Kurzemes Vārds

17:12 Sestdiena, 14. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Māksla

Rudens izstādes nemitīgais ceļš uz pilnību
Indra Imbovica

Ja gada laikā tai sabiedrības daļai, kura kaut cik interesējas par mākslu, sāk likties, ka nekas saistošs vai radikāls šajā jomā nenotiek un viss plūst savā ierastajā gaitā, tad jāsagaida rudens. Nekas, izrādās, tā nesabango cilvēku prātus divās dažādās nometnēs, kā sunīšu un kaķīšu liktenis vai rudens lielizstādes gan Rīgā, gan Liepājā. Emocijas kūsāt kūsā – vieni izstādes nolīdzina zemāk par zāli, otri – aizstāv un aicina nepadoties. Ņemot vidējo aritmētisko – rudens izstādēm, vēl labāk arī pavasara, ir jābūt!

Grūdiens noticis

Kopš 1924.gada, kad tika atvērts Liepājas muzejs, tajā izstādes regulāri rīkoja 1919.gadā dibinātā Liepājas Latviešu mākslas veicināšanas biedrība. Liepājas muzeja Kultūras vēstures nodaļas vadītāja Uļa Gintnere atgādina: "Tādējādi muzejs allaž stimulējis mākslinieku daiļradi ne tikai radoši, bet, iepērkot muzeja krājumam viņu darbus, arī materiāli. Tieši šī Liepājas muzeja misija – mākslas darbu kolekciju veidošana – gadu ritējumā savu aktualitāti nav zaudējusi. Māksla ir dzīva, ja tā piesaista sabiedrības uzmanību un interesi, veidojot cilvēku garīgajā pasaulē tos intelektuālos un emocionālos slāņus, kurus spēj radīt vienīgi māksla."

Gadskārtējo mākslinieku rudens izstādi ar nosaukumu "Līdz – dalība – līdz" šogad rīkoja un atzīstamu darbu ieguldīja Liepājas muzeja speciālisti, līdz ar to atgriežoties pie savas sākotnējās misijas. Kā skaidroja rudens lielizstādes kuratore Ilze Zariņa, tās mērķis ir veicināt Liepājas novada kultūrvides dinamiku, kā arī aktualizēt laikmeta mākslas procesus pilsētā. Tajā piedalīties bija aicināti gan Liepājas un rajona dažādu paaudžu mākslinieki, gan tie, kuri šobrīd dzīvo un strādā Rīgā. Šogad aktīvi sevi pieteikuši jaunie mākslinieki.

Jāatgādina, ka jau pagājušajā gadā izstāde "Rudens –2005" ar nosaukumu "Piederības apziņa", kuras kuratore bija jaunā mākslas teorētiķe Santa Mazika, vērsās pie māksliniekiem ar līdzīgiem aicinājumiem. Tēlotājas mākslas un lietišķās mākslas izstādei pērn žūrija pieņēma 44 autoru 90 darbus, šogad – 63 autoru 95 darbus, kas eksponēti divās zālēs. Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla pamatoti lepojās, ka īsi pirms ekspozīcijas atklāšanas paspējuši izremontēt mazo zāli, jo tajā izkārtoto lietišķās mākslas darbu ekspozīciju žūrija īpaši uzteica. Pērn rudens izstāde izgāja ārpus muzeja ar multimediāliem darbiem galerijā "K.Māksla?", šoruden – ar mākslas darbiem tirdzniecības centrā "Ostmala", bet muzejā bez stājdarbiem ir iespēja skatīt arī Kristīnes Briedes video darbu "Eiropas vērošana".

Izstāde "Rudens – 2005" savā saturā un kvalitātē vēl īpaši neatšķīrās no līdz tam gadu gaitā muzejā rīkotajām. Tajā ne reizi vien piedalījies kāds Liepājas skartais mākslinieks no Rīgas un citām pilsētām, tāpat ne reizi vien ekspozīcijas izgājušas arī lielveikalos. Tomēr savu nozīmīgu pienesumu, kas lika pamatu un deva grūdienu turpmākajām pārmaiņām, S.Mazika ar domubiedriem deva. (Starp citu, šogad S.Mazika bija to jauno mākslinieču četriniekā, kuras bija uzņēmušās drosmi kūrēt kā vienmēr vētraini apspriesto izstādi "Rudens – 2006" Rīgā). Pirmkārt, gada izstādei pieslēdzās Pilsētas domes Kultūras pārvalde un Liepājas rajona Kultūras nodaļa ar balvu fondu, otrkārt, kas būtiski svarīgi, darbu izvērtēšanai tika uzaicināti pazīstami profesionālie mākslinieki no galvaspilsētas un reģioniem. Nevienam nav noslēpums, ka pašmāju mākslinieku vidū, vienalga, vai tas būtu Rīgā vai Liepājā, vai kādā citā pilsētā, allaž valda grupējumu intereses, pieņemtas autoritātes un ne īpaši atzītie. Tādējādi no malas uzaicināto profesionāļu vērtējums nenoliedzami ir objektīvāks. Šoruden darbus vērtēja Laikmetīgās mākslas muzeja Krājuma izveidošanas nodaļas eksperte Inese Baranovska (žūrijas priekšsēdētāja), māksliniece Helēna Heinrihsone, māksliniece Laura Feldberga no Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeja, Talsu muzeja māksliniece Guna Millersone, Ieva Rupenheite no Ventspils muzeja, Liepājas mākslas galerijas "Māja" vadītāja, tekstilmāksliniece Lia Ģibiete un Liepājas muzeja Kultūras vēstures nodaļas vadītāja Uļa Gintnere.

Žūrija pozitīvi novērtēja šā gada rudens izstādes kopējo māksliniecisko, profesionālo līmeni un nominēja 12 māksliniekus, bet apbalvojumam izvirzīja 3 autores: Agnesi Kirmužu par darbu "1x1", Daci Dēliņu–Lipsku par darbu "Upe", Martu Ģibieti par darbu "Darbagalds", katrai piešķirot naudas balvu 200 latu apmērā no Liepājas pilsētas domes Kultūras pārvaldes budžetā šim nolūkam paredzētajiem līdzekļiem, kā arī iespēju muzejā rīkot personālizstādi. Savukārt Liepājas rajona padomes Kultūras nodaļa balvas piešķīra diviem rajonā dzīvojošiem māksliniekiem – keramiķei Zanei Eltermanei par darbu "Viņas" un Ģirtam Brumsonam par gleznu "Galerija". Arī tirdzniecības centrā "Ostmala" mākslas darbu ekspozīcija tika novērtēta, speciālbalvu piešķirot māksliniecei Andrai Pelnai.

Rudens izstādes "Līdz – dalība – līdz" ekspozīcijā visai veiksmīgi blakus sadzīvo gan pieredzējušo mākslinieku, gan jauno talantu darbi, tādējādi radot ekspozīcijā līdzsvaru un krasi neiezīmējot robežu starp akadēmisko un moderno mākslu. Arī tas zināmā mērā ir šīs izstādes panākums, pat neskatoties uz to, ka viens otrs darbs varbūt labāk būtu palicis ārpusē. Piemēram, līdzās tādiem labi pazīstamiem stājmāksliniekiem kā piejūras ainavas tvērējai Benitai Bitānei, daudzpusīgajam Eiropas apceļotājam Jānim Gunaram Kalnmalim, Andrejam Palkam, Egilam Jānim Brūnam, Ilonai Slaidiņai, Dainai Kopštālei, Velgai Gūtmanei u.c. stabili stāv jau nākamā paaudze – Liene Bernāte, Pēteris Taukulis, Ilze Akselrode, Ineta Ķergalve. Lietišķās mākslas ekspozīcijā uzmanību pievērš Daces Grīnbergas smalkie keramikas trauki "Sniegpārsliņu efekts", Kristīnes Lazdānes un Sandras Poikānes figurālā grupa "Ēnas mazgāšana", Andra Garokalna gaismas ķermenis "Mēness gaisma", Annas Eltermanes pamatīgās tekstilijas u.c.

Aija Druvaskalne–Urdze savā mākslā iet tālāk un apvieno glezniecību ar multimediālās mākslas neierobežotajām iespējām, ko šobrīd var vienlaikus ar rudens izstādi aplūkot viņas personālizstādē galerijā "Māja". Te jau it viegli līdzās nostājas jaunie mākslinieki – grafiķe Inga Dilba, stikla mākslinieces – starptautiskās izstādes iekarojusī Marta Ģibiete, Iveta Brence un Solvita Bruže… Bet tālāk lai…

…runā profesionāļi

Galvaspilsētas māksliniekiem ir visai miglains priekšstats vai tāda vispār nav par to, kas un kādi mākslas procesi notiek perifērijā. Vienā ziņā tas liek viņiem uz piedāvātajiem darbiem, šajā gadījumā uz rudens izstādi Liepājā, palūkoties ar neviltotu interesi, kam līdzi nāk, izrādās, viens otrs patīkams atklājums.

To neslēpa arī Laikmetīgās mākslas muzeja Krājumu izveidošanas nodaļas vadītāja Inese Baranovska:

– Rudens izstāde Liepājas muzejā kopumā iznākusi interesanta, un lieliski, ka tā te notiek. Darbu klāsts ir ļoti dažāds, katram skatītājam droši vien būs savs favorīts, bet žūrija savos vērtējumos bija visai vienota, kas norāda uz to, ka labu mantu var atšķirt.

– Kāds ir jūsu kopiespaids par izstādi?

Var teikt, ka liepājnieki iztur mākslas kritērijus. Pārsteidzoša ir mākslinieku aktivitāte. Patīkami, ka izstādē sevi parāda jaunie mākslinieki, ar jauniem meklējumiem un sasniegumiem, tāpēc arī vairāki tiek nominēti. Tāpat ir interesanti, ka šeit savus darbus rāda Rīgā dzīvojošie liepājnieki. Ļoti labi, ka lietišķās mākslas darbi ir izkārtoti atsevišķā zālē. Te ir autori ar ļoti interesantiem darbiem.

Protams, telpas diktē savus noteikumus, vienmēr gribas parādīt vairāk, līdz ar to varbūt kāds darbs varēja tikt neizlikts. Ekspozīcija iznākusi mazliet par blīvu, kas vienam otram darbam ir traucējoši, tādēļ pagrūti orientēties. Redziet, katram mākslas darbam ir vajadzīga gan tā fiziskā telpa, gan arī tie partneri blakus. Piemēram, Aleksandra Rjabkova ainavas īsti nav vietā, ja būtu saliktas ar citiem darbiem, varbūt izskatītos veiksmīgāk. Ekspozīciju veidot ir grūti, un tā ir diezgan liela problēma Latvijā kopumā. Ekspozīcijas veidošana pati par sevi ir māksla, un pat ne katrs mākslinieks to spēj izdarīt. Man ir pieredze, un redzu tās kļūdas, kas šeit pieļautas. Varētu nākotnē pieaicināt kādu profesionāli, taču kopumā ir labi, jo nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Labāk var vienmēr, tas ir process.

– Arī profesionālim mākslā katrs vērtējums ir vairāk vai mazāk subjektīvs, tomēr – kādu autoru darbi saistīja jūsu uzmanību?

– Patīkami bija skatīties stikla mākslinieces Martas Ģibietes darbus ("Darbagalds"), esmu jau viņu ievērojusi Rīgā, un viņas māsai, tekstilmāksliniecei Elīnai Ģibietei ir tās fantastiski asprātīgās rotaļlietas "Pēc ziemas miega". Ir jaunie autori, kas ir gana interesanti. Elīnas Eleres interesantās grafikas "Vanna" un "Pedikīrs". Ingmars Usas ir atzīts gleznotājs, un viņa savdabīgās deformēto tēlu figūras jau varbūt vairs nav pārsteigums. Valda Mackara gleznas ir labas. Ēriks Božis vienkārši ir labi zināms mākslinieks. Andris Millers izpelnījās nomināciju vienai no divām piedāvātajām gleznām –"Trīs reizītes nodziedāju". Tas vīrieša portrets uz debesu fona ir iespaidīgs. Kādreiz ir tā, ka autoram viens darbs ir labs, bet otrs tā kā īsti blakus nestāv. Tā zināmā mērā ir spēle. Ir svarīgi, ko autors pats atnes uz izstādi, jo pirmais soģis savu darbu atlasē ir pats autors. Lai arī nav tāda vienota, pārliecinoša līmeņa, ekspozīcijā labi iekļaujas fotodarbi – Ineses Kalniņas inscenētie risinājumi "Paralēlās pasaules", Hardija Gruduļa "Zilā nots", Irinai Tīrei ir skaistas fotogrāfijas, bet gribas ko vairāk, lai gan potenciāls ir.

– Jābūt lielākai paškritikai, pašcenzūrai. Kā būtu, ja šādu Liepājas rudens izstādi aizvestu uz Rīgu?

– Vajadzētu vēl rūpīgāku atlasi, bet principā – jā, varētu, jo šī izstāde noteikti ir cerīga.

Guna Millersone pārstāv Talsu muzeju, bet ir vairāku Liepājas puses mākslinieku mākslas katalogu sastādītāja un autore. Viņa labi pazīst Liepājas mākslas vidi, māksliniekus un viņu darbus:

– Izstādē vērojama liela daudzveidība. Kā jau Liepājā, kur šīm izstādēm ir tik senas tradīcijas un skola. Ne velti te ir Mākslas vidusskola un Pedagoģijas akadēmija ar savām programmām, kas izlaiž mākslas zinātājus. Man personīgi šī izstāde liekas ļoti sievišķīga – gaiša, ar tādu romantisku ievirzi, šur tur anotācijās arī pavīd kāds dzejolītis. Bet tas jau nav slikti. Tomēr tāds ekspresionisms, tāds spēks, kāds piemīt Talsu gleznotāju grupai, šai izstādei nepiemīt. Liekas, ka māksliniekiem tie grūtākie laiki ir pagājuši un, kas to mākslu nav pametuši, tie arī strādā, un viss ir labi. Man, piemēram, ļoti patīk Daces Grīnbergas keramika – tādi ziemeļnieciski, tīri, izstrādāti. No gleznotājiem, protams, Pēteris Taukulis un Aija Druvaskalne–Urdze. Es apbrīnoju viņas spēju un spēku gleznot. Es jau varētu daudzus nosaukt, bet cilvēkiem pašiem jānāk un jāskatās.

Ar neviltotu labestību, vienkāršību un toleranci Liepājas rudens izstādi un tās autoru devumu vērtēja gleznotāja Helēna Heinrihsone:

– Pati esmu smagi strādājusi ar rudens izstādēm Rīgā. Jāatzīst, šeit likās viss viegli un skaidri, arī darbu atlase ir laba. Bet kaut kā sirdij tuvāka ir mazā zālē, kur ir lietišķā māksla. Tajā darbi ir perfekti izlikti – te krāsa un forma tādā tīrā veidā. Man kā gleznotājai tur prāts stāv klāt vairāk. Lielajā zālē arī ir daudz labu darbu. Man ļoti patīk Ingas Dilbas grafikas "Šķērslis" un "Dzīvnieks". Tikko biju Bērlīnē, un jāteic, ka viņas darbi tur varētu būt jebkurā izstādē. Pētera Taukuļa "Pašportets pūlī" ir interesants, tāpat Ilzes Akselrodes glezna "Skumjas līdzdalībā". Man patīk arī Andra Millera lielā vīra portrets un Lienes Bernātes gleznas. Esmu viņas darbus redzējusi arī Rīgā – augsts, labs līmenis. Nedalīta sajūsma mums bija par Agneses Krimužas melno darbu "1x1".

Vai tas nav darbs uz robežas – tikpat labi varētu pārstāvēt tekstilmākslu?

Jā, es te varētu vilkt paralēles arī ar meksikāņu mākslu. Kad ar draugiem apceļoju Meksiku, redzēju – viņiem ir interesanta leļļu kultūra, kas ļoti atgādina šo darbu. Nezinu, vai tas te ir tiešs iespaids, bet, ja arī ir, tad tas ir ļoti pozitīvi. Un arī perfekti izpildīts. Man gribētos iedrošināt Liepājas, nē, visus mūsu māksliniekus vienmēr būt pašiem, strādāt tā, kā saka paša sirds, un neklausīties nevienā. Esmu kopā ar vīru (mākslinieks Ivars Heinrihsons) un draugiem pēdējos gados un daudz šajā vasarā izbraukājusi valstis un apskatījusi neskaitāmas lielas un prestižas izstādes. Secinājums? Mēs esam labi, dažkārt pat labāki, jo mums pamatos ir laba skola. Mūsdienās bieži vien izšķirošais ir labs menedžments, reklāma, tas, kā šo autoru un viņa darbu pasniedz. Berlīnē izstādē pie sienas redzējām netīru, saņurcītu papīru – mākslas darbs! Tā ka, mīļie, strādājiet, kā sirds jums liek.

Diskusija vai jauns iedibinājums?

Pirms rudens izstādes atklāšanas turpat, Liepājas muzejā, notika pārrunas "Muzeju loma mūsdienu mākslas procesu veicināšanā", kuras vadīja Uļa Gintnere. Iecere ir atzīstama, bet līdzšinējā pieredze rāda – nevar paļauties uz to, ka cilvēki sanāks un runās. Acīmredzot tāda ir latviešu mentalitāte – nogaidīt. Šādas pārrunas un diskusijas prasa nopietnu sagatavošanas darbu, proti, jau iepriekš uzdodot māksliniekiem, studentiem un skolu audzēkņiem tēmu un pamatjautājumus. Tagad iznāca tā, ka uzaicinātās žūrijas pārstāvjes pastāstīja par savu jomu, pamatīgāk ar Rīgas Laikmetīgās mākslas muzeja būves projekta skicēm un vīzijām iepazīstināja Laikmetīgās mākslas muzeja Krājuma izveidošanas nodaļas eksperte Inese Baranovska. Svarīgi arī ir tas, vai rudens izstādes organizētājs – Liepājas muzejs šādu diskusijas tradīciju iedibinās un konsekventi katru gadu to turpinās.