Kurzemes Vārds

05:22 Otrdiena, 15. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Prenclavu dzirnavu gaņģi nerimstas kalpot miltu malējam

Pēteris Jaunzems

Otaņķu pagasta līdzenumā jau no prāva attāluma labi saskatāms vairāk nekā simts gadu aizvadījušo Prenclava dzirnavu piecus ar pusi stāvu augstais siluets. Neraugoties uz arhitektūras pieminekļa krietno gadu nastu, arī patlaban tur notiek gatavošanās šīs sezonas audzējuma rudzu ražas malšanai.

Tas ir otaņķnieku būvējums

Dzirnavu īpašnieki kopš Atmodas gadiem ir Prenclavu dzimtas turpinātāji Pārsla un Arnis Kupši. Viņi šeit saimniekojot jau kā ceturtās paaudzes pārstāvji. Protams, ka ēkas un tai blakus esošās apkārtnes uzraudzību un uzturēšanu kārtībā, kā jau vīrieša cilvēks, uzņēmies Arnis. Viņš strādājot praktiski viens. Lai apgūtu iemaņas un zināšanas, bijušais kopsaimniecības autoceltņa vadītājs esot ne tikai perfekti apguvis namdara iemaņas, bet arī izgatavojis dažādus darbgaldus, kas piemēroti restaurācijas darbu veikšanai. Lieti viņam noderējusi arī līdzdalība Ribbes sudmalu atjaunošanā Bauskas rajona Ceraukstes pagastā pie šosejas, kas ved uz Grenstāli. Tur otaņķnieks nostrādājis no pērnā gada augusta līdz šī gada maijam un, kaut gan sudmalu saimniekiem beigās radušās diezgan nopietnas nesaskaņas ar banku, Arni Kupši tas nav skāris, un viņš uzkrājis sev vērtīgu praktisko pieredzi, ko, pamazām liekot lietā, sakārtojot Prenclava dzirnavas.

Tās esot uzceltas 1885.gadā, un celtniecību toreiz vadījis Johans Ernests Rūdolfs Prenclavs. Šim vīram bijusi milzīga ģimene, daudz bērnu, tomēr neraugoties uz to, pirmās viņš savai saimniecībai gādājis vējdzirnavas un tikai pēc tam, kad tās jau, nesot ienākumus, sparīgi darbojušās, turpat netālu uzcēlis arī lielu dzīvojamo māju ar vairāk nekā pusotra desmita istabām, lai katram bērnam būtu sava atsevišķa telpa. Dzirnavas celtas par līdzekļiem, kas saņemti no Vāczemes, taču būvdarbos strādājuši tikai vietējie ļaudis. Tiem, kas bija pielikuši savu roku ēkas tapšanā, vēlāk graudi samalti ārpus rindas un bez maksas, jo saimnieks visā apkārtnē bijis pazīstams kā īsts goda vīrs. Dzirnavas strādājušas ar pilnu slodzi, jo Lejaskurzemē tajos laikos nav trūcis graudu audzētāju, kas labību sējuši lielās platībās.

Malums rupjmaizītes cepējiem

Pēc Johana Ernesta Rūdolfa Prenclava dzirnavas turpinājis apsaimniekot viņa dēls Alfrēds, kurš savukārt būvi uzticējis savam dēlam Herbertam. Tā tas turpinājies no paaudzes paaudzē, un arī kolhozu gados tās neesot pārstājušas sparīgi darboties. Kad laika zoba iespaidā satrunējuši un kalpot atteikušies vējdzirnavu spārni, kopsaimniecības valde parūpējusies, lai malšanu varētu turpināt, pielietojot elektromotoru. Melderis Ansis Lauris, pie kura Arnis Kupšis apguvis malēja arodu, esot teicis, ka vēja brāzmas brīžiem traucējušas strādāt, tādēļ, pateicoties elektriskajai piedziņai, darboties kļuvis daudz ērtāk un arī malums tādējādi iznākot viendabīgāks.

Jāteic, ka elektriskais motors ir ierindā joprojām, un dzirnavu saimnieki to liek lietā, izlaižot caur gaņģiem izaudzēto rudzu graudus gan sev, gan tuvākajiem kaimiņiem. Tādos brīžos, kad dzirnavas strādā, tās piepildot patīkama maizes smarža, kas neizgaist vēl ilgi pēc tam. Arī malums iznākot ļoti piemērots rupjmaizes cepšanai klona krāsnīs. Kādreiz tādās maizi savām ģimenēm nodrošinājuši ļoti daudzi otaņķnieki. Tagad rupjmaizes cepēju palicis ievērojami mazāk, taču Prenclava dzirnavu apsaimniekotāja vedekla Ilga Prenclava savā zemnieku saimniecībā "Otaņķi" to nepiekāpīgi turpinot darīt, un viņas smaržīgajam cepumam netrūkstot pieprasījuma. Daļu no maizes baudītāju saņemtajām uzslavām viņa pāradresē malējam. Neapšaubāmi, ka arī miltu kvalitātei esot liela nozīme. Atmodas gados un arī vēlāk prasmīga rupjmaizes cepēja slavu mūspusē bija izpelnījies grobiņnieks Aivars Ozols. Viņš tāpat esot devis priekšroku Prenclava dzirnavās maltajiem miltiem, jo pārliecinājies, ka iejaukti tie labāk briest. Arnis Kupšis pastāstīja, ka rudzi tiekot audzēti gan viņa nelielajā zemnieku saimniecībā, gan sievasmātei Ilgai Prenclavai piederošajos "Otaņķos", kur apsētās platības esot ievērojami prāvākas. Arī šogad par pārtikas graudu ražu nevarot žēloties. Rudzu sējumi viņiem neesot izsaluši, tikai nedaudz cietuši no pavasara palu ūdeņiem.

Vēlas restaurēt dzirnavas pilnībā

Neraugoties uz apgalvojumu un piekrītot tam, ka vēja piedziņa ir nevienmērīga, pašreizējais senbūves apsaimniekotājs tomēr esot iecerējis ar laiku atjaunot arī dzirnavu spārnus. Tas gan būšot ļoti sarežģīts un dārgs prieks, tomēr viņš gribot to īstenot kaut vai tāpēc, lai celtne reiz atkal izskatītos tāda, kā sendienās bijusi. Tad dzirnu senās ierīces intereses dēļ varētu pat iedarbināt, lai vējš, kas traucas pāri Liepājas ezeram un pagasta līdzenumiem, atkal pastrādā kaut ko lietderīgu.

Arnis Kupšis aprēķinājis, ka dzirnavu spārnu restaurēšanai nepieciešams 12 metru garš un diametrā resns, ļoti izturīgs viengabala koks, kam jāšķērso spārnu asis. Pie šī koka tad tikšot piestiprināti spārni. Katra spārna garums sasniedzot desmit metru. "Tādi tie ir bijuši un tādiem tiem ir atkal jābūt," strikti sacīja neatlaidīgais otaņķnieks. Bet, pirms ķerties pie spārniem, viņš vispirms esot apņēmies atjaunot dzirnavu pirmo stāvu, kur ēkas milzīgā svara ietekmē laika gaitā ir deformējusies betona grīda. Arī tas ir komplicēts uzdevums. Arnis Kupšis nesen ielūkojies SIA "Lauktehnika" veikalā Grobiņā. Metāla plāksnes vien, ar kurām varētu atkal nostiprināt mūrējumā notrunējušās sijas, maksājot astoņus simtus latu. Bet ar to vien jau nebūšot līdzēts. Stāva restaurācijai paredzamie izdevumi esot vairākkārt lielāki.

Ciemiņi noņem cepures

Kur ņemt līdzekļus? Arnis Kupšis tomēr nenokar degunu. Šovasar viņam piezvanīts no Rīgas un vaicāts, vai dzirnavu īpašnieki neiebilst, ja ēkai tiktu piešķirts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss. Protams, ka Arnis ar Pārslu tādu nodomu tikai atbalstījuši. Viņam sacīts, ka valsts mēroga pieminekļi dažkārt izpelnoties arī finansiālu atbalstu. Tas nozīmē, ka Prenclava vējdzirnavu restaurācijas darbu tempi tuvākajā nākotnē varētu paātrināties. Tomēr to, vai valsts pieminekļa statuss ēkai jau piešķirts, viņš vēl nezināja pasacīt, jo nekāda ziņa no galvaspilsētas pagaidām neesot pienākusi, bet īpašnieki turpina to gaidīt.

Prenclava dzirnavas, kas ieraugāmas no liela attāluma, kļuvušas arī par tūristu apmeklējuma vietu. Rēķinoties ar to, ka ciemiņi kuru katru brīdi gaidāmi, Arnis ar Pārslu uztur jauki sakoptu sava īpašuma apkārtni. Ceļa galā, kas ved uz dzirnavām, uzstādīts uzraksts. Tur sev paliekošu mājvietu radis arī lielais granīta dzirnakmens, kas kādreiz kalpojis graudu malšanai, bet tagad nomainīts ar jaunākas paaudzes akmeņiem. Sakārtota arī vecā aka, kurai saimnieks izgatavojis jaunu vindu. Nesen viņus apmeklējusi interesentu grupiņa no Norvēģijas. Tie vecajai celtnei veltījuši daudz uzmanības, pa kāpnēm uzkāpuši pat līdz pašai dzirnavu augšai. Beigās atzinušies, ka te viņiem ļoti paticis. Pirms tam visu Latviju esot apbraukājuši un apskatījuši, taču Prenclava dzirnavās guvuši vispaliekošākos iespaidus. Ļoti izbrīnīts par redzēto bijis arī Liepājas Tautas fotostudijas vadītājs Varis Sants, kas ieradies, lai arhitektūras pieminekli nobildētu kādam reklāmas izdevumam. Viņš atzinies, ka visvairāk šeit esot pārsteidzis seno namdaru prasmīgais rokudarbs, kas vecajā būvē sastopams ik uz soļa. Šīs meistarības priekšā šodien nākoties nocelt cepuri no galvas.