Kurzemes Vārds

05:14 Otrdiena, 19. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Kas lieks mājās
Kirils Bobrovs

Vēloties izbrīvēt vietu savos šaurajos mājokļos, mēs pastāvīgi kaut ko sviežam ārā. It īpaši, ja iegādājamies kaut ko jaunu. Un nesen kāds bija ieminējies, ka par mūsu labklājību varot spriest tieši pēc vecajiem dīvāniem un citām mēbelēm, kuras iznesam pie atkritumu konteineriem. Tas nozīmē, ka šo mēbeļu vietā ir nopirktas jaunas. It kā nav žēl, ja tas neattiecas uz kaut ko antikvāru, bet vērīgas acs nenovērtētu. Jo pēc tam atkritumu savācēji tās pārdos peļņas nolūkā. Jo gandrīz vienmēr pēc katras it kā nevajadzīgas lietas pēkšņi var rasties pieprasījums.

Liekas, ka visnežēlīgāk cilvēki sāk rīkoties ar grāmatām. Tagad Krievu kopiena vāc grāmatas savai topošajai bibliotēkai, taču esmu ievērojis, ka līdz ar labdarības žestu cilvēki cenšas atbrīvot dzīvokļus no, kā viņiem pašiem šķiet, nevajadzīgām drazām. Jo cerēt uz bērniem un mazbērniem gandrīz vairs nevar – viņiem vajadzīgs dators, nevis lasāmviela. Sviež ārā arī utilizācijai. Pat klasiķu darbus. Reiz es ieraudzīju sava iemīļotā Džeka Londona un Paustovska sacerējumus. Cik daudz grāmatu jābūt mājās – tas ir cits jautājums, un nebūt ne nejaušs. Sevi varētu ierobežot, nepērkot neko virs limita.

Ebreju kopienā interesējas par sešdesmito gadu pilsētas telefonu grāmatām. Viņi bija iecerējuši no tām izrakstīt ebreju uzvārdus. Bet šīs nobružātās grāmatas jau sen izsviestas ārā. Lai gan būtībā tās varētu izmantot kā savdabīgu vēsturisku dokumentu. Labi, ka mūsu redakcijā bija saglabājušās vismaz pēdējās padomju laika telefonu grāmatas. Dažreiz rodas vajadzība pēc vecajiem iestāžu un uzņēmumu nosaukumiem vai adresēm. Netieši ar šo grāmatu palīdzību varētu noteikt arī to dibināšanas gadu. Citādi būtu jāstaigā pa arhīviem un muzejiem. Tikpat interesanta situācija izveidojusies arī ar ģeogrāfijas atlantiem. Ja jau iznāk jaunie, nav vajadzības glabāt vecos – vai nav tiesa? Bet kā gan varētu uzzināt, kuras no pašreizējām neatkarīgajām valstīm, piemēram, Āfrikā bija franču vai britu kolonijas vai protektorāti? Un kā izskatījās Austroungārija vai Osmaņu impērija? Tieši tādēļ esmu saglabājis 1912.gadā izdoto A.Marksa atlantu. Tajā var redzēt, kāda izskatījās pasaule vēl pirms pārdalīšanas, kas notika pēc Pirmā pasaules kara. Labi, ka šo izdevumu bija saglabājuši mani vecāki.

Ideāls gadījums – būt par kolekcionāru. Cik daudz interesanta var ieraudzīt vecajās atklātnēs! Piemēram, Pētertirgū puķu kiosku vietā kādreiz atradās divstāvu nams. To pat grūti iedomāties. Nē, mēs nesāksim aģitēt par pievienošanos kolekcionāriem. Par tādiem visi nekļūst. Bet vienalga jācenšas saglabāt ģimenes relikvijas, kuras pēc gadiem ļaus kaut ko uzzināt vai, gluži otrādi, neuzzināt. Piemēram, skolas dienasgrāmatu, vecu avīzi, iemīļotā žurnāla komplektu vai Atzinības rakstu. Tie ļaus salīdzināt, kādi mēs bijām un kādi esam kļuvuši, kāda ir visbūtiskākā atšķirība. Tad būs vieglāk runāt par šodienas un nākotnes lietām, un pat nav svarīgi, kādam tematam pieskaramies – izglītībai, kultūrai, politikai. Būs vieglāk saskatīt analoģijas, ilustrēt savas domas un pārliecināt oponentu. Sīkumi visapkārt mūs var traucēt un kaitināt, taču var izrādīties arī visnotaļ noderīgi.