Kurzemes Vārds

15:50 Piektdiena, 10. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Kā sadziedēt Ahileja papēdi?

Mūsdienīgas slimnīcas izveide noteikta par vienu no pilsētas galvenajām attīstības prioritātēm, un ir tikai loģiski, ka Liepāja kā novada lielākā pilsēta izvirzījusi mērķi izveidot lielu reģionālu ārstniecības iestādi. Un tomēr, lai kā tas nepatiktu pilsētas medicīnas administratīvajiem virsvadoņiem, šobrīd vērojamās medicīnas attīstības tendences veido problēmu, par kuru publiski runā nelabprāt, tomēr bieži min ar daudznozīmīgu nopūtu.

Kāpēc gadu gaitā izveidojusies skepse, ja reiz faktiski katrā nozarē strādā ārsti, kurus dēvē par dakteriem ar zelta rokām šīs vārdkopas labākajā izpausmē? Kādēļ valda pārliecība, ka slimnīcai varētu krietni labāk veikties ar līdzekļu piesaisti dažādas aparatūras gūšanas projektos? Kur meklējams iemesls, ka pat labdarības akcijas pašu mediķu skatījumā nerod to atsaucību, uz kuru tās varētu pretendēt? Visbeidzot, kā tas var gadīties, ka nav normāla elektrības nodrošinājuma un problēma tiek svaidīta kā pingponga bumbiņa, pakļaujot zināmam riskam pacientu veselību? Un vai nav savdabīgi, ka Aizputes slimnīca grib lūkoties Kuldīgas, nevis Liepājas virzienā? Tie ir tikai daži no jautājumiem, kas tiek viļāti sabiedrības valodās, un tie nav dzimuši ne šodien, ne vakar.

Iespējams, ka tā ir aisberga virspusējā daļa un pašiem ārstiem būtu savs skatījums, taču arī uzdotie jautājumi pietiekami skaidri runā par problēmu, kas tiek apspriesta jau gadiem. Proti, lai cik talantīgi ārsti strādātu mūsu pilsētā un lai cik perfekti viņi izprastu savas nozares problēmas, tomēr pietrūkst prasmīga menedžmenta, kas individuālos centienus vienotu kopīgā mērķī.

Pilsētas pašvaldība gan izskatās beidzot modusies šajā jautājumā un izsludinājusi konkursu uz direktora vietu. Nav grūti paredzēt, ka šā krēsla īpašnieku negaida vieglas dienas, jo mediķu spice mūsu pilsētā tiek uzskatīta par konservatīvu ar savu stingro pārliecību par lietu kārtību. Tomēr, ja Liepāja vēlas pretendēt uz reģionālā medicīnas līdera statusu, tad pilsētas medicīnas sistēmai jāiemācās kļūt krietni elastīgākai, jaunas idejas ģenerējošai tieši menedžmenta jomā, jo pretējā gadījumā smagas nopūtas no vienas puses par to, cik grūti, nepietiek naudas un neviens neko nesaprot, vērsīsies plašumā proporcionāli pacientu skepsei par to, ka šeit var dakterēties, bet labāk jau tomēr veselību labot citur. Un diezin vai tas ir iznākums, kuru gribētos sagaidīt.

Edgars Lūsēns