Kurzemes Vārds

20:38 Piektdiena, 22. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Netīra cīņa

Pēdējās dienās vairāki lasītāji jautājuši, kāpēc "Kurzemes Vārds" klusējot par telefonu sarunu noklausīšanās un publiskošanas kārtējo skandālu un vai mums par to neesot savs viedoklis.

Savu viedokli jau izteicām šās nedēļas sākumā un to var atkārtot īsumā: tas ir primitīvs gājiens netīrā politiskā cīņā, kurā mest ēnu uz tiesībsargājošām institūcijām cenšas tie, kam šīs institūcijas traucē, un pie reizes arī mēģināt kompromitēt sev nevēlamu partiju un žurnālisti. Citādi to nevar traktēt arī tagad, kad pavīdējušas jaunas nianses, skandāls vēršas plašumā un ieguvis starptautisku rezonansi.

Var jau būt, ka gan Finanšu policijai bija iemesls prasīt atļauju noklausīties televīzijas žurnālistes sarunas, gan Augstākās tiesas tiesnešiem iemesls atļaut noklausīties, bet to pierādīs izmeklēšana. Taču, ja šādas privātas sarunas publiskotas, tad nešaubīgi tas ir indivīda brīvības pārkāpums un civilizētā sabiedrībā te vajadzētu pielikt punktu un uzmanību pievērst tikai tam, vai Latvijā nav par daudz iestāžu, kam ir tiesības noklausīties sarunas, jo ir taču tā – jo lielākas iespējas noklausīties, jo vienkāršāk šīs iespējas izmantot politiskos nolūkos.

Taču tagad aizķerts arī tāds jēdziens kā žurnālista ētika, bet pēc šo sarunu atšifrējuma nav nopietni spriest par to, vai žurnāliste savus raidījumus veidojusi kādas partijas interesēs vai nē. Tādā gadījumā jāizanalizē, kā šīs sarunas iespaido raidījuma saturu, jo katram žurnālistam ir sava informācijas iegūšanas metode, un ne jau tas svarīgākais, ko un kā viņš runājis ar informācijas avotu, bet gan, ko žurnālists publicē presē vai kas izskan ēterā. Tas viens. Otrs – ja publiskota saruna tikai ar vienas partijas pārstāvi, tad tas atgādina tos laikus, kad pretpadomju izteikumus piesēja rakstniekiem, no viņu darbiem izraujot tikai atsevišķus fragmentus. Jo varbūt žurnāliste, gatavojot raidījumu, līdzīgi runājusi arī ar citu partiju pārstāvjiem?

Taču no žurnālistikas viedokļa pats bīstamākais ir tas, ka šādu sarunu publiskošana var iebiedēt informācijas sniedzējus žurnālistiem un sabiedrība ne vienmēr uzzinās to, ko tai ir tiesības zināt. Bet tas jau nozīmē, ka ierobežota tiek preses brīvība.

Andžils Remess