Kurzemes Vārds

07:29 Svētdiena, 17. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Pie rokas ņemt un uzmundrināt
Līvija Leine

Andra Pumpura ir viens no tiem jaunajiem cilvēkiem, kam darbs ir ne tikai maizes pelnīšana, ne tikai pienākums, bet arī sūtība. Viena no tiem, kas atklāti grauj mītu par mūsdienu jaunatnes domāšanas kapitalizāciju, par jaunatnes vidū populāro viedokli pelnīt, lai pirktu. Citādi nevar izskaidrot to, ko viņa dara Liepājas Neredzīgo biedrībā.

Vizīkarte:
Andra Pumpura
Dzimusi Kuldīgā 1977.gada 10.oktobrī.
Mācījusies Kuldīgas 1.vidusskolā, kas nu pārtapusi Viļa Plūdoņa Kuldīgas 1.ģimnāzijā, 2000.gadā Kristīgajā akadēmijā ieguvusi teoloģijas bakalaura diplomu, 2003.gadā pabeigusi Rīgas Pedagoģijas Izglītības un Vadības augstskolu, iegūstot pedagoģijas maģistra diplomu.
Strādājusi trīs mēnešus Liepājas Sociālajā dienestā, ir Liepājas Neredzīgo biedrības sociālā rehabilitētāja, datorapmācības pasniedzēja.
Ir Austras Pumpures brāļameita, ģitāru nespēlē, toties dzied.
Ir Romas katoļu svētā Jāzepa draudzes locekle, Svētdienas skolas skolotāja.

– Kā nokļuvāt Liepājā un tieši Neredzīgo biedrībā?

Tas laikam bija likumsakarīgi. Pēc Kristīgās akadēmijas absolvēšanas man bija sarunāts darbs vienā Liepājas skolā, bet kad šurp atbraucu, izrādījās, tajā vairs ticības mācības skolotāja nebija vajadzīga. Sāku strādāt Sociālā dienesta Klientu apkalpošanas daļā, bet savu CV biju iesniegusi arī Nodarbinātības valsts dienestam. Pēc pāris mēnešiem to tur uzgāja Māris Ceirulis, piezvanīja un piedāvāja darbu.

– Un jūs uzreiz pieņēmāt viņa uzaicinājumu?

Man par to nebija ilgi jādomā. Kristīgajā akadēmijā mācījos arī diakonijas, būtībā – sociālo darbu. Tagad esmu sociālā rehabilitētāja un manā pārziņā ir arī datorapmācība neredzīgajiem, vājredzīgajiem un šobrīd arī citiem invalīdiem. Bet darbu biedrībā ir ļoti daudz un tie ir ļoti dažādi.

– Kā ir mācīt strādāt ar datoru neredzīgajiem?

Domāju, ka nav lielas atšķirības strādāt ar veseliem cilvēkiem vai ar neredzīgiem un vājredzīgiem. Šobrīd nākas darboties arī ar cilvēkiem ar cita veida invaliditāti. Protams, ir savas metodes, kā to darīt. Kā atrast kopīgu valodu ar apmācāmo, kā viņam tuvoties, kā panākt, lai viņš tev uzticas. Tas ir individuāls darbs. Mēs strādājam viens pret vienu.

– Izdodas atrast kopīgu valodu ar visiem skolēniem?

Īpašu grūtību man nav. Es cilvēkus cenšos pieņemt tādus, kādi viņi ir. Saprotu, ka ne tikai invalīdos, bet arī citos var būt savs rūgtums, aizvainotība. Man nepatīk uzsvērt, ka mani audzēkņi ir invalīdi, vispār nepatīk cilvēkus šķirot pēc šādām pazīmēm. Tas nav kritērijs. Situācijas, kādās satopamies ar cilvēkiem, gan veseliem, gan slimiem, ir dažādas. Invaliditāte ir tikai kādu fizisko spēju ierobežojums. Nekas vairāk. Un tāpēc cilvēks nav sliktāks par citiem, ja kaut ko nespēj izdarīt kā citi.

– Kas jūs pamudināja izvēlēties mācīties Kristīgajā akadēmijā?

Tur gatavoja diakonus. Un man Kuldīgas Svētās Annas baznīcā bija radies priekšstats, ka šo darbu var darīt tikai labs cilvēks. Ka tas ir tāds kā misijas darbs. Tāda nostādne bija Kuldīgā, kur diakons dalīja apģērbu, palīdzēja cilvēkiem, kas bija nonākuši dažādās grūtībās. Šķita, ka tas ir priekš manis, jo manī kopš bērnības ir kaut kāda vajadzība palīdzēt citiem.

– Jūsu uz baznīcu ejat jau kopš bērnības?

Kopš pusaudža gadiem. Kad sākās jaunie laiki, astoņdesmito gadu beigās. Mēs, vienas sētas meitenes, aizgājām uz evaņģēliski luterisko Kuldīgas Svētās Annas baznīcu, uz Svētdienas skolu, vēlāk sekoja jauniešu vakari. Tā viss sākās. Tajā laikā Annas draudzē kalpoja mācītājs Modris Plāte. Arī mamma līdz ar mani atgriezās baznīcā, un mēs reizē tikām kristītas.

– Kristīgo akadēmiju izvēlējāties mammas ietekmē?

Nē. Tā bija manis pašas izvēle. Varbūt tāpēc, ka tas brīdis saistījās ar mazliet grūtu laiku manā dzīvē. Ar veselību viss nebija, kā vajag. Ģimene no sākuma tam pretojās, sevišķi tētis, jo uzskatīja, ka man piemērotāk būtu studēt ekonomiku. Viņam pieder veikaliņš, un, loģiski, viņš gribēja, lai bērniem būtu labi nodrošināta nākotne.

– Kurā draudzē tagad esat?

Romas katoļu svētā Jāzepa draudzē. Man ir svarīgi, ka varu kādam visā uzticēties. Ticība man ir dzīves pamats, uz kura tad arī tiek celts viss pārējais. Ticot mainās vērtības, uzskati, rodas cits skatījums uz to, ko dari. Tāpēc varbūt es arī strādāju to darbu, ko šodien, un tur, kur šodien…

– Kāpēc pārgājāt katoļticībā?

Tas sākās Rīgā. Netālu no vietas, kur Rīgā dzīvoju, atradās Svētā Jāzepa katoļu baznīca. Reiz tur iegāju, lai rakstītu kādu referātu akadēmijai par katoļu baznīcu, un sajutos tur ļoti labi. Pēc kāda laika atgriezos un vēlāk jau sāku apmeklēt to regulāri. Laikam lielākais pievilkšanas spēks bija pats Kristus. Pirmais, kas palika atmiņā no katoļu baznīcas, bija adorācija. Brīdis, kad tiek izstādīts vissvētākais sakraments – pats Jēzus zem maizes zīmēm. Viņš bija tas, kurš aicināja. Tur bija sirds. Luterāņu baznīcā vairāk darbojas prāts. Pie katoļiem sajutu sirsnību, ka esmu tur gaidīta.

– Jūs nebaidīja tas, ka katoļu baznīca uzsver grēku, grēcīgumu cilvēkā?

Nē. Man bija svarīgs viss, kas tur notika. Kā cilvēki, kas bija apkārt, izturējās pret mani. Tam ir milzīga nozīme, kā tevi pieņem: vai kā svešinieku, vai tomēr vari iejusties un kļūt par savējo.

Svētā Jāzepa baznīcā Rīgā tajā laikā kalpoja dominikāņu brāļi, un man patika viņu garīgums, skatījums uz dažādām lietām. Arī vēlāk tieši dominikāņiem bija liela nozīme manā dzīvē, jo, kad atnācu dzīvot uz Liepāju, man te nebija daudz draugu vai paziņu. Taču viņi, īpaši tēvs Oskars, kurš arī nesen bija atnācis uz Liepāju, man palīdzēja te iedzīvoties un atbalstīja grūtos brīžos.

– Es jūs redzēju starp tiem jauniešiem, kuri šovasar devās svētceļojumā uz Aglonu.

Svētceļojumā piedalos jau vairākus gadus. Šogad gan kopā ar visiem nevarēju iet līdz galam. Bija darbs, ko nevarēju atlikt, Cīravas arodvidusskolā sākās datorapmācība pirmajam kustību invalīdu kursam. Bet priecājos par tām četrām dienām, ko nogāju līdz Grīvaišiem. Svētceļojums ir tāds labs garīgās sakārtošanās laiks. Četrās dienās, protams, neizjūti fizisko nogurumu, ko jūti, kad ej divas nedēļas. Bet apmierinājums bija arī par to mazo gabaliņu, ko nogāju ar mugursomu plecos. Jo visa mūsu dzīve patiesībā ir tāds ceļš, kurā daudz neko līdz paņemt nevaram. Dot citiem – gan. Svētceļojums man ir tāds kā atgādinājums, lai mēs gada laikā neapkrāmētos ar daudz ko lieku un nevajadzīgu, kas pēc tam izrādīsies nieki un grabažas. Šajā ceļā arī tiek veidotas visas attiecības, iepazīstamies ar jauniem cilvēkiem. Ir cilvēki, ar kuriem mēs ejam garāku ceļu, ir, ar kuriem īsāku, bet katrs ir kā liela dāvana, jo ienes kaut ko jaunu un skaistu mūsu dzīvē. Tieši tāpat tas notiek arī mūsu dzīves svētceļojumā.

– Bez kā jums būtu visgrūtāk iztikt?

Pašlaik cenšos iztikt bez karstā ūdens. Būtu grūti bez grāmatas. Bez vienas īpašās grāmatas – Bībeles. Baznīcā tiek piedāvāti īpaši lasījumi katrai dienai, taču ir reizes, kad nepieciešams meklēt īpašu atbildi uz kādu jautājumu.

– Arī uz ikdienas jautājumiem?

Arī, jo Bībele palīdz ikreiz, īpaši jau ikdienā. Situācijas ir dažādas. Problēmas gadās arī darbā. Patiesībā nemitīgi rodas situācijas, kas liek par kaut ko aizdomāties. Šobrīd Neredzīgo biedrībā kolektīvs aug augumā. Līdz ar to nāk jauni cilvēki. Cenšamies, lai visiem būtu labi stādāt kopā, lai mēs justos kā viena komanda, kurā katrs tiek respektēts.

– Kādas ir tās problēmas, kas jūs var uztraukt?

Attiecības cilvēku starpā. Vieni problēmas uztver jūtīgāk, citi mazāk jūtīgi. Vissāpīgākās ir tās lietas, ko tu uztver kā vēršanos pret sevi. Vai nu pret to, kam tu tici, vai pret to, kas tev ir svarīgs. Mēs neesam vienādi un nedomājam vienādi. Vienam tā lieta ir ļoti svarīga, otram šķiet pavisam nesvarīga. Cenšos vienmēr saprast, kāpēc tas otrs cilvēks attiecas pret mani tā un nevis citādi, izprast viņu. Ja spēju, problēma manī nesamilst.

– Jūs esat gatava visu mūžu nostrādāt Neredzīgo biedrībā?

Apgalvot nevaru. Taču pagaidām darbu mainīt negrasos. Tas ir arī mans dzīvesveids. Šobrīd mācos arī grāmatvežu kursos. Pašai gribas. Un tā būšu vairāk noderīga arī biedrībai. Jaungadā ceru saņemt diplomu.

– Ko darāt pēc darbalaika?

Man it kā brīvā laika nav, viss parasti ir ar kaut ko aizpildīts. Man ļoti patīk dažādas sporta aktivitātes. Arī draudzē tiek piedāvātas dažādas iespējas pavadīt brīvo laiku: ir lekcijas, ansamblītis, Svētdienas skola, kurā strādāju ar bērniem.

– Pati uz Kuldīgu arī aizbraucat?

Jā, vismaz divas reizes mēnesī. Lielākoties ciemos pie ģimenes. Kad no Rīgas pārcēlos uz Liepāju, man likās, ka te dzīve ir ļoti mierīga. Taču Kuldīgā tā ir vēl mierīgāka. Man par mierīgu. Tur ir īpaša gaisotne. Nesteidzīga. Un reizē ļoti nospiedoša. Apkārt jauš tādu kā bezcerību.

– Cik man gadījies tur būt, liekas, maza, jauka pilsētiņa, ar savu skaistumu, pat šarmu.

Ārēji, jā. Cilvēkiem patīk tur aizbraukt, pastaigāt, atpūsties. Arī man, bet dzīvot laikam tur nevarētu. Radiniekus varu apciemot. Bet, protams, ir cilvēki, kas tur dzīvo un strādā.

– Ko jūsu vecāki dara?

Mamma ir pensionāre, visu mūžu strādājusi par pavāri un šobrīd rūpējas par lauku mājām, tētim pieder veikals – lauksaimniecības tehnika, sadzīves tehnika.

– Liepājas Neredzīgo biedrībā jūtaties stabili?

Kā jau nevalstiskajā organizācijā. Visa mūsu dzīve un darbs sastāv no projektiem. Rakstām projektus, ja dabūjam atbalstu, viss notiek. Iniciatīvai jānāk no pašiem. Ja gribi strādāt, iespējas atradīsi, ja ne – neatradīsi. Ir jāmāk piesaistīt līdzekļus. Tas nav viegli. Jo šobrīd attieksme pret nevalstiskajām organizācijām, un īpaši no to cilvēku puses, kuri tām kaut ko ziedo, ir negatīva. Un apvainoties mums it kā arī nav par ko. Tie piemēri, kad ziedotā nauda aiziet citiem mērķiem vai kad to ziedotājs vienkārši atprasa, kā tas notika Kultūras fondā, rada neuzticību.

Bet mēs šodien darām tās lietas, ko valsts cilvēku invalīdu labā nedara. Varbūt arī tāpēc, ka vēl nespēj. Bet dzīvot no programmu naudas piesaistēm vien ir grūti. Vēl grūtāk ir šodien atrast cilvēkus, kuri gribētu strādāt citu labā. Man ir kolēģi, kuri atklāti saka: "Būs jāiet strādāt par konduktoriem."

– Un tā patiešām var notikt?

Laikam jau nevar. Jo neviens, kurš ar sirdi un dvēseli iegājis mūsu darbā, no tā nav spējīgs atteikties. Tas ir dzīvesveids.

– Kas jūs pašu piesaista šim darbam? Līdzjūtība pret tiem, kam dzīve pāri nodarījusi?

Brīvība. Ja strādā uzņēmumā vai valsts iestādē, tavs ir darbs ir no tikiem līdz tikiem, un, ja to neizdari, tevi soda. Te viss ir paša iniciatīva. Ja gribi ko darīt, vienmēr būs ko darīt. Tā pati datorapmācība. Ja biedrība nebūtu par to cīnījusies, nekas nenotiktu, Pilsētas dome šo darbiņu neapmaksātu.

– Daudz cilvēku jūs apmācāt?

Gadā apmēram 12 – 14 cilvēku ir tādi, kas mācības uzsāk no jauna, bet tie, kas jau apguvuši, regulāri nāk un papildina zināšanas vai vienkārši izmanto datorus savām vajadzībām. Mācību ilgums arī katram ir savs, jo katra spējas ir atšķirīgas.

– Un visi pēc tam iemācīto izmanto?

Tie, kuriem ir datori, izmanto. Taču visiem to, protams, nav. Tāpēc paši mēģinām tos sagādāt, meklējam sponsorus, kas viņiem tos varētu iedot. Vairāki mūsējie studē, dators viņiem ir nepieciešamība. Daļai tos iespējams saņemt no Latvijas Neredzīgo biedrības Centrālās valdes.

– Viņi patiešām ar tiem strādā?

Jā. Cilvēki grib strādāt, paši tikt ar visu galā. Nevienam jau nepatīk, ka viņu žēlo. Jā, līdzjūtība viņiem nepieciešama. Neredzība ir viena no smagākajām invaliditātes formām. Tāpēc mēs, kas darbojamies biedrībā, esam viņiem kā atbalsts. Mēs nereti esam viņu acis, stāstām, ko redzam, radām priekšstatu par to, kas viņiem ir apkārt – telpā, uz ielas, utt. Rakstīt viņi raksta, skatoties tikai ar tausti un skaņas sintēzi. Nedzirdīgajiem, manuprāt, tomēr ir vieglāk nekā neredzīgajiem, jo viņiem ir spēja redzēt apkārt notiekošo, viņiem ir priekšstats, kā tā vai cita lieta izskatās, taču neredzīgiem cilvēkiem tas ir pilnīgi savādāk. Neredzīgajiem Braila raksts ir jāsatausta. Citas izejas nav. Ja cilvēks ir neredzīgs kopš bērnības, viņam šīs maņas ir attīstījušās. Ja neredzīgs kļūst vīrietis, kurš visu mūžu strādājis fizisku darbu, viņa pirkstu gali vairs nav tik jutīgi. Tādam cilvēkam ļoti grūti iemācīties lasīt ar pirkstiem, gadās, tāds Braila rakstā lasīt pat nekad nevarēs.

– Jums acīmredzot piemīt milzīgs iekšējs spēks, ja spējat strādāt ar tādiem cilvēkiem.

Tas ir aicinājuma darbs. Protams ir reizes, kad mājās aizeju pilnīgi bez spēka.

Šajos sešos gados, kopš tur strādāju, esmu daudz cilvēku redzējusi. Daudziem līdzdzīvojusi. Viena no pirmajām, ko te iepazinu, bija sieviete, kurai veica acu operāciju, un viņa atguva redzi, izmācījās par pinēju, bet pēc tam atkal redzi zaudēja. Nu, ko es viņai varu pateikt, kā mierināt? Pieņemt to, ka vairs nekad neredzēs, cilvēks var ar prātu, bet ar sirdi – grūti. Gadu viņa neiznāca no mājām. Taču laikam nekad neaizmirsīšu to brīdi, kad viņa atgriezās pie mums. Viņa piekrita iesaistīties vienā no saskarsmes atbalsta grupām. Ar to devāmies nelielā izbraucienā uz Bernātiem, bet atpakaļ nācām kājām. Pa ceļam sāka ļoti stipri līt. Taču viņa par to tik ļoti priecājās, jo vienkārši sen nebija izjutusi tik daudz pozitīvu emociju. No tā laika viņa atsāka nākt uz nodarbībām, turpināja pīt un piedalīties citās aktivitātēs.

Palīdzēt varu katram tikai tik, cik katrs cilvēks mani laiž sev klāt. Tas ir ļoti individuāli. Ir svarīgi cilvēkam uzreiz pēc nelaimes sniegt nepieciešamo atbalstu un palīdzību.

Visa rehabilitācija pie mums lielākoties vērsta uz pašu cilvēku. Bet milzīgs darbs ir vajadzīgs arī, lai iemācītu ģimenei sadzīvot ar neredzīgu cilvēku. Arī tai ir jāmaina visa iepriekšējā dzīve. Neredzīgs cilvēks var iemācīties sevi apkopt, paēst, pat pagatavot sev ēst. Tikai – dzīvoklī vienmēr visam jāatrodas precīzi vienā un tajā pašā vietā. Lai viņš zinātu, kur ko paņemt, kur ko aiznest. Ja kaut kas nav savā vietā, cilvēks netiks ar sevi galā.

– Jūs teicāt, ka darāt to darbu, kas varbūt būtu jādara valstij un pašvaldībai…

Valstij un pašvaldībai būtu finansiāli jānodrošina šie pakalpojumi vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem.

– Vai Neredzīgo biedrībā visas šīs lietas notiktu, ja te nestrādātu Andra Pumpura?

Diezin vai daudz kas būtu citādi, ja te nebūtu Andras Pumpuras. Ja nebūtu biedrības priekšsēdētāja Māra Ceiruļa, tad gan daudz kas būtu citādi. No vadītāja ir daudz kas atkarīgs. No tā, kādu komandu viņš savāks sev apkārt.

– Mārim ilgi vajadzēja jūs pārliecināt iet pie viņa strādāt?

Nē. Mani kāda iekšēja balss mudināja piekrist pavisam ātri. Kad turp aizgāju, ar neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem pirms tam pat īpaši saskārusies nebiju. Es pat nezināju, ko nozīmē strādāt ar tādiem cilvēkiem. Tāpēc es šodien daudz neskaišos uz apkārtējiem cilvēkiem, kuri nesaprot, kas ir vajadzīgs neredzīgam vai vājredzīgam cilvēkam. Viss, ko tagad zinu, ir gūts no ikdienas pieredzes, tepat ar viņiem strādājot. Neesmu arī beigusi nevienus kursus, kuri sagatavo datorapmācības pasniedzējus darbam ar neredzīgiem vai vājredzīgiem cilvēkiem. Tādu Latvijā vienkārši nebija. Ir gan izstrādāti metodiskie materiāli, ko varu palasīt. Bet, kad sāku ar cilvēku strādāt, redzu: ar vienu pēc šiem materiāliem drīkst darboties, viņš tos uztver, ar citu ne, jāmeklē cita pieeja. Tikai mainot pieeju, eksperimentējot, atrodi īsto taku uz cilvēku, to, kas palīdz viņam man uzticēties un arī iemācīties strādāt ar datoru, kas nepalīdz. Kad braukāju pie kustību invalīdiem uz Cīravu, iepriekš sagatavoju izdales materiālus, ar kuriem viņiem vieglāk apgūt prasmes. Vājredzīgajiem, neredzīgajiem šāds materiāls neko nelīdz, jo viņi to izlasīt nevar. Lielākā daļa strādā tikai ar to, ko atceras. Daļa lasa ar lupu. Bet tas ir ļoti grūti.

– Ko tas prasa no jums?

Pacietību. Milzu pacietību. Tā nepieciešama. Ļoti. Īpaši tad, ja jāstrādā ar cilvēkiem gados. Vairākkārt jāatkārto viens un tas pats, lai paliktu atmiņā. Pie tam cilvēki baidās sākt mācīties: domā – nesapratīs, nemācēs. Paiet ilgs laiks, kamēr cilvēku pārliecini, ka viņš varēs, ka viņam ir vērts vismaz pamēģināt. Un liels ir gandarījums, kad cilvēks sāk nākt uz nodarbībām. Vēl lielāks, kad viņš saprot, ka var rakstīt, var kaut ko iemācīties.

– Vai ir kas tāds, ko tomēr neizdodas izdarīt, kā vēlētos?

Viena no lietām, ar ko mēs biedrībā bieži sastopamies un nevaram un nevaram pārvarēt, ir cilvēku mazā vēlēšanās kaut ko darīt savā labā. Liela daļa viņu ir neaktīvi. Mēs piedāvājam iespējas, bet cilvēki tās neizmanto. Piemēram, bija iespēja piepelnīties, locīt kastītes Ziemassvētku dāvanām. Lai nokomplektētu grupu, bija krietni ar cilvēkiem jāpastrādā, kamēr pārliecinājām nākt un darboties.

– Kāpēc tā?

Viens no iemesliem, ko esam secinājuši mēs, kas strādājam ar invalīdiem, ir tas, ka cilvēki ir pieraduši saņemt pabalstus. No tiem kaut kā iztiek, un viņi vairs nav ieinteresēti paši meklēt darbu, paši pelnīt. Labāk kuļas kaut kā, reizēm pat krāpjas. Protams, ietekmē arī tas, ka šie darbi pie mums gadās tikai kā projekti un nav uz ilgu laiku. Mēs būtu priecīgi, ja finansējums būtu ilgāks un katru gadu. Bet finansējums ir, aktivitātes ir. Atvērti esam ikvienam. Arī tiem, kuri nav mūsu biedrības biedri. Tāpēc mēs strādājam šajā biedrībā. Un tāpēc tur strādāju arī es.

Par bildēm:

/Kopā ar Daci Milzeri slēpojot Beskidu Sondecku kalnos Polijā.

/Svētdienas skolas Lieldienu pasākumā kopā ar savas grupas bērniem.

/Nodarbības Cīravas arodvidusskolā.

/Kopā ar Neredzīgo biedrības biedriem izbraukumā Cēsīs pie Gaujas.

/Andra Pumpura četros gados.