Kurzemes Vārds

13:15 Piektdiena, 13. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Teātris

Ivars Lūsis: "Esmu par komandas darbu un savstarpēju uzticēšanos"
Indra Imbovica

Ja Liepājas teātra darbs iegājis jau sezonas otrajā pusē, tad tā jaunajam direktoram IVARAM LŪSIM šajā amatā aizritējušas tikai nedaudz vairāk kā simts dienas. Aktieris un režisors Lūsis direktora amatā stājās 2006.gada 18.septembrī, Liepājas teātrim joprojām sarežģītā laikā, kad kārtējo reizi aizgāja kārtējais direktors, kad darbu nesen bija sācis jaunais mākslinieciskais vadītājs, pie tam no citas valsts, un kad Liepājas teātris gatavojas atzīmēt Liepājas latviešu teātra simtgadi, kas aprit šā gada 11.martā. Par to arī mūsu saruna ar Ivaru Lūsi.

Liktenis lēmis, ka jūs, Ivar, direktora krēslā esat iesēdies Liepājas teātrim vēsturiski ļoti nozīmīgā laikā. Kāds bija tas iemesls, lai izšķirtos par šo soli – pieņemt izaicinājumu. Pie tam skaidri zinot, cik sarežģītu posmu pārdzīvo un piedzīvo Liepājas teātris.
– Tā izšķiršanās nenotika kaut kādos pēdējos mēnešos. Stājoties šajā amatā, man nezin kāpēc likās, ka jau ļoti sen tajā esmu. Galu galā kopumā ar teātri esmu saistīts 17 gadu, no tiem pirmajā piegājienā Liepājas teātrī trīs gadus mācījos 4.aktieru studijā, otrajā – te iet sestais gads, tātad 10 gadi. Bet pārējie septiņi gadi aizvadīti Valmieras un Rīgas teātros. Ņemot vērā, ka esmu strādājis gandrīz visos Latvijas teātros, tad tā aina ir skaidra.

To sabiedrība atzīmējusi kā plusa zīmi, jo nav tā, ka teātrī ienācis cilvēks, kas no tā tālu stāvējis. Jūs labi zināt tā stiprās un vājās vietas.
– Protams. Acīmredzot bija jāpaiet kaut kādam laika, jāiziet cauri kaut kādiem pieredzes lokiem, lai nonāktu līdz šim solim. Jau pirms laba laika, kad sākās gan direktora, gan arī mākslinieciskā vadītāja meklējumi, par pēdējo runāja arī ar mani, bet toreiz es vēl nejutu tādu iekšēju pārliecību. Teorētiski – it kā jā, jo likās, ka es zinu, redzu, kā tās lietas virzīt, lai viss turētos kopā un attīstītos. Bet tagad – jā, bija šī pārliecība. Arī pašam dzīve attiecīgi sagrozījās, zvaigžņu stāvoklis atbilstošs (smejas). Domāju, ka vīrietim karjeras veidošana ir iekšā. Būtībā tā ir apsveicama lieta, jo visu mūžu stāvēt uz vienas līnijas arī, zināt... Īstenībā, ja es nebūtu pieņēmis šo piedāvājumu, es vairs vispār nebūtu Liepājā un teātrī kā tādā. Biju jau nolēmis radikāli mainīt savu dzīvi un iesaistīties biznesā. Vieta bija noskatīta.

Žēl nebūtu?
– Būtu. Noteikti, varbūt pat kauktu.

Jutāt kaut kādu muļļāšanos uz vietas?
– Pilnīgi godīgi varu teikt, ka iemesls tam bija zemais darba novērtējums tīri finansiālajā ziņā. Ja man tajā brīdī būtu bijusi sieva un divi, trīs bērni, tad es justos ļoti slikti dēļ zemā atalgojuma. Sevišķi tas attiecās uz režisora profesiju. Vai tas ir normāli, ka režisors saņēma krietni mazāku atalgojumu nekā aktieris? Tagad gan tā situācija strauji uzlabojas. Nupat mums Rīgā bija teātru direktoru sanāksme, kurā par to sprieda, ka faktiski no režisora, kā neskaitāmu darbu organizatora, ir ļoti daudz kas atkarīgs. Režisors strādā ar aktieriem, horeogrāfiem, mūzikas autoriem, scenogrāfiem un tā tālāk, uzņemoties atbildību par rezultātu. Kā zināms, ja iestudējums izdodas – slavē aktierus, ja nē – sit režisoru. Režisoram ir tikai divas iespējas – vai nu izrādei ir jābūt ģeniālai, vai arī finansiāli veiksmīgai, jā, tad par viņu runās vai vismaz respektēs.

Viens no vājajiem punktiem ir profesionālu speciālistu trūkums teātra administratīvajā darbā, arī vairākos citos posmos, kas traucē teātra veiksmīgu un raitu saimniecisko darbību. Vai ir jau kaut kas mainījies?
– Tā ir ikdienas nepieciešamība, kad katrs jauns vadītājs veido savu komandu, domubiedru grupu, ar kuru var saprasties bez vārdiem, var uzticēties, kuriem līdzīgi uzskati un vēlēšanās strādāt vienā virzienā. Tāpēc šādas tādas kadru maiņas ir notikušas. Nesaku, ka tās notika kādu pārkāpumu dēļ, bet vienkārši, lai sakārtotu lietas. Viens otrs bijušais darbinieks ataicināts atpakaļ, kas grauzis to ikdienas darbu teātrī daudzus gadus. Tā veidojas komanda.

Sāksim ar administrāciju, jo tai ir jātiek galā ar tiem darbiem, kas nogludina ceļu pie skatītāja.
– To jau mēs šodien saucam par teātra mārketingu. Tā ir plānošana, tirdzniecība, teātra sejas veidošana – ļoti plašs, visaptverošs darbalauks. Īsi sakot, viss mūsu darbs būtu kaķim zem astes, ja nav precīzi sakārtots menedžmenta un mārketinga darbs. Par mārketinga daļas vadītāju uzaicināju Daci Liepu. Viņa ir ilggadēja mūsu teātra aktrise, aizejot no teātra, viņa ir ieguvusi darba pieredzi mārketingā citos uzņēmumos un iestādēs. Dace ir ļoti komunikabls cilvēks, pazīst Liepāju, viņai ir labi sakari un sadarbības partneri Rīgā, kas nav mazsvarīgi. Kā daudzi zina, Dace nākusi no Latvijas sabiedrībā labi pazīstamās Ordelovsku ģimenes, tātad ir izaugusi šajā kultūras cilvēku vidē.

Savstarpējie kontakti ir svarīgi jebkurā gadījumā, arī ārpus Liepājas un Latvijas.
– Protams. Mēs šodien varam sarakstīties ar e–pasta starpniecību, tomēr tie neatsver cilvēciskos kontaktus. Vēl nav pagājis pilns mēnesis, kad ar Daces atnākšanu jūtami uzlabojumi. Skaitļi runā paši par sevi. Piemēram, mums tikai tuvojās kārtējā pirmizrāde, bet uz tām jau vairs nevarēja dabūt biļetes. Protams, ka gala produkts strādās pats, jo Liepājā joprojām pastāv fenomens, kad zibenīgi nostrādā tā saucamais dzīvais telegrāfs. Mārketingā svarīgākais ir pirmais solis – dabūt skatītāju teātrī, tālāk apmeklētājs pats izšķirsies – nākt atkal vai ne.

Kādi jauni kadri vēl nākuši klāt šajā mārketinga daļā?
– Par to mēs varētu runāt vēl pēc simts dienām, jo viss ir procesā. Gribu tikai piebilst, ka ar Daci esam visu izrunājuši un vienojušies – viņa ir šīs daļas boss, un es nelienu iekša tajā darbā. Tas ir Daces ziņā, kā viņa kārto kadru hierarhiju un pienākumu sadali, galvenais, lai būtu rezultāts. Mana pārliecība, ka tā ir pārvaldes pareizākā sistēma – katrai nodaļai, iecirknim, ceham ir savs vadītājs, kurš atbild par savu un savu cilvēku darbu.

Otrs svarīgs posms ir uzvedumu daļa.
– Arī te ir pārmaiņas. Šo daļu tagad vada Aurika Feldmane. Viņa kā galvenā dekoratore bija jau aizgājusi no teātra. Bija ļoti žēl, tādi kadri ir retums, jo viņa arī ir no tiem, kas teātri pazīst no nagliņas. Man ir ļoti liels prieks, ka Aurika piekrita pieņemt šo amatu. Jau tagad no scenogrāfiem un kostīmu māksliniekiem dzirdu tikai komplimentus un atzinīgus vārdus par Aurikas darbu. Pie tam viņa ir sieviete ar mugurkaulu un pietiekami tieša, kas mūsdienās īstenībā ir retums. Man pašam tādi cilvēki ļoti patīk. Uzskatu tā – ja tev kas nepatīk, nāc un izrunājies, tad kopīgi risināsim šo problēmu.

Vai teātra ražotnēs, cehos arī mainās vadītāji?
– Praktiski ne. Mākslinieki, kuri viesojas pie mums no citiem teātriem, izsaka komplimentus, ka mūsu cehi, atšķirībā no vairākiem citiem teātriem, ir labā kārtībā un strādā stabili. Tā ir iestrāde un nenovērtējamā pieredze. Man ir prieks par cilvēkiem, kas šajos cehos strādā, jo viņi ir ne tikai sava darba speciālisti, bet arī īsti teātra cilvēki, kas saprot, – šodien ir jāsarauj, neskatoties pulkstenī, jo tuvojas pirmizrāde. Teātris – tas ir kolektīvs darbs, visiem jāstrādā sazobē, kā viena liela mehānisma ritenīšiem.

Mūsdienās neiztikt bez elektroniskajiem saziņas līdzekļiem, tādēļ ne mazāk svarīga detaļa teātra mārketingā ir laba mājaslapa internetā. Liepājas teātrim patlaban tā ir bēdīgā stāvoklī.
– Jā, jūs aizskārāt ļoti sāpīgu jautājumu. Trešo mēnesi dzīvojam kā uz karstām oglēm, jo teju teju tai jābūt gatavai. Tajā tiek ieguldīts pamatīgs darbs, lai tā būtu ar bagātīgu un plašu informāciju, gan par Liepājas teātra vēsturi, gan par bijušajiem un tagadējiem aktieriem, režisoriem, māksliniekiem, par repertuāru, viesizrādēm un tā tālāk. Mūsu mājaslapa būs pieejama trīs valodās, un cerams, ka jaunajā veidolā to varēsim atvērt februāra sākumā.

Vai pašvaldības un teātra vadības līmenī tiek apriests arī jautājums, cik lietderīga un vajadzīga Liepājas teātrim ir tāda struktūrvienība kā padome?
– Varu tikai teikt, ka par to tiek runāts, bet ko konkrētāku pašlaik pateikt nevaru.

Tomēr pamatu pamats ir aktieru trupa. Liepājas teātrī joprojām nav pilns aktieru štats. Skatītāji nereti sūdzas, ka paliek apnicīgi skatīties vienus un tos pašus māksliniekus gandrīz visās izrādēs.
– Jā, mums ir pati mazākā aktieru trupa Latvijā. Lieta ir tāda, ka atkal notikusi paaudžu maiņa, kad vecie mākslinieki iziet no teātra aktīvās aprites. Teicami būtu, ja tūlīt ienāktu jaunie, bet mums mazliet iznācis tāds kā robiņš, kam nevajadzēja būt. Mēs rēķinājāmies ar savu aktierkursu, kas bija iecerēts audzināt Rīgā. Tā būtu atkal kārtējā kļūda, jo, kā zināms, no Rīgas uz Liepāju atgriežas retais. Pie tam jauniešiem neko nevar pārmest – katrs meklē, kur viņam lielākas iespējas, interesantāk un labāk maksā. Mums radās ideja, kuru laimīgā kārtā atbalstīja gan Kultūras ministrija, gan pašvaldība, un pašlaik studijas Klaipēdas universitātē sācis Liepājas teātra aktierkurss.

Kā tam klājas Klaipēdas universitātē?
– Ar kursu viss kārtībā. Pašreiz viņiem ir eksāmenu periods, pirms nedēļas biju aizbraucis uz Klaipēdu paklausīties viņu paveikto skatuves runā. Es pats esmu mācījies divos teātru studiju kursos un man ir skaidrs priekšstats par mācību darbu. Pārsteidza jau pirmā starpskate, kas šim kursam notika burtiski mēnesi pēc mācību gada sākuma. Tas ātrums, ar kādu viņi attīstās, praktiski ir prātam neaptverams, lai gan es baidos par šiem vārdiem. Tur notiek savdabīgs fenomens – viņi dzīvo it kā nošķirtā vidē, tāpat kā savulaik Pētera Krilova aktierkurss Daugavpilī. 19 jauniešu grupiņa spiesta dzīvot nošķirtā, svešā vietā, citā valstī, kur apkārt skan sveša valoda, tādēļ viņi visu savu laiku, enerģiju velta mācībām, darbam. Pēc manas pieredzes, pirmais kurss ir tas laiks, kad jaunajā cilvēkā tiek ieliets visvairāk. Tad viņi sāk izjust sevi arī kā vienu ģimeni, kas tālāk veidojas kā tāds kulaciņš, jo, kad viņi ienāks teātrī, tam jābūt kodolam, ar kuru rēķinās. Pārliecinājos, ka viņu pedagogi – Anužu pāris ir ļoti prasīgi ne tikai pret studentiem, bet arī pret sevi kā pedagogiem, kam nav atlaižu. Man ir patiess prieks, ka viņiem tiek mācīta arī teātra ētika, kas faktiski šobrīd studentiem Latvijā netiek mācīta. Ja Rīgas teātros aktieri var atļauties grozīties ar smēķi zobos, tad tur, Klaipēdā, tas nav iedomājams. Tur tiek ieaudzināta pietāte pret teātri, skatuves māksliniekiem. Vēroju, kā, vecākam cilvēkam vai pedagogam ienākot telpā, sasveicinoties visi pieceļas kājās.

Tā tiek ieaudzināta sava veida bijība un cieņa pret teātra mākslu, tradīcijām, kuras šodien akūti pietrūkst. Vēl tas, šķiet, ir nedaudz saglabājies vienā otrā Rīgas vecajā teātrī, kur jaunie vēl izjūt bijību pret vecajiem skatuves meistariem.
– Jā. Tas jau faktiski arī uztur teātra iekšējo garu, tradīcijas. Atceros gadījumu no savas jaunības, kad mācījos Liepājas teātra studijā, kā no savas nezināšanas dabūju pa mizu, jo ar pufaiku mugurā pa pašu aizmuguri pārskrēju pāri skatuvei. Ārprāts, es domāju, ka mani izmetīs no teātra! Šodien pāri skatuvei dažreiz atļaujas iet ar dubļainiem zābakiem. Tas ir traki, jo brīžiem teātris tiek pārvērst par tādu rūpnīcu – es te atnāku no tikiem līdz tikiem un viss. Tagad tas bohēmiskais laiks, kad cilvēki diennaktīm dzīvojās pa teātri, jau apvīts ar mītiem. Tam bija varbūt arī sava sliktā puse, bet tomēr tajā visā bija kaut kas netverami labs. Šo sajūtu es vēl dabūju noķert tolaik, kad mācījos te studijā. Tas veidoja to sevišķo garu teātrī – cilvēki pēc izrādēm neskrēja mājās, gribēja pasēdēt, parunāt, pafilozofēt. Tas ir skaisti, citādi mēs kļūstam līdzīgi visām citām ražotnēm. Liekas, ka pamazām šis gars teātrī atgriežas.

Arī darba meklējumi un aizņemtība ārpus teātra Liepājā ir mazāka nekā Rīgā?
– Kas grib, tas atrod darbu. Trakākais, ka bieži vien par to tiek samaksāts labāk un vairāk, nekā aktieris nopelna teātrī. Bet paldies jāsaka kultūras ministrei Helēnai Demakovai, jo pašlaik stipri tiek domāts par aktieru un visu citu teātrī strādājošo cilvēku labklājību, kaut vai runājot tīri par atalgojumu. Gada laikā darba alga ir palielinājusies gandrīz divas reizes. Piemēram, šis Jaungads pagāja bez īpašiem ekscesiem, kad kādam būtu jāskrien uz haltūru, jo tur viņš nopelnīs desmit reizes vairāk. Un tas jau ir labs rādītājs, ka apstākļi vairs nav tik spiedoši.

Vai teātris gaidīs šos četrus gadus, kamēr ienāks jaunais kurss?
– Nē, nē. Skatītājus varu iepriecināt, ka jau nākamajā sezonā mūsu teātrī ieraudzīs četras, piecas jaunas aktieru sejas, kas papildinās kolektīvu. Pašreiz es sekoju režisora Pētera Krilova aktierkursa attīstībai Rīgā, kas šogad beigs mācības. Pats esmu bijis Krilova audzēknis, tādēļ apmēram zinu, ar ko varu rēķināties. Visi jau nekad nepaliks un nevar palikt galvaspilsētā, tur sen ir šīs profesijas pārprodukcija.

Runājot par iestudējumiem. Internetā, piemēram, vērtējot divu pēdējo gadu iestudējumus, skatītāji Liepājas teātri repertuāra dēļ nosauc "par guļamistabas teātri". Kā jūs uz to skatāties?
– Nevaru nepiekrist šiem komentāriem, jo tā diemžēl ir taisnība. Bet esmu saņēmis pūrā to, kas ir jau noticis. Esmu varējis ieviest tikai dažas korekcijas. Arī pēdējā pirmizrāde "Precējies nav miris" ir ārpusrepertuāra darbs. Pašreiz mazajiem skatītājiem manā režijā top leģendārā radioizrāde "Sniegbaltītes skola". Tādējādi aizpildām tukšos robus, un tas ir viss, ko šīs sezonas ietvaros vispār varam atļauties. Taču mēs nopietni strādājam, lai situāciju mainītu, bet tas būs jūtams tikai nākamajā – 2007./2008.sezonā. Tad man mazliet jāparunā par nākotnes plāniem. Lielā mērā tomēr bija saļodzīts un nebija skaidri redzams ne virziens, uz kuru mūsu teātris iet, ne repertuārs ar piedāvāto izrāžu spektru. Tas ir žanriski un tematiski vienveidīgs, sitam kaut kādos vienos vārtos, skatītāju interešu loks netiek aptverts. Nākošās sezonas repertuārs tiek veidots ar tālejošiem plāniem, domājot arī par senām, stabilām Liepājas muzikālajām tradīcijām.

Liepājas skatītājs vairākās paaudzēs izaudzis ar muzikālām izrādēm.
– Šīs tradīcijas jāatjauno. Turpmākajā perspektīvā mēs strādāsim pie tā, lai Liepājā atkal būtu muzikāli dramatiskais teātris. Tas ir žanrs, ar kuru visefektīvāk var apmierināt skatītāju vēlmes pēc mūzikas un palīdzēt izrauties no ikdienas stresa. Mūzika tiek uzskatīta par augstāko no mākslām, un Liepājas skatītājs arī prasa to vislabāko.

Skatītāju nekad nedrīkst novērtēt par zemu. Varbūt kāds samierināsies un būs prasībās pieticīgāks, bet vienmēr būs arī tādi, kas gaidīs profesionālismu visos līmeņos.
– Skatītājs vienmēr visu labi saprot. Arī kritiķi dažkārt nošauj greizi, sacīdami – skatītāji to nesapratīs.

Toties liepājnieki ar jauniestudējumiem tagad tiek iepazīstināti ar plašu režisoru spektru. Publika ļoti labi uzņem Džilindžera pirmo iestudējumu Liepājas teātrī...
– Jā, drīzumā taps arī nākošais, par ko man liels prieks, jo Džilis ir mans kursabiedrs, viņam, starp citu, ļoti patīk Liepāja un mūsu teātris. Viesosies arī vēl citi režisori. Mēs nopietni domājam par stabilu repertuāru bērnu un jauniešu auditorijai. Piedāvāju sadarbību liepājniekam, 12.vidusskolas jauniešu teātra "Balagančik" režisoram Jurijam Zinovjevam. Viņš šo priekšlikumu pašreiz apdomā. Zinovjevs ir fantastisks cilvēks un pedagogs, kurš līdz šim darījis brīnišķīgas lietas ar savu skolēnu amatierteātri, ka nebaidīšos teikt – viņš to dara augstā profesionālā līmenī. Ne velti vairāki viņa audzēkņi turpina studijas Maskavas teātra mākslas augstskolās. Jau pirms vairākām sezonām, kad redzēju, ko viņš iestudē un kā strādā, mēģināju viņu te dabūt, bet tas nesasniedza dzirdīgas ausis, tagad varu dot viņam šo iespēju. Tāpat mēs šad tad varētu arī turpināt nesen apgūto praksi – iestudēt kādu izrādi divās valodās. Domāju, ka no tā nebūtu jābaidās. Ar kultūru varam panākt daudz ko vairāk, nekā uzspiežot.

Liekas, ka tas nebija labākais variants bez rūpīgas atlases uzaicināt lietuviešu režisorus, scenogrāfus, komponistus un uz Liepājas teātra skatuves pārnest viņu Lietuvā sen rādītās izrādes. Kaut vai, piemēram, "Kristāla kurpīte". Vai tas bija apstākļu spiests solis, savā ziņā tukšuma aizpildīšana?
– Jā, to savā ziņā varētu saukt par ātrās palīdzības variantu. Tagad tomēr jau balstāmies uz saviem režisoriem. Svarīgākais ir skatītājs, un, ja piektā un desmitā izrāde ir pilna, – sajūta ir laba. Perspektīvā mēs noteikti akcentu liksim uz bērnu un jauniešu izrādēm. Ja līdz šim sezonā tapa kādi divi šai auditorijai domāti iestudējumi, tad nākamajā sezonā tādi būs jau četri.

Bērnu lugas var atrast, bet sarežģītāk ir ar jauniešiem domātajām.
– Ar bērnu izrādēm ir tāda problēma, ka ne katrs režisors ķeras tām klāt, jo faktiski tās ir grūti iestudēt, jo neviens skatītājs nav tik dabisks un patiess kā bērns, tur nošmaukties nevar. Bērna sirsniņa ir tik jutīga pret neīstumu! Gan atradīsim arī jauniešiem.

Kāda jums izveidojusies sadarbība ar māksliniecisko vadītāju Rolandu Atkočūnu?
– Normāla. Lai gan zināma spriedze starp māksliniecisko vadītāju un direktoru teātros ir likumsakarīga un pastāvējusi vienmēr. Pirmais domā par lielo mākslu, bet otram jārūpējas par teātra izdzīvošanu, aktieru algām un kā to visu apvienot ar mākslu. Man ar Rolandu domstarpību nav. Mēs pasēdējām, izanalizējām kļūdas, kādas līdz šim pieļautas. Kaut vai par to pašu vienu otru viesrežisoru. Šajā – simtajā – sezonā neko īpaši es mainīt nevaru, jo jāsamierinās ar to, ko esmu pārmantojis no iepriekšējās vadības. Bet tagad esam abi vienojušies, ka nākamo sezonu sāksim ar mūzikla pirmizrādi. Tas būs Jāņa Lūsēna un Pētera Brūvera mūzikls pēc Elīnas Zālītes romāna "Agrā rūsa".

Ko esat iecerējuši Liepājas teātra simtgades programmā?
– Tā tiek vēl precizēta. Domāju, ka tā ir atsevišķa saruna.

Ivar, vai pašam nav žēl, ka administratīvo pienākumu dēļ malā jāatliek radošais darbs – gan kā aktierim, gan kā režisoram?
– Protams, ka direktora darbs paņem daudz laika un enerģijas, bet tomēr nav tā, ka esmu to pametis pavisam. To garīgo enerģiju es atgūstu režisējot un arī spēlējot. Pašlaik kā režisors strādāju pie "Sniegbaltītes skolas", kam pirmizrāde būs februārī, un vienlaikus man ir iedota liela loma – Astrovs – Atkočūna režisētajā Čehova "Tēvocī Vaņā". Tā ir teātra simtgades galvenā izrāde, kurai pirmizrāde paredzēta 27.martā.

Skatītāji priecājušies gan par jūsu raksturlomām, gan arī par veiksmīgiem iestudējumiem. Kas pašam ir tuvāks – aktierdarbs vai režija?
– Valmieras teātrī nospēlēju arī vairākas lielas un dramatiskas lomas. Brīdī, kad biju nolēmis iet no tā prom, režisors Felikss Deičs man teica: "Nu tu esi uztrenējis muskuļus, nākošsezon mēs uz tevi balstīsim repertuāru." Bet Valmierā es nevarēju savienot to, ko es daru, ar to, ko es gribu. Liepājas teātris man piedāvāja režisora darbu, par ko jau sen biju sapņojis. Atbildot uz jūsu jautājumu, varu teikt, jā, man patīk spēlēt, bet vairāk velk režija. Laikam jau cilvēks vienmēr tiecas pēc tā, kas viņam ne tik viegli nāk rokās. Režija un makšķerēšana ir mani dzīves lielie hobiji.

Vai ir tāda luga, kuru ļoti gribētos iestudēt?
– Līdz šim man izdevās īstenot vienu savu ieceri, un tā bija par "Purna tiesu". Vairāk man iznācis aizpildīt tukšos caurumus, pie tam faktiski strādājot ar grūtākajiem žanriem – bērnu izrādēm un komēdijām. Man ļoti gribētos iestudēt klasiku, sevišķi krievu – Ostrovski, Čehovu, Gogoli...


Vizītkarte
Ivars Lūsis
Dzimis 1969.gada 14.februārī Skrīveros, kurs absolvējis fizikas un matemātikas novirziena vidusskolu.
Kopš 2006.gada 18.septembra – Liepājas teātra direktors.
Izglītība: Liepājas teātra 4.studija (1990 – 1993) un Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un skatuves mākslas katedras teātra režisoru kurss (1997).
Lomas Liepājas teātrī: Lizanders – V.Šekspīra "Sapnis vasaras naktī" (1992); Kuligins – A.Čehova "Trīs māsas" (2001); Eliots – N.Kovarda "Privātās dzīves" (2003); Heronīms Ebezēders – J.Štrausa "Vīnes valsis" (2004); Viņš – F.Dostojevska un J.Ungarda "Smieklīga cilvēka sapnis" (2004); Leitnants – A.Kopita "Skapī māte tēvu kar..." (2005).
Režijas Liepājas teātrī: I.Kalniņa "Ei, jūs tur" (1992); M.Paņjola "Maiznieka sieva" (2001); P.Brūvera un V.Zilvera "Brašā bruņurupuča ceļojums" (2001); P.Zīskinda "Kontrabass" (2001); J.Švarca "Pelnrušķīte" (2002); K.Manjē "Blēzs" (2002); Ē.Kestnera "Punktiņa un Antons" (2003); I.Zanderes luga pēc K.Skalbes "Kaķīša dzirnavas" (2003); F.Dostojevska un J.Ungarda "Smieklīga cilvēka sapnis" (2004); A.Eglīša "Par purna tiesu" (2005); N.Saimona "Pēdējais kvēlais mīlnieks" (2006); R.Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos" (2006).
Nozīmīgākās lomas citos teātros: Laiks – A.Čaka "Matīss – kausu bajārs" (1993, Jaunajā Rīgas teātrī); Ļvovs – A.Čehova "Ivanovs" (1997, Valmieras teātrī); Kaspars – R. un M.Kaudzīšu "Mērnieku laiki" (1998, Valmieras teātrī); Nariškins – M.Zīverta "Minhauzena precības" (1998, Valmieras teātrī); Osvalds – H.Ibsena "Spoki" (1999, Valmieras teātrī).
Nozīmīgākās režijas citos teātros: L.Andrejeva "Tumsa" (1996, Nacionālajā teātrī); E.Jonesko, V.Šekspīra "Tas pats Makbets" (1997, studijteātrī "Skatuve"); A.Fugarda "Stundu pēc pusnakts" (1999, Valmieras teātrī); Ž.Puarē "Tikumības komēdija" (2000, Valmieras teātrī).