Kurzemes Vārds

04:04 Piektdiena, 29. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Ātri jābūt pieaugušam
Kristīne Pastore

INGUSS MARŠALS ikdienu pavada savā frizētavā, kas atrodas viesnīcas "Līva" ēkā. Tur viņš ir no rīta līdz pat vēlam vakaram, dažkārt mājās pārrodas tikai ap pusnakti. Mājās viņu sagaida vecmāmiņa Zigrīda un četri mazgadīgi bērni – viņa trīs māsiņas un brālītis. Inguss pirms diviem gadiem viņus ņēma aizbildniecībā. Tolaik viņam bija tikai 19 gadu.

Divus gadus kopā ar mazajiem

Ir darba dienas vakars, pulkstenis nedaudz pāri deviņiem, kad Inguss, pabeidzis sapost pēdējo klienti, pārrodas mājās. Vēders aiz izsalkuma kurkst, un vecmāmiņa steidz savu vecāko mazdēlu sātīgi paēdināt. Taču tas nenotiek tik mierīgi, jo turpat apkārt trinas visi četri pārējie nelielā divistabu dzīvoklīša iemītnieki: desmit gadu vecās dvīņu māsiņas Gija un Sintija, astoņus gadus vecā Viktorija un piecus gadus vecais Elviss – katram no viņiem ir kas pastāstāms lielajam brālim. Sarunājam tā – lai viņš varētu mierīgi pavakariņot, mēs iesim istabā un papļāpāsim, kā viņiem katram klājas. Tā arī darām, bet pēc brīža ar visu šķīvi mums pievienojas arī Inguss, apsēžas pie datora un, kamēr mēs ar mazajiem runājamies, viņš paskatās savu profilu portālā draugiem.lv. Šis praktiski esot vienīgais brīdis, lai atbildētu uz saņemtajām vēstulēm.

Gija un Sintija pastāsta, ka mācās trešajā klasē, Viktorija šogad sāka skolu apmeklēt pirmo gadu, bet mazais Elviss smaidot izstāsta, ka ik rītu dodas turpat pāri ielai uz bērnudārzu "Pasaciņa". Lielās māsas pēc skolas darbojas dažādos pulciņos, bet Viktorija jau trešo gadu mācās franču valodu. "Viņa tekoši runā franciski," Inguss paslavē māsiņu. Tas tāpēc, ka jau trešo gadu vasaru viņa pavada Francijā. Sākumā aizbraukusi paciemoties pie kādas Ingusa paziņas, bet vēlāk tur palikusi kāda ārsta ģimenē, kas tagad meitenīti aicina ciemos pie sevis katru vasaru. Šovasar viņai līdzi aizbrauca arī mazais Elviss, bet, ja izdosies, iespējams, nākamgad izbaudīt Franciju dosies visi četri bērni. Tas būs neliels atelpas brīdis gan vecmāmiņai Zigrīdai, gan arī Ingusam, jo nu jau divus gadus viņiem sava ikdiena jāpakārto mazajiem.

Par mammu neviena slikta vārda

Kā tas notika, ka Ingusam nācās uzņemties pilnu atbildību par savām mazajām māsiņām un brālīti? "Tā vienkārši notika," saka Inguss. Viņš nevēloties neko sliktu teikt par savu mammu, tāpēc ir vārdos visai skops par notikušo. Pasaka vienīgi to, ka mammai radās dzīvē problēmas, tāpēc viņa vairs nespēja ar visu tikt galā, izveidojās milzīgs dzīvokļa parāds, un nebija arī neviena stipra pleca, uz kā balstīties. Beigu beigās tāds izrādījās vecākais dēls Inguss. Kad situācija bija nonākusi jau tik tālu, ka mazie bija ievietoti Bērnu patversmē, lielajam brālim bija pilnīgi skaidrs, kas viņam jādara, lai gan jau tad viņš zināja, ka nebūs dažādās iestādēs viegli pierādīt, ka viņam ir pa spēkam uzņemties pilnu atbildību par četriem mazgadīgiem bērniem. Un viņš palīdzēja arī mammai – ar paziņu palīdzību izdevās viņas dzīvokli pārdot, lai par saņemto naudu nomaksātu milzīgo parādu.

Kad pasaulē nāca abas dvīnītes, Ingusam bija 11 gadiņi, un jau tolaik, lai gan dzīvoja kopā ar vecmāmiņu, viņš bija biežs viesis mammas ģimenē un auklēja mazulītes. Un arī vēlāk, kad pasaulē nāca abi pārējie bērni, viņš mammai bija liels palīgs. Kad bērni nonāca patversmē, Inguss atceras, ka nav bijis citu domu – viņam bērni ir jāņem pie sevis. "Citādi viņi būtu nonākuši bērnu namā," saka Ingus. "Un to nu es nedrīkstēju pieļaut." Arī Zigrīdas kundze saprata, ka citādi nav iespējams, un abi ar Ingusu sāka rīkoties. "Viegli nebija," viņi atceras laiku pirms diviem gadiem. Vecmāmiņa izturējusi divas Bāriņtiesas sēdes, tad viņai pieticis, un viņa uz tām vairs nav gājusi. Ingus izturēja līdz galam un pierādīja, ka bērniem ir vieta tieši pie viņa.

Tagad abas mazās istabiņas ir gultu pilnas: vienā istabā mitinās Ingus pats ar abām vecākajām māsiņām un otrā – vecmāmiņa Zigrīda ar mazākajiem bērniem. Tāpēc tagad aktuāla problēma ir lielāks dzīvoklis. Taču arī par to jau padomāts. Inguss stāsta, ka ir dzīvoklis, kas jāremontē. "Tā kā viss mums būs," viņš, vaļsirdīgi smaidot, saka.

Lielo brāli nedrīkst neklausīt

Lai paspētu visus izvadīt un par visiem parūpēties, vecmāmiņai Zigrīdai rīts sākas pulksten sešos. Jāpiegatavo brokastis, un tad jau drīz jāsāk celt mazie. Brokastīs tēja un kāda maizīte. "Aukstajā laikā vienmēr vāru upeņu tēju," viņa piebilst. Un Inguss nespēj slavēt vecmāmiņu – līdzās tam, ka viņa aptek visu mājas soli, par visiem parūpējas un pagatavo ēst, vasarās viņa vēl paspēj aprūpēt arī veselus trīs dārziņus Ječos. Šogad tiem blakus Inguss nopircis vēl vienu, kur ir arī neliela mājiņa, lai vecmāmiņai ar bērniem būtu kur apmesties. "Viņa tur izaudzē visas saknes un dārzeņus," Inguss lepojas ar savu vecmāmiņu, kas izaudzinājusi arī viņu pašu.

Ejot uz darbu, Inguss uz skolu aizved abas dvīņu māsiņas, bet vecmāmiņa dodas līdzi Viktorijai, pa ceļam ievedot bērnudārzā Elvisu. Un tad sākas viņas mājas solis: jāapkopj dzīvoklis, jāgatavo pusdienas, jāmazgā drēbītes, un tad jau laiks doties pakaļ mazajiem. Zigrīdai ir 70 gadu, un viņa klusu piebilst: "Es jau jautāju, kad būs manas svētdienas?"

Savulaik Inguss strādāja arī sestdienās un svētdienās, tagad viņš vismaz atteicies no svētdienām, lai būtu kopā ar savējiem, kaut kur izbrauktu vai vienkārši izietu pastaigāties. Iecienīti viņiem ir braucieni uz ūdensatrakciju parkiem. Mazdēls lepojas, ka pat vecmāmiņa "Līvu akvaparkā" nolaidusies pa visām caurulēm tā, ka dažas jaunkundzes palikušas ar atvērtu muti. Un arī uz Palangu visi kopā braukuši. Ingus smejas, ka vecmāmiņai patiešām neiet viegli, kamēr viņš darbā. "Reizēm meitenes vienkārši pasaka, ka negribot mācīties, un viss. Un vecmāmiņa neko nevar izdarīt," viņš stāsta. "Tad viņa zvana man, un es pasaku, ka pēc pusstundas būšu mājās – tā ka lai viss būtu izdarīts." Protams, viņš nav pēc pusstundas, reizēm darbā paiet vēl trīs stundas, bet, kad pārnāk, meitenes patiešām ir izmācījušās. Lielo brāli mazie nedrīkst nepaklausīt.

Kādreiz būs jāceļ liela māja

Inguss Liepājā ir ļoti pieprasīts frizieris. Pie viņa savus matus uztur kārtībā gan labi pazīstamas dāmas, gan arī viņu iecienījuši bērni. "Reizēm viņi mani nomoka," smejas Inguss. "Nupat viens teica, ka vajagot uz pakauša izgriezt krokodilu. Kā es to varu izdarīt? Es viņus esmu izlutinājis." Ir vecāki, kas atved pie viņa savas atvases, atstāj un vēlāk Inguss viņiem mīluļus nogādā atpakaļ.

Inguss domā, ka nevajadzētu strādāt arī sestdienās, bet ir klienti, kas brauc no Rīgas, un viņi var atbraukt tikai brīvdienā. Un galu galā viņam jāpelna iztika savai lielajai ģimenei, jo pabalstos par visiem bērniem kopā iznāk nepilni 200 lati. Bet visiem vajag ēst, apģērbties, vajag maksāt par dzīvokli un arī kādam prieciņam vajag. Kaut vai lai aizietu uz kino – tik lielai ģimenei tas neiznāk lēti. Tomēr Ingus negaužas, viņš smaida, un nezinātājs nekad nepateiks, ka viņš ir galva tik lielai ģimenei.

Viņš visu ņem tā viegli, vienīgi atzīstas, ka dažkārt pēc darba gribot pasēdēt kādā kafejnīcā, paēst tur vakariņas un mazliet izvēdināt galvu. Tad viņš tā arī dara. Un reizi mēnesī aiziet uz kādu klubiņu. Bet vecmāmiņai tas ne visai patīk. Viņai par klubiem ir savs viedoklis, viņa baidās, ka mazdēlam nepaslīd kāja. Zigrīdas kundze to pasaka ļoti labsirdīgi, bet Inguss mazliet sapīkst: "Tu pastāsti viņai, kā citi jaunieši iet uz klubiņu katru nedēļas nogali. Bet es tikai reizi mēnesī." Un tad jau ierunājamies par viņa privāto dzīvi. Ingusam ir draudzene, un pienāks brīdis, kad viņš gribēs dibināt ģimeni. "Ai, nu nevajag par nākotni!" viņš atsmej, tomēr piebilst, ka tad nekas cits neatliks, kā celt lielu māju, kur visiem būtu vietas.

Drīz Ingus svinēs savu 22.dzimšanas dienu. Un, lai gan uzņēmies atbildību par mazajiem, viņš pavisam nejūtoties kā uzkrāvis sev smagu nastu, tomēr nopietni piebilst, ka bez vecmāmiņas tas nebūtu iespējams. "Man patīk, ka man viss ir un nekā netrūkst," viņš vaļsirdīgi saka. "Es braucu ar tādu auto, kādu vēlos, neesmu ne no viena atkarīgs un daru darbu, kas man patīk. Daudziem jauniešiem manā vecumā tā visa nav."

Pirms kļuva par frizieri, Inguss ieguva grāmatveža specialitāti un šobrīd ir paņēmis akadēmisko gadu Rīgas Tehniskajā universitātē, kur apgūst uzņēmējdarbības vadību. Drīz būs atkal jāsāk studijas. "Tikai vēl nezinu, pa kuru laiku mācīšos," viņš jau atkal smejas. Nesen Ingus saistībā ar savu darbu bija Londonā, tad trīs dienas demonstrēja savu darbu uz skatuves Rīgā, kad tur notika Skaistuma dienas, ne mazums nedēļas nogaļu paiet dažādos kursos, un tas viss ir jāpaspēj, jo nedrīkst atpalikt no modes jaunumiem. Un Ingus brīnumainā kārtā arī visu paspēj. Tikmēr par bērniem vecmāmiņai jāparūpējas vienai. Taču, kad viņš pārbrauc, tad savu prombūtni saviem mīļajiem cenšas kompensēt. Nu, kaut vai ar gardu maltīti picērijā, lai vismaz viena ēdienreize vecmāmiņai nebūtu jāgatavo, lai arī viņa uz mirklīti varētu atpūsties.

Tā viņi dzīvo. Un ne par ko nesūdzas. Un tieši par šo labo sadzīvošanu kāda no Ingusa klientēm viņu izvirzījusi akcijai "Latvijas lepnums".