Kurzemes Vārds

21:03 Piektdiena, 20. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Skaudrais sapnis par ģimeni
Daina Meistere

Savulaik populāras krievu dziesmas vārdus var tulkot aptuveni tā: "Tā pasaulē nemēdz būt, ka tiek pazaudēti bērni..." Tieši šīs dziesmas vārdi skan fonā vienā no Krievijas televīzijas programmām, kurā, pastāstot par kāda bērnu nama konkrēta mazuļa nebūt ne vieglo likteni, aicina atsaukties cilvēkus, kuri gatavi kļūt par viņa vecākiem un dot viņam visu to siltumu, kuru nav devuši viņa bioloģiskie vecāki.

Jo katram bērnam ir vajadzīgi vecāki, ir vajadzīga ģimene, katram tādam augošam cilvēkam ir nepieciešams kādam piederēt un zināt, ka par viņu domā, rūpējas, skumst līdzi viņa bēdām un priecājas par panākumiem. Daudz ir runāts, ka Latvijā bērnu namos aug pārāk daudz zēnu un meiteņu un ka viņiem ir nepieciešams zināt un saprast, ko nozīmē ģimene. Jo bērns ir mazāks, jo ir vairāk cerību, ka viņam izdodas atrast adoptētājus. Bet, ja zēns vai meitene sasniedzis skolas vecumu un ja te, Latvijā, potenciālo adoptētāju intereses nav nekādas? Tieši tāpēc mūsu valsts Bērnu un ģimenes lietu ministrija iesaistījusies starptautiskā projektā, kurā tie Latvijas bērnu nama audzēkņi, kas ir vecāki par astoņiem gadiem, brauc uz Amerikas Savienotajām Valstīm, lai dzīvotu ģimenēs, iepazītos, satuvinātos, saprastos. Tā ne viens vien Latvijas bērns, kuram šeit nebija ne piederīgo (kā saka, bija juridiski brīvs), ne kādas cerības izaugt vecāku paspārnē, atradis sev jaunas mājas, jaunus piederīgos jau tālu prom – Amerikas Savienotajās Valstīs.

"Ja te bērns nav vajadzīgs, tad adopcija uz ārzemēm viņam ir labākais variants," – ne vienreiz vien uzsvēruši bērnu iestāžu darbinieki. Jo neviens cits labāk par viņiem nezina, ko nozīmē, kad mazais jūt par sevi interesi. To pat vārdos nevarot pateikt, kā pavisam mazi puisīši un meitenītes jūt un saprot, ka par viņiem radusies interese. Kā pārmainās pat tāds mazulis, kurš vēl lāgā runāt neprot, ja pie viņa nāk ciemos, ja tieši un tikai viņam atnes dāvanas. Viņš jūtas kādam vajadzīgs, kādam piederīgs, un viņam rodas pavisam cits dzīves spars.

Pārmainās arī tie bērni, kas projekta laikā bijuši Amerikas Savienotas Valstīs, kas dzīvojuši ģimenēs, kas baudījuši tos jaukumus, ko sniedz materiālā labklājība un apkārtējo cilvēku labvēlīgā, mīlestības pilnā attieksme pret viņiem. Un meitenīte saliek rokas kā lūgšanā, kaut nu tas sapnis piepildītos! Bet ja nu nē? Ja nu tas labais onkulis vai tante, kuri gādāja un lutināja, paliks tikai kā spilgts akcents cilvēkbērna Bērna nama laika dzīves laikā? Vai tad viņam vairs gribēsies būt labam, censties kaut ko sasniegt? Jo galu galā ģimenē taču mīl ne jau tāpēc, ka esi labs, bet tāpēc, ka tu vispār esi, un tur nu tu vari būt tāds, kāds esi. Neviens nevar garantēt, cik sāpīga pamošanās no tik spilgta, cerību pilna sapņa būs tādam skolēna vai pusaudža gadus sasniegušam bērnam, kuru tomēr neadoptēs.