Kurzemes Vārds

21:13 Pirmdiena, 14. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Kaktuss

Svētceļojums kā dzīvesveids
Kristīne Pastore

Augusts katoļticīgajiem ir liela notikuma mēnesis - tad Aglonā saplūst tūkstošiem cilvēku, lai piedalītos Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos. Un liela daļa no viņiem uz Aglonu ir devušies kājām - svētceļojumā. Daudz šādu svētceļnieku ir jaunieši, tāpēc "Kaktusam" bija interesanti tikties ar dažiem jaunajiem liepājniekiem, lai viņi tiem, kas varbūt vēl tikai domā par šāda ceļa mērošanu vai arī nekad par to nav pat iedomājušies, pastāstītu, ko nozīmē svētceļojums. Ko tas prasa no paša gājēja, bet galvenais, ko tas dod un vai tas ir tā vērts, jo gājiens nav tikai izprieca, tas ir arī grūts pārbaudījums. Savā pieredzē dalās 23 gadus vecā KRISTĪNE BEBRIŠA, 19 gadu vecā IEVA ĪVIŅA un 17 gadu vecais KRISTAPS GĒBELIS.

Aglonā uzņem ar sajūsmu

Kad no Liepājas nākušie svētceļnieki sasniedz vairāk nekā 450 kilometru tālo Aglonu, tas ir ovāciju vērts mirklis, ko ar sajūsmu uzņem gan tur jau esošie cilvēki, gan priekā staro paši liepājnieki. Jā, tā nu ir patiesība, kas interesē daudzus - mūsējie tik tiešām visus daudzos kilometrus mēro kājām, ejot 17 dienas un ik dienas pieveic vidēji 30 kilometru. Kristaps stāsta, ka daudzi pat netic, ka mēs patiešām visu šo ceļu esam mērojuši kājām. Bet tā ir. Viņš šogad svētceļojumā devās jau trešo reizi, abas pirmās mēroja visu ceļu, bet šogad bija izdevība iet tikai 7 dienas. "Taču nav svarīgi, cik ilgi iet, galvenais ir mērķis, kāpēc iet," viņš saka. Arī Kristīne šogad kājām uz Aglonu devās jau trešo reizi - iepriekšējās arī mērojusi visu ceļu, bet šoreiz par divām dienām mazāk. Savukārt Ievai šis bija jau ceturtais svētceļojums, un tos visus viņa ir mērojusi pilnībā. Tāpēc viņa droši var apgalvot, ka svētceļojums ir kā dzīvesveids - ja vienreiz esi sācis, ir vajadzība nākamajā gadā to turpināt. Tāpat kā ik diena ir mūsu svētceļojums šajā pasaulē ar visiem pārbaudījumiem, kas mums uzlikti, viņa salīdzina. Un Kristīne vēl piebilst, ka tas iekšējais lādiņš, kas saņemts svētceļojuma laikā, palīdz dzīvot visu gadu līdz nākamajam gājienam.

Svētceļojumā viss kā dzīvē

Tiem, kas nekad dzīvē nav devušies svētceļojumā, šis pasākums var šķist garlaicīgs. Nav sveša ironija, ka viņi tur iet un visu ceļu skaita lūgšanas - nu kas tur var būt interesants? Arī Ieva, Kristīne un Kristaps zina, ka daudzi tā domā. Viņi pat atceras gadījumu, kad pirms pāris gadiem mūspuses svētceļotājiem devās līdzi puisis, kurš ar draugiem bija salīdzis uz diezgan lielu naudas summu, ka to izturēs. "Neizturēsi!" bija smējušies draugi. Un viņš gāja. Un, protams, viņam bija nesapratne - ko jums tas dod, jūs esiet mazliet jocīgi, kāpēc tas ir vajadzīgs? Bet, kad pienāca laiks šķirties, viņa domas bija krietni mainījušās: par naudu puisis vairs nedomāja, toties bija ieguvis daudz jaunu draugu un gājiena laikā daudz ko pārdomājis no savas dzīves. Starp citu, ikdienā ļoti daudziem tieši tam laika neatliek. Līdzīgi klājies kādam citam puisim, kuram pirms tam prātā bija tikai tusiņi un šašliki. Viņš gan otrreiz svētceļojumā nav devies, taču joprojām turas kopā ar tajā iegūtajiem draugiem. Tātad kaut kas tajos gājienos tomēr notiek? Bet kas?

"Tas ir laiks, kad cilvēks var pārdomāt dzīvi, sakārtot savas domas, analizēt un iepazīties ar Jēzu," stāsta liepājnieki. "Svētceļojuma laikā notiek konferences, kurās runājam par dažādām garīgām tēmām, skaidrojam dažādus jautājumus, baznīcas nostādnes un tamlīdzīgi." Un tas ir arī gājiens, kurā var piedalīties ne tikai katoļticīgie, skaidro jaunieši. Svētceļojumā ir gaidīts ikviens citas konfesijas pārstāvis vai pat cilvēks, kurš nav kristietis, bet jūt sevī aicinājumu doties šajā ceļā. "Ir tikai viens lūgums: lai cilvēks piedalītos visā, kas notiek, vai arī, ja viņš to nevēlas, netraucētu citus, bet vienkārši ieklausītos," skaidro Ieva. Viņa atceras meiteni no Auces. Viņa pagājušogad gājienam pievienojās pavisam pēkšņi - svētceļojums tur iegriezās un viņa izdomāja doties līdzi. Un meitenei līdz tam vispār nebija nekādas saskares ar kristietību. Šogad viņa nokristījās. Soreiz līdzīgi svētceļojumā devās kāda Ievas draudzene, kas pēc tam atzinusi, ka šis laiks viņai bijis ļoti vērtīgs.

Skaidrs, ka ticība cilvēku stiprina, tomēr var taču gadīties tā, ka gājējs jau pirmajā dienā uzberž tulznas un tālākais ceļš kļūst par mocībām. Vai arī līst lietus dienu no dienas un nav pat kur patverties. "Jā, tā notiek," apstiprina Ieva, Kristīne un Kristaps, "bet tas pieder pie ceļa. Cilvēki ir iemācījušies brūces apstrādāt, drēbes izžāvēt un galu galā grūtības pieciest, jo tās ir arī sava veida upuris un iespēja pašam par sevi pārliecināties. Turklāt cilvēki cits citam palīdz un stiprina, tāpat kā stiprina Dieva vārds un ticība." Ja tomēr kādam galīgi vairs nav spēka paiet, ir iespēja tālāk doties braukšus visu ceļu vai vismaz kādu gabaliņu.

Un vēl liepājnieki piebilst, ka svētceļojuma laikā ikvienam ir iespēja iemācīties atteikties no savām iegribām par labu pārējiem, apspiest vēlmi rīkoties tikai tā, kā pašam patīk. "Bija gadījums, kad nakšņojām kādā skolas sporta zālē, mūsu priesteris bija ļoti noguris, bet zēni gribēja spēlēt bumbu," viņi stāsta. "Priesteris lūdza, lai dara to laukā, lai ļauj atpūsties, bet puiši neklausīja. Tomēr pēc pārrunām saprata, ka jāmācās ar citiem rēķināties. Un tāpat citiem ir jāiemācās pieciest, ja kāds par skaļu krāc - sīkums, bet jāpiecieš." Tas viss māca iecietību, un tas ir ļoti vērtīgi.

Kurzemnieki vēsāki, latgaļi - viesmīlīgāki

Un līdzīgi kā dzīvē arī svētceļojumā cilvēkiem nākas sastapties ar citiem cilvēkiem, mērojot ceļu cauri visai Latvijai. Vairāku gadu garumā ir pierādījies, ka kurzemnieki ir krietni vēsāki par citu novadu pārstāvjiem un reti kad iznāk ar svētceļotājiem parunāties vai pacienā viņus, taču citādāk ir, ieejot Zemgalē vai vēlāk Latgalē. Tur cilvēki svētceļotājiem atvēl siena šķūņus vai citas telpas nakšņošanai, spaiņiem vien cienā ar gurķiem, tomātiem vai citiem produktiem, piedāvā pienu, pašceptu maizi un daudz ko citu. Bija pat gadījums šogad, kad pusčetros no rīta kāds saimnieks nāca meklēt līdzi braucošo pavārīti Anitu, lai iedotu tālākam ceļam kartupeļus, kabačus un citus dārzeņus. Un cilvēki grib parunāties, lūdz arī aizlūgt par savu ģimenei, draudzi. Un, aizgājuši Aglonā, svētceļotāji to, protams, mīļu prātu dara. Piemēram, Skaistkalnē kāds vecāks vīrs gadu no gada mūsējiem kurina pirti. "Pēc tik tāla gājiena mēs to ļoti novērtējam," saka liepājnieki.

Bet cilvēki tomēr ir dažādi. Šogad bija gadījums, kad Aknīstē iereibuši vietējie jaunieši mēģināja svētceļotājus izprovocēt uz kautiņu. "Bija gan draudi nodedzināt telti, gan izrēķināties ar mums pašiem, gan citāda ņirgāšanās," atceras meitenes. "Bet mēs nekādi nereaģējām uz viņu provokācijām un drīz puiši norima," saka Kristaps. Tomēr Ieva un Kristīne neslēpj, ka bail tomēr bijis, jo neviens taču nezina, ko no tādiem iereibušiem cilvēkiem var sagaidīt. Bet noskaitījuši lūgšanas un iestājies iekšējs miers.

Jā, un nav nekāds noslēpums, ka reizēm arī svētceļnieku vidū gadās kāds, kam gribas relaksēties ar alkoholu. Šogad ne, bet pagājušogad gan bija. Nekas, puisis izrunājās ar priesteri, un viss bija kārtībā. Bijuši gadījumi, kad tieši svētceļojums ir laiks, kad kāds mēģina atbrīvoties no smēķēšanas. Tas, ka cilvēks tic Dievam, nenozīmē, ka viņam nepiemīt cilvēciskas vājības, taču ticība palīdz tās uzvarēt.

Sveika, Aglona!

Un tad jau klāt ir Aglona. "Pietiek ieraudzīt bazilika baltos torņus, kad solis kļūst raitāks," saka Kristīne. "Bet, kad esam klāt un citi mūs sagaida ar ovācijām, brīnoties, vai tiešām gandrīz 500 kilometru gājām kājām, viss, kas dažbrīd šķita par grūtu, pazūd, kā nebijis," piebilst Ieva. "Un, kad pienāk laiks šķirties, ir pavisam skumji," turpina Kristaps. "Tāpēc, pārbraucot mājās, vēl kādu laiku ir tāda kā trauksme, gribas kaut kur iet. Kaut vai pa pilsētu pastaigāt." Nobeigumā Ieva vēl piebilst, ka visvieglākā ir pirmā reize, jo esot tāds uzskats, ka tad Dievs svētceļnieku nes uz rokām. Savukārt Kristīne atgādina, ka Dievs nevienam neuzliek smagākus pārbaudījumus par tiem, ko katrs spēj izturēt. Un, kad iztur, katrs pats sajūt, cik ļoti ir garīgi audzis. Šo izjūtu tad arī viņi visi trīs novēl tiem, kas vēl tikai domā, ka varbūt kādreiz vajadzētu mērot ceļu līdz Aglonai.