Kurzemes Vārds

02:38 Trešdiena, 26. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Pirmo reizi ārpus Amerikas
Kristīne Pastore

Vizītkarte
VANDA ČENDLERE,
amerikāniete,
datorspeciāliste,
strādā Bībeles skolā Dienvidkarolīnā,
gadu Liepājā un Grobiņā mācīja angļu valodu.

VANDU ČENDLERI vislabāk pazīst grobiņnieki, jo veselu gadu viņa tur baptistu draudzē mācīja angļu valodu. Šīs nodarbības varēja apmeklēt jebkurš interesents. Bet viņu pazīst arī daudzi liepājnieki, kas pie Vandas gāja uz privātstundām. Pēc gada nodzīvošanas Latvijā, viņa atkal pošas atpakaļ uz savām mājām Amerikā. Un atzīst, ka šo gadu nekad neaizmirsīs. Pirmkārt, tāpēc, ka tas viņai bija pirmais ceļojums ārpus Amerikas, turklāt vēl tik tāls – pāri okeānam. Otrkārt, tāpēc, ka te satikusi un iepazinusi tik daudz sirsnīgu un viesmīlīgu cilvēku. Treškārt, tāpēc, ka te jutusies kā mājās. Jau no pirmās dienas. Un tāpēc, domājot par braukšanu prom, Vandai acīs sariešas asaras... Mēs dzeram smaržīgu tēju, uzgraužam cepumus un runājam par pavisam vienkāršām un ikdienišķām lietām – par to, kā jūtas cilvēks zemē, par kuru agrāk neko nav zinājis, par to, kā iedzīvoties svešā kultūrā un kā to pieņemt. Un šīs lietas neveido augstas atziņas, bet vienkāršā ikdiena, ar kuru mēs sastopamies ik uz soļa un kura veselu gadu bija arī Vandas ikdiena. Ir interesanti mēģināt saprast, kā mūsu dzīvi uztver citi cilvēki.

Vanda, tu sevi uzskati par īstu amerikānieti?

– Jā, es esmu dzimusi Tenesijas štatā Memfisā pavisam vienkāršā amerikāņu ģimenē.

Tad paraksturo lūdzu, kāds ir īsts amerikānis?

– Manuprāt, lielākā daļa amerikāņu ir draudzīgi un atvērti cilvēki. Un vēl viņi ir patriotiski. Bet par to es daudz negribu runāt, jo amerikāņi lietas un visu, kas viņiem ir, pieņem kā pašu par sevi saprotamu un nenovērtē, jo viņiem viss ir bijis.

Tu gribi teikt, ka nav jādomā par eksistenciāliem jautājumiem?

– Jā, viņiem viss ir, viņiem nav jāraizējas par ēdienu, amerikānis mierīgi pusi var apēst un pusi izmest ārā. Un nav arī daudz citu ikdienas raižu, kas ir cilvēkiem šeit, Latvijā. Amerikā arī ar studijām un mācīšanos ir vienkāršāk nekā šeit – ir dažādi veidi, kā materiāli palīdzēt cilvēkiem, kas vēlas mācīties.

Daudziem mūsu cilvēkiem, skatoties amerikāņu filmas un viņu attieksmi pret ēdienu, piemēram, mētāšanos ar tortēm, ar makaroniem vai ko citu, tas ir pilnīgi nepieņemama, jo mēs esam audzināti ar cieņu izturēties pret ēdienu. Vai Amerikā tā patiešām ir pieņemts darīt?

– (Smejas) Nē, tā Amerikā noteikti ikdienā nenotiek. Nekādā gadījumā! Tas ir maldīgs priekšstats, ko radījušas filmas. Tomēr ir kaut kādi pasākumi, kuros tās tortes patiešām met sejā.

Pastāsti, kā tas notika, ka tu atbrauci uz Latviju?

– Pēc skolas beigšanas es izmācījos par datorspeciālisti un savā specialitātē arī strādāju, sākumā vairākās slimnīcās, bet vēlāk iestājos Bībeles skolā, pabeidzu to un tur arī paliku strādāt. Tagad esmu tur aizvadījusi 20 gadus un man iedeva vienu brīvu apmaksātu gadu. Pie mums tas ir populāri, lai cilvēks var atpūsties. Un es šo gadu varu izmantot pēc savām vēlmēm – veltīt sev, atpūsties un darīt, ko vien vēlos.

Ko tieši tu dari savā darbā?

– Lielākoties nodarbojos ar datordizainu, noformēju dažādus bukletus, veidoju mājaslapu vizuālo noformējumu, veidoju afišas un daudz ko citu.

Tu strādā Bībeles skolā. Tas nozīmē, ka tu esi kristiete. Kā tu par tādu kļuvi?

– Es varētu teikt, ka esmu uzaugusi baznīcā. Amerikā tas ir ļoti populāri, jo lielākā daļa amerikāņu paši regulāri apmeklē baznīcu un kopā ar viņiem tur jau no pašas mazotnes iet arī bērni. Tā kā viss notiek likumsakarīgi. Es gāju baznīcā, kas bija netālu no mūsu mājām, un tur man vienkārši mācīja – esi labs cilvēks, dari labas lietas, bet tas vien mani nepiepildīja. Manī bija tukšums, kuram meklēju piepildījumu, tāpēc aizgāju uz citu baznīcu. Tur runāja par to, kā uzturēt personiskas attiecības ar Dievu, un es sapratu, ka tieši tas man ir pietrūcis.

Bet kāpēc savu brīvo gadu tu izlēmi pavadīt tieši Latvijā? Kāpēc vispār bija tik tālu jābrauc? Tu taču varēji vienkārši atpūsties un neko nedarīt.

– Savulaik vēl Amerikā es iepazinos ar Solvitu – meiteni no Latvijas, kas mācījās mūsu Bībeles skolā. Pirms tam neko nezināju par Latviju, patiesību sakot, es vispār nezināju, ka ir tāda valsts. Tas ir lielākās daļas amerikāņu trūkums, ka mēs ļoti slikti zinām ģeogrāfiju. Kad mana draudzene atgriezās mājās, es divreiz atbraucu uz šejieni viņu apciemot. Un, kad uzzināju, ka man ir piešķirts brīvais gads, man bija skaidrs: "Braukšu uz Latviju!" Bet jau pirms tam aptuveni pusotru gadu biju interesējusies par iespēju mācīt angļu valodu, pat nokārtoju sertifikātu un nu man tāda iespēja bija. Solvita bija pārcēlusies strādāt un dzīvot uz Grobiņu, un tā arī es te nonācu. Strādāju Grobiņā, bet dzīvoju Liepājā.

Kāds bija tavs pirmais iespaids par šo valsti, kas atrodas pilnīgi otrā pasaules malā?

– Mana pirmā ciemošanās Latvijā vienlaikus bija arī mans pirmais ceļojums otrpus okeāna. Es nekad nebiju lidojusi prom no Amerikas, tāpēc loģiski, ka par to raizējos, biju nobijusies un nezināju, ko no tā visa sagaidīt. Taču notika brīnums – tikko šeit ierados, jutos tā, it kā te būtu jau bijusi. Man te viss šķita tik zināms un pazīstams. Es te jutos kā mājās! Pat teicu Solvitai – tā nevar būt! Bet tā patiešām bija.

Neticami!

– Patiešām neticami, bet es domāju – varbūt Dievs mani bija tam gatavojis, un tāpēc viss notika tik mierīgi un labi.

– Tev šis gads ir bijis īss vai garš?

– Laiks pagāja ļoti, ļoti ātri un man pat neliekas, ka ir jau pienācis laiks doties mājās. Mēneša beigās es lidošu prom.

Vai tev te bija kāds pārsteigums?

– Zini, mani izbrīnīja 18.novembris, kad Latvijā svin neatkarības svētkus – tā es saprotu šo datumu. Es gaidīju, ka šī diena būs kaut kas īpašs, bet tā arī nekas nenotika. Cilvēkiem tā ne ar ko neatšķīrās no visām citām dienām. Un tas mani patiešām pārsteidza. Lai gan amerikāņi vienmēr ir zinājuši, kas ir brīvība, kad pienāk mūsu Neatkarības diena, notiek dažādas svinības, un tas ir liels notikums visā valstī. Tāpēc es nespēju noticēt, ka Latvija, kas neatkarību ir atguvusi tik nesen, to neatzīmē un par to nepriecājas. Galu galā Latvija taču tik daudzus gadus bija apspiesta, tāpēc vajadzētu priecāties par atgūto brīvību. Tā es domāju.

Tu esi lasījusi Latvijas vēsturi?

– Esmu gan un šobrīd lasu grāmatu par jūsu prezidenti "Brīvības vārdā". Tur arī ir daudz par Latvijas vēsturi, un tā ir ļoti, ļoti interesanta grāmata. Es vispār esmu sajūsmā par jūsu Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu un arī par viņas uzrunām, kas ir nopublicētas grāmatā. Un atkal ir lietas, ko es tomēr nesaprotu. Vienā no prezidentes uzrunām, kas ir teikta 1997.gadā, viņa runā par to, kāpēc latvieši ir tieši tādi, kādi viņi ir, kāpēc viņi ir tik nabadzīgi un kā ir dzīvot, ja valstī ir tik daudz nabadzīgu cilvēku – kā tie, kas ir valdībā, tiecas pēc varas un ka tauta vairs neuzticas valdībai. Tur ir runāts arī par to, ka pensionāriem nav naudas un viņi dzīvo ļoti trūcīgi. Kopš šīs runas ir pagājuši gandrīz desmit gadu, bet cilvēki stāsta, ka nekas īpaši nav mainījies, viņi neizjūt uzlabojumus, kas pa šo laiku notikuši. Un es nesaprotu, kāpēc tā.

Vai tu vari teikt, ka šajā gadā esi iepazinusi, kā dzīvo cilvēki Latvijā?

– Man šķiet, ka esmu gan iepazinusi. Un līdzi uz Ameriku es paņemšu atmiņas par ļoti viesmīlīgiem un sirsnīgiem cilvēkiem. Viesmīlība šeit mani patiešām pārsteidza visa gada garumā. Un arī tas, kā cilvēki, ko šeit uzskata par viduslīmeņa cilvēkiem materiālā ziņā, bet kas Amerikā skaitītos trūcīgi – kā viņi viesim vienmēr atdod to labāko. Es ievēroju, ka viņi ir gatavi paši dzīvot pieticīgāk, no kaut kā atteikties, lai ciemiņam tiktu tas labākais. Es uzskatu to par upurēšanos, tas mani patiešām pārsteidza, un es to ļoti, ļoti novērtēju.

Vai tev nebija grūti no labklājības, kādā biji pieradusi dzīvot Amerikā, iedzīvoties pie mums, kur dzīve ir pavisam citādāka?

– Varbūt es to daudz asāk būtu izjutusi tad, ja man vajadzētu šeit strādāt, nopelnīt iztiku un dzīvot ar to naudu, kāda ir lielākajai daļai šejienes cilvēku, bet mana situācija bija labāka – es saņēmu savu algu, ko man maksāja mana darba vieta, un līdz ar to daudzas problēmas mani neskāra. Bet es ļoti daudz laika pavadīju kopā ar ģimeni, kas dzīvo diezgan nabadzīgi, un redzēju arī, kā dzīvo daudz citu cilvēku. Un man ir raksturīgi gribēt lietas sakārtot. Piemēram, klausoties par kaut kādām nekārtībām pa radio, man gribas kaut ko darīt, lai palīdzētu – tāds ir mans raksturs. Un man ir ļoti žēl, ka dažādu iemeslu, lielākoties naudas trūkuma, dēļ daudz cilvēku nevar realizēt to, ko varētu, ja viņiem būtu nauda. Kaut vai viens piemērs – es daudz ceļoju pa Latviju, un man stāstīja par kādu mālu iegūšanas vietu. Šo materiālu varētu izmantot podniecībā, bet pietrūkst naudas, lai līdz šai vietai izbūvētu ceļus. Cilvēkiem šajā reģionā nav darba, tāpēc nav naudas, bet viņi arī neko nevar iesākt... Un tāpat es redzu, piemēram, vietas, kas varētu kļūt par lieliskiem kultūras centriem, bet trūkst naudas, lai tos sakārtotu un atjaunotu. Arī daudzām ģimenēm zeme stāv neizmantota, jo viņiem pietrūkst naudas, lai to apsaimniekotu. Un, kad es redzu, ka cilvēki nevar neko iesākt, man ir skumji.

Pamēģini tagad pēc gada atcerēties savu pirmo dienu Latvijā. Sveša zeme, sveši cilvēki un pilnīgi nesaprotama valoda.

– Tici vai ne, bet man nebija nekādu problēmu. Jo cilvēki man apkārt bija draudzīgi un iejūtīgi, un, kā jau teicu, no pirmās dienas es te jutos kā mājās. Kaut gan es no citiem amerikāņiem esmu dzirdējusi par kultūršoku, kas jāpiedzīvo, aizbraucot uz citām valstīm. Man tas ir gājis garām. Un es joprojām par to brīnos. Kaut gan mani draugi baidījās, vai tā nenotiks ar mani arī, un tāpēc Debora (Debora Borbo kopā ar vīru Džonatanu arī uz Latviju atbrauca no Amerikas un te ir jau vairāk nekā desmit gadu, un šobrīd dzīvo un strādā Grobiņā – K.P.) negribēja, ka braucu uz Grobiņu un Liepāju. Viņa uzskatīja, ka man būs labāk, ja palikšu Rīgā, kur ir vairāk cilvēku, kas varētu ar mani sarunāties angliski. Viņa baidījās, ka jutīšos te vientuļa un būšu depresijā. Bet nekas tāds nenotika. Turklāt es ļoti gribēju iemācīties arī latviešu valodu. Un es skaidri zinu – ja būtu palikusi Rīgā, nebūtu to izdarījusi.

Starp citu, es zinu, ka daudziem tas bija diezgan liels pārsteigums, ka vienā no pirmajām dienām, kā te ieradies, tūlīt devies uz Liepājas Pedagoģijas akadēmiju, lai meklētu iespēju mācīties latviešu valodu. Kāpēc tev tas bija vajadzīgs?

– Es esmu ļoti sabiedriska un ļoti gribu runāties ar cilvēkiem – zināt, ko viņi domā, kā viņi jūtas un daudz ko citu. Bet, lai to labāk uzzinātu, bija vajadzīga latviešu valoda. Man tas bija svarīgi.

Tavuprāt, latviešu valoda ir grūta?

– O, jā! Ir gan! Un es nerunāju īsti pareizi, taču daudz ko saprotu. Protams, ne visu, bet, ja ar mani runā lēni, saprotu diezgan daudz (to Vanda pasaka skaidrā latviešu valodā – K.P.). Piemēram, dievkalpojumā, ja zinu galveno domu, par ko mācītājs runā, varu izsekot līdzi viņa teiktajam, pamatdomai.

Droši vien tu zini, ka pie mums netrūkst cilvēku, kas te visu mūžu ir nodzīvojuši, bet tā arī nesaprot un nerunā latviski.

– Jā, es to zinu, un man pašai bija situācija, kad to piedzīvoju. Mēs bijām aizbraukuši uz Rīgu, iesēdāmies taksometrā un sacījām, uz kurieni mums vajag, bet vadītājs pagriezās pret mums un paziņoja, ka nerunā latviski. Tad es sadusmojos un jutos līdzīgi kā latvieši, kam tas nepatīk! Es nesaprotu, kā tā var būt, ka cilvēki te dzīvo un strādā, bet nemācās valodu. Es to nekādi nesaprotu! Un tāpēc vēl jo vairāk mani iepriecina to cilvēku attieksme, kas redz, ka cittautietis cenšas runāt latviski, un palīdz viņam saprasties. Arī to es esmu piedzīvojusi. Es varu nerunāt perfekti, bet, ja kāds redz, ka cenšos, emocijas ir ļoti labas un cilvēki to novērtē: "O, tu runā latviski! Tas ir lieliski!" Turklāt tas, ka es mācos latviešu valodu, manuprāt, ir palīdzējis arī maniem studentiem, kam mācu angļu valodu – mēs esam vienādās pozīcijās. Mēs cits citu iedrošinām.

Pastāsti, ko tu dari brīvajā laikā, kādi ir tavi vaļasprieki.

– Es ļoti mīlu spēlēt volejbolu. Tur, kur es dzīvoju, ir daudz kalnu un man patīk doties pārgājienos. Es mīlu arī ceļot un man ļoti patīk lasīt. Daļu no tā darīju arī šeit. Bet vislabprātāk brīvajā laikā iepazinu šejieniešu dzīvi. Es ļoti daudz pavadīju kopā ar Lindu un viņas vecākiem (Linda Stiebre ir meitene no Grobiņas, kas ar Vandu iepazinās, mācoties Bībeles skolā, kur Vanda strādā – K.P.), piedalījos lauku darbos – grābu lapas, stādīju kartupeļus, novācu ābolus un darīju daudz ko citu. Un man patika šie lauku darbi, lai gan esmu uzaugusi un vienmēr dzīvojusi pilsētā. Tāpēc man patiešām šķiet, ka zinu, kā latvieši dzīvo, ka es viņus saprotu.

Un kā tev patīk latviešu virtuve?

– Ļoti patīk. Skaties! (Un Vanda rāda, ka uzkrājusi pāris lieku kilogramu.). Man ar ēšanu nebija nekādu problēmu. Man šeit viss ļoti garšoja, taču gads ir pagājis un gribas kaut ko pikantāku, ko tādu, pie kā esmu pieradusi Amerikā. Man jūsu ēdieni kaut kādā ziņā šķiet vienveidīgi, savukārt Amerikā mēs esam pieraduši pie garšu dažādības, ko veido dažādu tautību virtuve. Mums nav tādu īstu amerikāņu ēdienu, bet ir ķīniešu, itāliešu, meksikāņu, taizemiešu un tā tālāk. Un līdz ar to ir iespēja izbaudīt dažādu garšu buķeti. Piemēram, šeit man pietrūkst tāda īsti sulīga steika, jo esmu gaļas cienītāja un man ļoti garšo liellopu gaļa, ko esmu pieradusi ēst. Bet pavisam nesen atradu kafejnīcu "Balta bize", kur ir ļoti labs steiks un klientam pat individuāli pajautā, kā tieši pagatavotu viņš vēlas.

– Ja kaut ko nevar atrast, to var pagatavot pats. Tu to dari?

– Amerikā es to daru, bet, teikšu atklāti – šeit man nav īstas saprašanas par gaļu, ko var nopirkt, tāpēc labāk to pati negatavoju. Bet dažus ēdienus esmu gan gatavojusi. Ģimenei, pie kuras daudz laika pavadīju, pagatavoju hamburgerus, kaut ko no ķīniešu virtuves. Un viņiem garšoja. Savukārt no latviešu ēdieniem man ļoti garšo karbonāde – to es varu ēst katru dienu. Un plānās pankūkas, gan ar ievārījumu, gan pildītas ar sieru, ar sēnēm vai kaut ko citu. Pie mums Amerikā tādu nav, tāpēc es iemācījos arī pati tās izcept. Daudzi no Amerikas atbraukušie stāsta, ka nekādi nevarot pierast pie kefīra un sarkanajām bietēm, bet man tas viss garšo. Patiešām ļoti garšo! Un ziniet, kas man te bija ļoti, ļoti patīkams pārsteigums – dažādie salāti. Pie mums Amerikā lielākoties zina tikai viena veida salātus – tos, ko gatavo no zaļajām lapām un dārzeņiem, bet te ir rosols, krabju salāti, siera, dažādi dārzeņi, pupiņu salāti un kas tikai vēl ne. Man tie visi ļoti, ļoti garšo. Ēdot es cenšos tos izpētīt, kas tur ir iekšā, lai pierakstītu un recepti ņemtu līdzi uz mājām.

Un kādu lieku kilogramu arī?

– Protams (smejas)! Protams, jā. Kad es pirmo reizi sastapos ar latviešiem, tie visi bija ļoti slaidi. Un tad es nodomāju: o, tagad braukšu uz Latviju un arī palikšu tikpat slaida. Bet nekas neizdevās.

Labi, tas plāns neīstenojās, bet vai tu saņēmi gandarījumu no darba, kuru darīji, no angļu valodas mācīšanas mūsu cilvēkiem?

– Jā, man patiešām ir prieks par to, jo cilvēki gribēja mācīties. Un man ir prieks arī par to, ka šo nodarbību laikā man bija iespēja iepazīt cilvēkus un dibināt kontaktus, kas man ir ļoti svarīgi. Un man bija prieks par to, ka mani skolēni, kas patiesībā bija pieauguši cilvēki, atzinās, ka jūtot, ka man šis darbs patīk. Tas ir fantastisks novērtējums.

Un kā tagad jūties – gads ir pagājis un jābrauc prom?

– Vai, es jau tagad raudu... Man negribas vēl braukt prom. Šis gads pagāja ļoti, ļoti ātri. Protams, ir lietas, kas, atgriežoties mājās, mainīsies. Man darbā būs citi pienākumi un mainīšu arī dzīvesvietu. Bet pie tā ātri pieradīšu.

Kas ir tie cilvēki, kas tevi gaida mājās, Amerikā?

– Tie ir gan mani kolēģi, gan arī mana ģimene – mamma un tētis, mans brālis un māsa. Es saviem vecākiem esmu vidējais bērns. Esmu augusi vidusmēra amerikāņu ģimenē, un biju pirmā, kas atstāja dzimto Memfisu un apmetās uz dzīvi citur. Arī mana māsa un brālis nav ceļojuši nekur ārpus Amerikas. Kad devos uz Latviju, mamma tādā kā izbrīnā sacīja: "Kas to būtu domājis, ka tu kādreiz dosies tik tālu un dzīvosi tik svešā valstī!"

Ģimene nebaidījās par tevi, kad devies prom?

– Tētis bija nedaudz nobijies, jo viņi taču neviens līdzīgi kā es agrāk nezināja, kas tā Latvija tāda ir. Bet nu viss ir kārtībā, mēs regulāri sazināmies, es viņiem zvanu un rakstu elektroniskās vēstulītes, tāpēc viņi visu laiku ir informēti, kas ar mani notiek un ko es daru. Bet pats galvenais – ka man te viss ir kārtībā. Tāpēc, kad aizbraukšu mājās, man pat vairs nebūs daudz ko stāstīt, jo par visu jau esmu uzrakstījusi, bet es gribu viņiem parādīt fotogrāfijas, lai viņi paši redz tās vietas un cilvēkus, par kuriem esmu stāstījusi.

Šī gada laikā tev bija iespēja piedalīties Latvijā arī savas draudzenes kāzās. Kādus svētkus vēl piedzīvoji?

– Jāņus un tie man ļoti patika, gan dejas, gan vainadziņu pīšana – viss, viss. Un man ir liels prieks, ka jūs tik ļoti glabājat savu kultūru, ka jūs neļaujat tai iznīkt.

Un, ja tev atkal pēc kaut kāda laika piedāvātu tieši tāpat doties uz kādu citu tev pavisam svešu valsti, vai tu tam piekristu?

– To gan man ir grūti pateikt. Varbūt...

Droši vien savai ģimenei un arī citiem vedīsi kaut kādas dāvaniņas no mūsu valsts. Kas tas būs?

–Man ļoti patīk no māla gatavotās mājiņas, kurās var ielikt svecīti un tad izgaismojas visi logi. Tas ir kaut kas fantastiski skaists! Es saviem tuviniekiem tādas jau nosūtīju uz Ziemassvētkiem un vedīšu arī tagad. Te ir daudz lietu, ko var nopirkt arī Amerikā, bet tās mājiņas man šķiet unikālas. Un vēl noteikti savējiem aizvedīšu apgleznotās sveces – pie mums tādu nav.

Laimīgu mājupceļu, Vanda!