Kurzemes Vārds

21:02 Piektdiena, 20. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Uzticības saļodzīšanās
Ints Grasis

Kopš žurnālistikā Latvijā vairāk tiek izmantoti informācijas avoti, kas vēlas palikt anonīmi, līdz tiesai nonāk prasības par šo avotu atklāšanu. Pavisam nesen šis temats mūsu valsts tiesu praksē bija pavisam sveša, bet tagad jau ir precedenti gan lēmumam, ka avots jāatklāj, gan – ka nav.

Mans, proti, žurnālista viedoklis šajā jautājumā ir visnotaļ vienkāršs – pret vārda brīvību jāvēršas (un informācijas avota atklāšana ir tieša vēršanās pret vārda brīvību) tikai īpašos gadījumos un ja sabiedrības ieguvums no informācijas avota atklāšanas ir daudzkārt lielāks par tām ziņām, ko mums sniedzis anonīmais avots. Bet sabiedriskā ieguvuma izpratne katram no mums un arī tiesnešiem var būt tik svārstīga.

Satversmes 100.pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta." Savukārt likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 22.pantā ("Informācijas avota noslēpums") teikts: "Masu informācijas līdzeklis var nenorādīt informācijas avotu. Ja persona, kura sniegusi informāciju, prasa, lai tās vārds netiktu norādīts masu informācijas līdzeklī, šī prasība redakcijai ir saistoša." Skan visai pārliecinoši, taču praksē tomēr nākas saskarties ar informācijas devēju apdraudējumu. Un šāds apdraudējums nozīmē tikai to, ka sabiedrības informētībai tiek izlikti šķēršļi. Tiesa var uzdot norādīt informācijas avotu, lai aizsargātu personas vai sabiedrības būtiskas intereses. Un lēmums ir atkarīgs no izpratnes par šīm būtiskajām interesēm.

Lai avīze varētu sekmīgi veikt savu misiju, starp žurnālistu un informācijas sniedzēju jāvalda savstarpējai uzticībai. Bet tādas nebūs, ja žurnālistam anonīmais ziņnesis būs jānodod. Cilvēki vienkārši baidīsies runāt, baidīsies nākt uz redakciju. Tas nozīmē, ka tiek grauti žurnālistu un informācijas sniedzēju sadarbības priekšnosacījumi.

Laikraksta "Neatkarīgā" žurnālists Uldis Dreiblats nupat iesniedzis sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā par to, ka ir spiests atklāt informācijas avotu, kas būtībā cēla gaismā korupciju Rēzeknes Gaļas kombinātā. Eiropas Cilvēktiesību konvencija informācijas avotus aizsargā. Cerams, ka spriedums būs taisnīgs un tas būs iedarbīgs ierocis pret mēģinājumiem nepamatoti likt atklāt informācijas avotus.