Kurzemes Vārds

13:51 Otrdiena, 15. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Brīvbrīdis

Dzīvošu saviem bērniem

"Nebūs man attiecību ar vīriešiem, par iemīlēšanos nemaz nerunājot!" – tā savām draudzenēm deklarēja kāda jauna sieviete, kuras laulība tikko bija šķirta. "Man ir divi bērni, audzināšu viņus, un man nemaz nebūs laika domāt par vīriešiem!" Šāda attieksme raksturīga ne vienai vien sievietei, kuras attiecības ar vīru vai bērna tēvu dažādu iemeslu dēļ izirušas. Bet vai tas ir labākais variants? Cik lielā mērā bērnu emocionālās vajadzības ir svarīgākas par pašas vajadzībām? Vai sievietei jābūt bērniem gan tēva, gan mātes vietā? Vai tas vispār iespējams?

Viss šķita vienkārši

Sandras dzīvesstāsts ir visai tipisks. Apprecējusies, piedzimusi meita un dēls, bet jau pēc septiņiem kopdzīves gadiem laulība šķirta. Jaunā sieviete pārliecināti visiem paziņojusi, ka citu attiecību viņai nebūs, ka pats galvenais – izaudzināt bērnus un sniegt viņiem to mājas izjūtu, kas nav izdevusies pēc ģimenes iziršanas. Sandra saka: "Es ļoti centos bērnu dēļ. Iekārtojos citā darbā, lai mājās varētu nākt piecos dienā, daudz laika pavadīju kopā ar dēlu un meitu, vadāju viņus uz pulciņiem, sagaidīju, palīdzēju mācībās, brīvdienās izklaidēju, kā pratu. Šīs rūpes man arī zināmā mērā lika aizmirst šķirto laulību. Taču pēc pāris gadiem saasinājās situācija ar dēlu. Viņš kļuva lecīgs, runāja pretī, neklausīja mani un arī skolā sāka sliktāk mācīties. Centos, cik spēju, lai uzzinātu, kas noticis, un viņam palīdzētu. Bet dēls vēl vairāk ierāvies sevī. Laikam būs jāmeklē kāda speciālista padoms, jo pati nezinu, kā notikušo labot."

Kā šādu situāciju analizē psihologi? Ļoti bieži tajos gadījumos, kad sieviete jūt sāpes par partnera, bērnu tēva zaudējumu, ļoti izteikta kļūst vēlme upurēties savu bērnu labā. Sievietēm vispār ir tendence, izvairoties no sirdssāpēm, uzņemties rūpes par citu emocionālajām vajadzībām. Šķiroties no partnera un noslāpējot šī zaudējuma sāpes, bērni kļūst par ļoti labu līdzekli, lai aizmirstu par savām ciešanām.

Psihoterapeits un daudzu grāmatu autors Dž.Grejs uzskata: ja sieviete intensīvi pievēršas tikai savu bērnu vajadzībām un vēlmei darīt viņus laimīgus, tad tādējādi viņa mēģina izvairīties no bailēm, ko sagādā doma par jaunas mīlestības atrašanu. Būdama aizņemta ar bērnu audzināšanu, sieviete daudz vieglāk apspiež savu vajadzību pēc mīlestības un intimitātes. Jā, bērnu audzināšana sniedz gandarījumu, bet tādējādi tīšām notiek atteikšanās no mīlestības. Un tas nenāk par labu ne sievietei, ne viņas bērniem. Ļoti bieži bērni jūtas spiesti uzņemties atbildību, lai viņu māte būtu laimīga.

Bērni ir bērni, pieaugušajiem sava dzīve

Psihologi atgādina, ka, protams, visi bērni grib, lai viņu abi vecāki būtu laimīgi. Bet, runājot par tēviem un mātēm, bērni nespēj (un viņiem tas nemaz nav jādara!) apmierināt pieaugušo cilvēku emocionālās vajadzības. Taču tie bērni, kas uzņemas šo mātes emocionālo vajadzību apmierināšanu, uzveļ sev ļoti smagu nastu. Visbiežāk viņi gūst savam vecumam neatbilstošu atbildības izjūtu, un mēģinājumi padarīt mammu laimīgu nekādi neizdodas. Dž.Grejs saka tā: "Lai cik stipra ir mātes mīlestība, ja viņa pati neuzņemas atbildību par savu emocionālo vajadzību apmierināšanu, tad cietēji būs bērni, kuriem vēlāk radīsies problēmas. Ja bērni jūt pārāk lielu atbildību par vecāku emocionālo vajadzību apmierināšanu, tad pieaugot viņi kļūst par izdabātājiem vai arī ir pārāk dāsni un devīgi. Viņi ziedojas citu labā, bet vienlaikus nožēlo, ka nav izdevies apmierināt savas emocionālās vajadzības.

Ne velti psihologi atgādina, ka tāds bērns, kuram uzgūlusies šāda atbildības nasta, kādu brīdi var padoties. Un tādā gadījumā viņš nevis gribēs izpatikt mammai, bet gan pilnīgi pārstās par viņu rūpēties un ignorēs viņu. Tas nozīmē smagu triecienu, jo, ja nav iespējams izjust vajadzību izdarīt pa prātam vecākiem, bērns zaudē mērķtiecību un nezina, ko viņš grib.

Kā rīkoties? Ieteikums šāds – vientuļās mātes darīs pareizi, ja bērna vajadzības nepacels augstāk par savējām. Nav runa par to, ka bērns tiek ignorēts, bet gan vispirms jāparūpējas par savām vajadzībām.

Sagatavojusi Daiga Borska