Kurzemes Vārds

03:22 Svētdiena, 20. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Man ir kauns par savu valsti
Kristīne Pastore

Sarkanā Krusta Grobiņas komitejā smaržo pēc svaigas maizes. Tur divreiz nedēļā to izsniedz apkārtējo pagastu trūcīgajiem iedzīvotājiem. Un viņu ir ne mazums – uz dažādām vietām aizceļo vairāk nekā astoņsimts kukulīšu. Daudzos gadījumos tās ir daudzbērnu ģimenes. Un, kā atzīst vietējie sociālie darbinieki, cilvēki par kukulīšiem ir bezgala priecīgi. Un kā gan ne, ja vismaz līdz šā gada beigām tai mammai, kam vienai jāpabaro piecas izsalkušas mutes, nu kādu laiku nebūs jāraizējas vismaz par maizi. Vai atkal tam vecajam un slimajam cilvēkam, kas mūža nogali pavada vientulībā – tie divi kukulīši maizes iespējams ir tieši tik, cik viņš nedēļā spēj apēst. Pa gabaliņam pat pietiek uzticamajam draugam sunītim.

No šāda viedokļa skatoties, maizes dalīšanas programma, kas notiek ar Eiropas Komisijas atbalstu, neapšaubāmi ir cēls solis. Un, ja reiz mūsu valstī tik daudziem cilvēkiem rocība ir tik šaura, tad noteikti jāpalīdz.

Un tomēr situācija ir krietni skumjāka. It kā nevajadzētu tā būt, jo līdzīgas akcijas notiek visā pasaulē, pat visattīstītākajās valstīs. Vienmēr un visur būs cilvēki, kam vajadzēs palīdzību. Bet jautājums ir par to, cik ir šādu cilvēku. Ja nelielajā Virgas pagastā palīdzība vajadzīga 128 cilvēkiem, ja Gaviezē to ir 104 vai Otaņķos vesels simts, tad man negribas ticēt, ka tie visi ir nevīžas, kas savā slinkumā nevar noslaucīt durvju priekšu, nopļaut nātres un apkopt dārzu. Starp viņiem liela daļa ir cilvēku, kas visu mūžu strādājuši, bet mūža nogalē saņem smieklīgi mazu pensiju, starp viņiem ir ģimenes, kurās, pušu plēsdamies laukos, vecāki nevar uzturēt savus piecus bērnus, jo algas ir tik nesamērīgi mazas. Viņi visi nav dzērāji un plenči, kas pa naktīm apzog citu kūtis vai dārzus. Un tad maizīte nāk kā glābiņš kaut vai uz laiku. Tāpēc, manuprāt, lai arī cik cēls žests šis maizes dalīšanas fakts neizskatītos, tas tomēr nedara godu mūsu valstij. Ja tas notiek 21.gadsimtā valstī, kas uzņemta Eiropas Savienībā. Valstī, kas drīzumā rīkos ievērojamu NATO sammitu. Valstī, kas vēl pavisam nesen noorganizēja vērienīgu hokeja čempionātu. Valstī, kuras galvaspilsēta atzīta par vienu no dārgākajām pilsētām Eiropā. Šo uzskaitījumu varētu turpināt, un skaidrs ir arī tas, ka šādu sarīkojumu organizēšana papildina valsts lielo naudas maku. Bet jautājums ir par to, kur vēlāk paliek šī nauda. Vai kāds ir dzirdējis, ka šo sarīkojumu dēļ ir bijis iespējams palielināt, piemēram, pensijas tiem pensionāriem, kam tās nesasniedz pat iztikas minimumu? Nav dzirdēts! Taču nupat ir izskanējis pētījums, kas apliecina, ka 27 procenti Latvijas iedzīvotāju dzīvo zem iztikas minimuma. Un tikai 2 procentiem mūsu valstī dzīvojošo alga ir no 300 līdz 500 latiem mēnesī. Tad arī nav jābrīnās par to, cik vienā mazā pagastā ir daudz trūcīgo cilvēku. Un tāpēc man ir kauns par savu valsti. Teikšu atklāti, lai arī vajadzētu, es kā Latvijas pilsone nespēju priecāties par šo maizes programmu tā no sirds. Man, protams, ir prieks par cilvēkiem, kam uz brīdi būs vieglāka iztikšana, taču man ir ļoti, ļoti kauns par savu valsti, kurā tik daudziem cilvēkiem joprojām jādzīvo galējā trūkumā.