Kurzemes Vārds

12:17 Ceturtdiena, 2. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Sporta bāzes

Basketbola glābējzvans
Andris Sudmalis

Šajā rakstu sērijā pārsvarā esam centušies apskatīt tādas sporta celtnes, kuras kalpo ne tikai kā vieta dažāda veida fiziskām aktivitātēm, bet arī kā bāze kādam vienam konkrētam vai vairākiem sporta veidiem.

Celtnieku sporta zāle šim apzīmējumam īsti neatbilst, tomēr par raksta galveno varoni tā ir pelnījusi būt viena būtiska iemesla dēļ – laikā, kad Liepājas basketbols izdzīvo savas ne pašas vieglākās dienas, tieši šī zāle ir kļuvusi par mūsu pilsētas groza bumbas spēcīgāko komandu mājvietu.

Celtnieku vajadzībām

Siļķu ielā esošā sporta zāle ir nedaudz noslēpusies no garāmgājēju acīm – tā atrodas vēl aiz kādreizējā mūzikas kluba, un ne vienam vien sportot gribētājam savulaik ir radušās problēmas atrast īstās durvis, lai, velkot mugurā sporta tērpu, varētu liet sviedrus savā iecienītākajā sporta veidā.

Padomju laikos, kad daudzi no uzņēmumiem bija ļoti cieši saistīti ar sportošanu, būvēt sporta zāles savas organizācijas vajadzībām bija ierasta lieta. Savi sporta un kultūras centri bija metalurgiem, Tosmares kuģu būvētājiem, enerģētiķiem. Šajā ziņā neatpalika arī celtnieki, kas paši savu sporta zāli nodeva ekspluatācijā 1970.gada 30.decembrī.

Vajadzība pēc tās bija ļoti liela, jo padomju laikos ierasta lieta bija uzņēmumu starpā rīkot dažādas sporta sacensības, strādājošo spartakiādes, un, lai pretiniekus būtu kur uzņemt, labākais risinājums bija tikt pašiem pie sava sporta centra.

Atšķirībā no metalurgu sporta kompleksa, kur laiku pa laikam notika republikas līmeņa sacensības dažādos sporta veidos, celtnieku zāle galvenokārt kalpoja pašu vajadzībām. Iespējas sarīkot plašāka mēroga mačus gan bija, jo tajos laikos zāle bijusi standarta, taču lielāks šķērslis bijis tās salīdzinoši neērtā atrašanās vieta. Kādreizējā sporta zāles direktore Rita Kupše atceras savulaik uzskatīto, ka zāle atrodas pārāk tālu no centra.

Taču zāles noslogotībai pilsētnieku augstprātība īpaši nav traucējusi. Jau no pusseptiņiem rītā sportot nāca uzņēmuma priekšniecība, kuru nomainīja blakus esošās 11.vidusskolas audzēkņu sporta nodarbības. Tās ilga līdz pat pēcpusdienai, kad šeit lielākoties darbojās dažādu vecumu veselības grupas.

Knapšes kundze, kas zāles direktores amatā darbojās no 1980. līdz 1996.gadam, bet līdz 1980.gadam sešus gadus tur strādāja par sporta instruktori, atceras, ka jaunākie sportot gribētāji bija četrus gadus veci bērniņi, bet nācās strādāt arī ar ieslodzītajiem, kuri sev piespriesto sodu izcieta, strādājot celtniecībā.

Populārākie sporta veidi bija tradicionāli – basketbols, volejbols, arī novuss un dambrete. Savulaik Ritas Knapšes dzīvesbiedra Jēkaba vadībā te trenējušies arī vieglatlēti. Neilgu laiku trenējās arī futbolisti, taču kādreizējā sporta zāles direktore atceras, ka bijusi pret kājbumbas treniņiem – plīsušas lampas, ātri bojājusies grīda, tāpēc viņa visiem spēkiem centusies futbolistus zālē nelaist.

Par zāles ziedu laikiem zināmā mērā var uzskatīt astoņdesmito gadu beigas, kad Ainārs Eisaks šeit rīkoja deju konkursus, bet bēdīgākās dienas bijušas deviņdesmito gadu vidū. Interese par sportošanu pārmaiņu laikos bija minimāla, lai arī zāles īres maksa par stundu bija smieklīgi maza. Ziemā bija problēmas ar apkuri un attiecīgi ar silto ūdeni, zāle bijusi tuvu kraham.

Pēdējais salmiņš

Deviņdesmito gadu otrajā pusē sporta zāle tika atdalīta no valsts uzņēmuma "Liepājas celtnieks" un nodota privatizācijai. Latvijas Privatizācijas aģentūras mājaslapā internetā ir atrodama informācija, ka pircējs bija SIA "Sporta komplekss "Celtnieks"", ar kuru nomaksas pirkuma līgums tika noslēgts 1997.gada 18.decembrī.

Pēc privatizācijas zāles profils nemainījās – galvenā loma tajā tika saglabāta sportam. Savu darbinieku vajadzībām to īrēja dažādi uzņēmumi, bet gada aukstajos mēnešos sporta nodarbības aizvadīja 11.vidusskolas audzēkņi. Sporta bāze kļuva arī par vienu no Liepājas tenisistu mājvietām ziemā.

Taču lielāko ievērību tā izpelnījās jau pirms pērnās sezonas, kad Liepājas spēcīgākā basketbola komanda, kas toreiz vēl nesa "Līvu alus/Liepāja" vārdu, cerēja šeit aizvadīt mājas spēles Baltijas Basketbola līgas ietvaros. Kluba prezidents Ēriks Štālbergs pagājušā gada vasarā uzsvēra, ka arī Lietuvā visām astoņām komandām nav zāles ar 1500 skatītāju vietām un izremontētā Celtnieku kluba zāle neesot sliktāka par dažu labu kaimiņzemē sastopamo.

Šādi argumenti BBL vadītājiem diemžēl nešķita gana pārliecinoši, un, lai arī liepājnieki tomēr tika pie spēlēšanas Baltijas līmenī, mājas spēles viņi aizvadīja Kandavā.

BBL mūsējie noturēties nespēja, mainījās kluba vadība un arī nosaukums, mainījās arī spēļu norises vieta – par vienīgo zāli Liepājā, kas puslīdz atbilst Latvijas čempionāta prasībām, ir izrādījusies Celtnieku zāle. Saistībā ar plānoto būvniecības darbu sākšanu Liepājas sporta un kultūras centrā arī dāmu un bērnu basketbols ir pārvācies uz celtnieku. Basketbola sporta skolas direktors Arturs Košeļevs pastāstīja, ka katru dienu no pulksten 15 līdz 22 šeit trenējas abu dzimumu dažādu vecuma grupu basketbolisti. Par basketbolistu lielāko treniņu vietu gan to ir grūti nosaukt, jo daudz tiek izmantotas arī 15.vidusskolas, jaunās policijas ēkas un Jūrnieku centra sporta zāles.

"Liepājas lauvu" komandas menedžeris Normunds Gaižutis atzina, ka LBL spēļu aizvadīšanai šī zāle ir pieņemama, bet par pilnībā atbilstošu gan to būtu grūti uzskatīt – gan grīda, gan ģērbtuves un dušas īsti neatbilst mūsdienu prasībām.

Zāles neatbilstību augsta līmeņa prasībām atzīst arī sporta kompleksa direktors Ants Sendriuss, sakot "ja nav zālē izmēra, tad nav". Taču zināmi uzlabojumi zāles paplašināšanā ir veikti – nojauktas divas skatītāju rindas, tādā veidā iegūstot kaut nedaudz plašuma.

Skaidrs, ka tiklīdz Liepājā tiks pabeigta jaunās multifunkcionālās sporta halles celtniecība (kura gan vēl pat nav uzsākta), abas pilsētas vadošās basketbola komandas un, iespējams, arī sporta skolas audzēkņi pametīs Celtnieku zāli, bet līdz tam laikam dažbrīd noniecinātais un pat par šķūni sauktais komplekss ir kļuvis par tādu kā Liepājas basketbola glābšanas salmiņu.