Kurzemes Vārds

21:18 Piektdiena, 20. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Aktuāls viedoklis

Vai svētki turpināsies tālāk?
Irina Jakobsone, ģimenes un bērnu psiholoģe

Savā ikdienas darbā esmu saskārusies ar Latvijas Bērnu un ģimenes lietu ministrijas īstenoto savstarpējās sadarbības projektu ar Amerikas Savienoto Valstu organizāciju "New Horizons for Children", kura laikā bērnu namu audzēkņi ciemojas Amerikā, dzīvo ģimenēs. Ar domu, ka daļa šo bērnu tiek adoptēti. Jo arī Internātpamatskolā, kur strādāju, mācās zēni un meitenes, kas piedalās šajā projektā. Un esmu piedzīvojusi, kā viņi izmainījušies pēc pārbraukšanas. Kā zēnos, tā meitenes ir parādījusies tāda rakstura īpašība kā līdzjūtība, kā spēja saprast apkārtējos cilvēkus.

Jo viņi piedzīvojuši svētkus, un tagad katrs cer un gaida, ka būs atradusies ģimene, kurai tieši šis konkrētais bērns vajadzīgs. Ir psiholoģijā atzinums, ka katram cilvēkam visā dzīves laikā ir jāpiedzīvo vismaz piecpadsmit minūtes tādas kā zvaigžņu stundas, kad konkrētā persona atrodas nedalītas uzmanības centrā, tas paceļ pašapziņu un paaugstina pašnovērtējumu. Bērnu nama audzēkņiem, kas piedalās projektā, pašapziņa ir ievērojami cēlusies. Tas ir raksturīgi, ka bērnu nama audzēkņiem ir destabilizēts pašnovērtējums – parasti zems. Bet tagad viņiem ir ko gaidīt – vēstules, sarunas pa tālruni. Cerot un gaidot, viņi parāda sevi no labās puses, un tas ir pozitīvi, jo viņi paši redz, ka spēj tādi būt.

Taču vēlos teikt, ka mūsu valstij būtu uzmanīgi jāseko, kas tālāk notiek ar adoptētajiem, kuri tiek aizvesti tālu prom no Latvijas. Jo tas nav tepat līdzās, Grobiņā. Tā ir tāla zeme. Jāņem vērā arī projektā iesaistīto bērnu vecums, tas, ka viņi dzīvojuši citā vidē, citā kultūrā un runājuši citā valodā. Ir zināms, ka problēmas ar adoptētu bērnu var būt pēc ilgāka laikā, kad pirmais savstarpējās pielāgošanās laiks beidzies, var paiet pat gads, kad sākas neuzticēšanās, tāds kā pārbaudījums jaunajiem vecākiem, vai viņi spēj pieņem bērnu tādu, kāds viņš ir. Būtu labi, ja projekts paredzētu sekot līdzi adoptēto zēnu un meiteņu pārdzīvojumiem arī pēc ilgāka laika.

Tāpat jāpievērš uzmanība tam, kas notiks ar to zēnu vai meiteni, kuras cerības uz ģimeni neīstenosies. Šeit paredzu divus variantus – vai nu šis cilvēkbērns atriebsies visai sabiedrībai ar savu antisociālo uzvedību, vai arī iegrims dziļā depresijā, zem klusēšanas slēpjot dziļu aizvainojumu. Un ne viens, ne otrs variants nav nekas labs ne šim bērnam, ne sabiedrībai. Tāpēc es šo projektu vērtēju visai piesardzīgi. Uzskatu, ka tas ir visas valsts uzdevums un problēma – risināt šo jautājumu un atrast jebkuru iespēju, kā bērniem palikt Latvijā un atrast ģimeni tepat.