir pārbaudījums. Un ne tikai tādā ziņā, ka tas parāda, vai šīs valstis ir vienotas savā rīcībā. Ja Eiropas Savienība vēlas būt politiski ietekmīga, tad tai arī jādemonstrē militāra ietekme. Tāpēc arī misijas izdošanās var nostiprināt Eiropas Savienības pozīcijas, kamēr neizdošanās gadījumā sāktu plaisāt valstu attiecības.

Tik trauslā situācijā, gruzdot nemieru ugunskuriem, bet teroristiem draudot ar jauniem uzbrukumiem, aiziet vasara un sākas rudens.