Kurzemes Vārds

20:21 Piektdiena, 22. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Lježas vienīgā latviete

Anda Pūce

Briseles latviešu kora diriģente Gita Pāvila–Ferrari jau 14 gadus par savām mājām sauc Lježu, trešo lielāko pilsētu Beļģijā, bet šī bija viena no viņas Latvijas vasarām, kad nīceniece kopā ar meitām – 12 gadu veco Elzu un divus gadus jaunāko Līvu apciemoja savu mammu Dainu Pāvilu Nīcā, kā arī draugus un radus citviet Latvijā. Tad arī atradām brīdi sarunai par viņas kori, mazajiem latviešu dziedātājiem, meitām un dzīvi Beļģijā.

Pēc augstskolas uz ārzemēm

Un lai gan šī ir pirmā Gitas vizīte Briseles latviešu kora diriģentes statusā, šķiet daudziem nīceniekiem nebija pārsteigums, uzzinot, ka tieši Nīcas meitene Gita vada šo kori, jo pirms 14 gadiem viņa devās uz Beļģiju tikko absolvējusi Latvijas Mūzikas akadēmijas Mūzikas pedagoģijas fakultāti. Pirms studijām viņa strādāja Nīcas Kultūras namā un kopā ar mazajiem nīceniekiem no bērnu vokālā ansambļa "Notiņa" skandināja pagasta vārdu Latvijas mēroga konkursos.

Pati Gita gan sarunā atzīst, ka nemaz tik pašsaprotami tas neesot bijis, lai gan saikni ar mūziku viņa uzturējusi visu savu dzīves laiku Beļģijā. Gita atzīst, ka 80 kilometru līdz Briselei no Lježas ir arī pietiekami liels attālums. "Pirms tam Briselē dzīvojošo paziņu no Latvijas, kas ar mani reizē ieprecējās Beļģijā, satiku labi ja reizi gadā," Gita stāsta. Bet nu viņa vismaz divas reizes nedēļā sēžas ātrvilcienā, lai dotos uz Briseli, kur notiek kora un arī latviešu bērnu ansambļa mēģinājumi.

Gita ar prieku atzīst, ka mūzika atradusi viņu un viņa atradusi mūziku kā spēka avotu arī tālumā no mājām – nepilnus divus mēnešus pēc ierašanās Lježā viņa sāka strādāt par meiteņu vokālā ansambļa vadītāju, ne vārda neprotot franciski. Tomēr pusaudzes ar Gitu itin labi spējušas saprasties, mazliet tulkojot un daudz žestikulējot, kā arī, protams, smaidot. Saikne ar bijušajām audzēknēm saglabājusies.

Kā koriste Gita ar vislabākajām atmiņām atceras Latvijas laikus, kad studiju gados viņa bija Mārtiņa Klišāna un Andra Veismaņa vadītā kamerkora "Sacrum" dziedātāja. Tā paša, kuras sastāvā tolaik bija tagad Latvijā slaveni kordiriģenti – Māris Sirmais, Aira Birziņa, Guntars Prānis un citi. Pēc pārcelšanās uz dzīvi Beļģijā viņa arī dziedājusi vairākos koros, tomēr to līmenis dažbrīd nav bijis profesionāls. Bet Gita priecājas, ka viņu sameklēja un nesen atkal uzaicinājuši dziedāt konservatorijas kamerkorī, no kura viņa bija aizgājusi ģimenes apstākļu dēļ nu jau pirms vairākiem gadiem.

Savējie svešumā

Gita godīgi atzīst, ka dažus no saviem koristiem gan pazīst tikai sejā, jo ir arī tādi, kas parādās ļoti periodiski un uz rekordīsu laiku. "Ja citos koros dziedātājam prasa, kāda ir viņa balss, tad es vispirms pajautāju, uz cik ilgu laiku viņš ir ieradies," smejas diriģente. Viņa nosaka, ka necieš "Strasbūras nedēļas", kad daudziem ierēdņiem jāpārceļas uz darbu tur, jo tad pajūk ne tikai mēģinājumi, bet pat koncerti. Nav iespējams arī saplānot svētku koncertus, jo daudzi dodas brīvdienās uz Latviju. Tomēr, neskatoties uz visām grūtībām, Gita ar latviešu koristiem strādā ar milzu prieku – tāpat kā viņas dziedātājiem, arī diriģentei tā vispirms ir saikne ar dzimteni, sajūta, kas, svešumā dzīvojot, ir tik svarīga. Ap pussimts koristu ir arī ļoti saliedēti un ieinteresēti parādīt labu sniegumu, tāpēc ir ar mieru mēģināt papildus. Un svarīga arī ir laba kompānija, jautri un enerģiski ļaudis, ko vieno dziedātprieks. "Kad pirms diviem gadiem vasarā sākām strādāt, es domāju, ka drīz šī enerģija apsīks, jo visiem savi darbi un pienākumi, tomēr 18.novembri jau mums bija pirmais koncerts," saka Gita.

Kora repertuārā ir gan latviešu tautasdziesmas, gan arī populāras dažādu komponistu – Imanta Kalniņa, Raimonda Paula dziesmas. Ulda Stabulnieka komponēto "Tik un tā" koris pirmajos koncertos dziedājis ar aizkustinājuma asarām acīs, bet nu jau pamazām koristi nomaina pazīstamas dziesmas ar "īstām kora dziesmām", piemēram, Lūcijas Garūtas, kas gan neesot pašmērķis. "Vispirms jau dziedātāju profesionālais sniegums ir ļoti atšķirīgs, jo daudzi Rīgā dziedājuši labos koros, bet citiem nav nekādas pieredzes, taču ir vēlme nākt kopā un muzicēt," saka Gita. Kvalitatīvu sniegumu traucē arī dziedātāju biežā maiņa, tāpēc dažkārt diriģente mulst, ka viņas kori Beļģijā piesaka kā no Latvijas atbraukušu (nevar taču radīt sliktu priekšstatu par mūsu koriem). Taču savu iespēju robežās Gita dara, ko var, lai nu jau varētu teikt, ka sanāk labi. "Esmu no tām diriģentēm, kas rūcējus prom nedzen. Vēl vairāk, ticu, ka no viņiem kaut kas var sanākt," apņēmīgi saka Gita, piebilstot, ka dažkārt bez kvalitatīvām vērtībām kopdziedāšanai svarīgāka ir savstarpējo attiecību ķīmija, kuras Briseles latviešu korī netrūkst.

Joprojām darbs ar bērniņiem

Prieks Gitai ir arī par mazajiem latviešu bērniņiem, kas dzied viņas vadītajā ansamblī. Lielākoties tie ir viņas koristu bērni, tāpēc arī te nav viegli strādāt – tikko esi bērnu atvēris, viņam jādodas prom! Gita atzīst, ka mazuļiem, kas skolojas Beļģijā, dažkārt problēmas sagādā arī dziesmu vārdu apgūšana, jo latviešu valoda viņiem kļūst aizvien svešāka. Tāpat mazie dziedātāji ir dažāda vecuma – no nepilniem trim līdz pat 11 gadiem, tomēr darbs ar bērniem vienmēr ir bijusi Gitas sirdslieta – Nīcā izauguši ansambļa "Notiņa" dziedātāji, Baložos aug tie, kas dziedāja pie Gitas viņas studiju laikā. Gitas komponētās dziesmas Briseles mazie latviešu dziedātāji vēl nedziedot, lai gan kas zina, vai dziesma par skropstu gultiņā piedzimušo asaru reiz nebūs arī viņu repertuārā. Vai varbūt tā iegūs jaunu dzīvi jau ar franču tekstu?

Runājot par latviešu kopienu Briselē, Gita pastāsta, ka pie Latvijas Pastāvīgās pārstāvniecības ES darbojas sestdienas Latviešu skola, arī evaņģēliski luteriskā draudze, Briselē regulāri notiek latviešu katoļu dievkalpojumi Sv.Antona baznīcā, bet visi dziedātgribošie ir laipni aicināti uz Briseles latviešu kori. "Tagad, kopš pagājušā gada mums ir arī Briseles latviešu teātris, kur lielākoties spēlē mani koristi," nosmejas Gita, priecājoties par pirmo iestudējumu, kas izrādīts Jāņos, protams, tās bija Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos", kas gan cits.

Savas mammas meitas

Bet, kad Gita nav pasniedzēja un diriģente, viņa ir mamma divām jaukām meitenēm – Līvai un Elzai. Beļģu vai latviešu? "Laikam tomēr beļģu," nosaka Gita, atzīstoties, ka mājās visas trīs lielākoties sarunājas franciski un latviešu valoda ir tikai tāds slepenās saziņas līdzeklis. "Mana mamma gan zina, kad ir mēģinājumu dienas un abas meitenes paliek vienas, tāpēc viņa gādīgi cenšas tieši tajā laikā piezvanīt. Un viņa stāsta, ka abas tad latviski runājot daudz labāk nekā kopā ar mani," pastāsta Gita. Ne tikai latviešu izcelsme, bet arī muzikalitāte abām māsām Ferrari ir no mammas.

Biju stingri nolēmusi, ka manas meitas ar mūziku nebūs saistītas, tomēr tad veselības problēmu dēļ kā terapiju Līvai ieteica apmeklēt mūzikas skolu, un atklājās, ka viņai ir absolūtā muzikālā dzirde. Savukārt vecākā māsa kļuva mazliet greizsirdīga, kad visi apjūsmoja Līvu, tādēļ arī Elzai vajadzēja muzicēt. Gita stāsta, ka Līva savu instrumentu izvēlējusies, kopā ar mammu skatoties vijolnieces Baibas Skrides startu Belģijas TV Starptautiskajā karalienes Elizabetes vijolnieku konkursā, bet Elzai izvēles tiesības neesot tikušas dotas. "Pateicu, ka divus instrumentus nopirkt nevaru atļauties, bet klavieres mums jau ir, tādēļ tās arī būs jāspēlē," atceras Gita. Elza spītīgi apņēmusies mūzikas skolu pabeigt, lai gan lielu entuziasmu nejūtot, toties Līvai nav lielāka soda kā vijoļspēles noliegšana. "Ja citi draud nelaist laukā spēlēties, tad es draudu atņemt vijoli," viņa atsmej.

Par latviešiem tikai labu vai neko

Daudziem nav viegli aizbraukt no mājām un iedzīvoties svešā vietā, taču Gitas izšķiršanās par aizbraukšanu bija vieglāka nekā tiem, kas tagad dodas uz ārzemēm peļņā, jo viņa brauca līdzi savam nākamajam vīram. Iedzīvoties Beļģijā nebija vienkārši arī tāpēc, ka laulības dzīve neizdevās un nu jau kādu laiku Gita ar meitām dzīvo viena. Nebija viegli arī tad, kad jaunākās meitas slimības dēļ Gita saprata, ka atgriezties mājās, kur šādus likteņa pavērsienus pārvarēt "palīdzētu sienas" viņa nevar. "Bija brīdis, kad es pati varēju kritizēt Latvijā vēl nesakārtotas lietas, bet man sirds plīsa pušu, ja kāds slikti runāja par latviešiem un Latviju," atzīstas Gita. Un, lai gan viņa priecājas, ka sākusi iekarot savu vietu arī Beļģijā, tomēr atzīst, ka diez vai tur jelkad būs tā īsti pieņemta. "Mēs visi viņiem tomēr esam cilvēki no Austrumiem, un priekšstati, kas lielākoties ir negatīvi, ir ļoti spēcīgi, pat nesatricināmi," atzīst Gita. Tāpēc viņa ar sajūsmu pastāsta par stundu, kurā meitu skolā stāstījusi par latviešu kordziedāšanas tradīcijām, arī Dziesmu svētkiem, rādījusi video. Pēc tās beļģi mazliet apmulsuši teikuši, ka neesot varējuši iedomāties, cik spēcīgi pie mums ir amatierkolektīvi un kā dziedot un dejotprieks tiek ieaudzināts bērnos.

Latviešu dziesmas mazo beļģu izpildījumā

Gitas acis iemirdzas, kad viņa turpina stāstīt par to, ka viena no paziņām – skolotāja – reiz ieteikusies, ka viņai kopā ar bērniem jāsagatavo priekšnesums par citu tautu Ziemassvētku tradīcijām, un ierosinājusi, ka tie varētu būt latviešu Ziemassvētki, ja tikai Gita piekristu palīdzēt. Viņa, protams, bijusi ar mieru, tādēļ izvēlējusies pāris vienkāršu bērnu Ziemassvētku dziesmu latviski no "Knīpu un knauķu" repertuāra, palīdzējusi ar stilizētu tautastērpu izvēli un skolojusi mazos beļģus dziedāt latviski. Koncertā vēl paņēmusi līdzi savu meitu, kas tērpta Nīcas tautastērpā spēlējusi vijoli, un tad knapi spējusi valdīt asaras, redzot, kā simts mazo beļģu koris sirsnīgi dzied skaidrā latviešu valodā.

Nupat viņai piedāvāts mācīt solfedžo mūzikas skolā, vēl bez darba ar latviešu kori viņa vada arī latviešu bērnu ansambli. Pamazām viņa iekaro savu vietu Beļģijā, kaut gan tā īsti tas izdevies tikai tagad, gandrīz pēc 15 gadiem, kopš viņa sauc šo zemi par savām mājām.

"Esmu Lježas vienīgā latviete," vēl nosmejas Gita. Ak, nē, vēl, šķiet, tur mīt kāds kungs, kas emigrējis pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, bet to neesot iznācis satikt. Tikmēr Elzas un Līvas latvietība tiek stiprināta, ņemot līdzi uz latviešu kora un ansambļa mēģinājumiem un pasākumiem, cik nu tas iespējams, jo meitas ir aizņemtas mācībās un mūzikas skolā, tāpēc kopā ar Gitu uz Briseli dodas reti.

Kad jautāju Gitai par viņas nākamo Latvijas vasaru, viņa atsmej, ka ceļojumu cenas kļuvušas pavisam pieņemamas, lai atbrauktu biežāk, tomēr meitām nākamgad paredzēts izbraukums uz Itāliju kopā ar tēti, tāpēc, visticamāk, viņas uz Latviju dosies pēc pāris gadiem. "2008.gadā brauksim noteikti, jo tas ir Dziesmu svētku gads. Šie taču būs pirmie Dziesmu svētki, kurus varēšu apmeklēt kopā ar meitām," viņa atvadoties nosaka.