Kurzemes Vārds

21:41 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Par alkoholismu bez ilūzijām
Kristīne Pastore

VIZĪTKARTE:
MAIJA ŠUBERTE;
ārste ar 35 gadu stāžu;
strādā Centrālajā slimnīcā;
specializējusies psihiatrijā un narkoloģijā;
medicīnu mācījusies Rīgā un Ļeņingradā;
mamma dēlam Danam (33 gadi) un vecmāmiņa mazdēliņam Mikam Ernestam (4 gadi);
darbam neļauj iejaukties privātajā dzīvē.

Daktere MAIJA ŠUBERTE smejoties sevi sauc par mazliet vieglprātīgu. Varbūt tāpēc, ka viņa saprot, nav vērts nevienam uzbāzties ar savu gudrību – tāpat nenovērtēs! Varbūt tāpēc, ka dzīve ir iemācījusi uz visu paskatīties ar smaidu un neņemt pie sirds lietas, ko nevari mainīt. Bet varbūt vienkārši tāpēc, ka viņa tāda ir – nopietna darbā, bet dzīvespriecīga raksturā. Daktere savu profesiju izvēlējās nevis tūlīt pēc vidusskolas beigšanas, bet tad, kad bija apritējuši jau 25 gadi. Un ir pārliecināta, ka savā izvēlē nav kļūdījusies. 12 gadu viņa praktizē vairs tikai narkoloģijā un nepārdzīvo to, ka viņas pacienti alkoholiķi, ieraudzījuši savu dakteri, izliekas to nepazīstam. Taču pārdzīvo to, ka pārāk strauji daudz jauniešu kļūst atkarīgi no alkohola.

Psihiatrija un narkoloģija ir ļoti nopietns apvienojums.
– Ir gan, bet psihiatrijā nu jau 12 gadu vairs nepraktizēju, tāpēc var teikt, ka esmu vairs tikai narkologs.

Jūs esat liepājniece, kas savā dzimtajā pilsētā arī atgriezusies strādāt, bet tam pa vidu bija arī ilgāks laiks, ko pavadījāt Saldū.
– Patiešām diezgan ilgs laiks – 7 gadi. Pēc augstskolas beigšanas mani sadales kārtībā tur nosūtīja par Sanitāri epidemioloģiskās stacijas galveno ārsti. Un es neiebildu, jo satiksme starp Saldu un Liepāju bija laba, lai gan jau tolaik gribēju atpakaļ uz Liepāju, jo te bija mani tuvinieki. Bet toreiz man skaidri un gaiši pateica, ka dzīvokli Liepājā nedabūšu, jo tas ir vajadzīgs diviem no Krievijas atbraukušiem speciālistiem – viņus uz ielas atstāt nevar. Kas man atlika? Tikai piekrist. Tā kā es esmu cietusī (smejas)!

Patika Saldū?
– Man no tiem laikiem tur joprojām ir labi draugi un paziņas. Bet kā saka, ik pēc septiņiem gadiem vajag dzīvē kaut ko mainīt. Un tomēr septiņi gadi ir laiks, lai cilvēks nostabilizētos dzīvē.

Pēc Medicīnas institūta un pirms Saldus vēl paspējāt pabeigt arī Medicīnas institūtu toreizējā Ļeņingradā. Kā jūs izdomājāt turp doties?
– (Smejas) Tāpēc, ka es biju aktīva komjauniete! Bet, ja nopietni, mana sirdsdraudzene aizgāja uz turieni mācīties, un es viņai sekoju.

Interesanti, ka jūs Medicīnas studijas sākāt ne pēc vidusskolas, bet jau 25 gadu vecumā. Kāpēc tieši medicīna?
– Tūlīt pēc vidusskolas nedevos studēt tāpēc, ka man bija jāpastrādā un jāsakrāj nauda, lai varu mācīties, jo mammīte nomira jau vidusskolas laikā, un man nebija, kas palīdz. Tāpēc sāku strādāt uzņēmumā "Baltija", kur man pat piedāvāja studēt Ļeņingradā kokapstrādi. Solīja uzņēmuma stipendiju, tomēr es izvēlējos medicīnu. Varbūt tāpēc, ka toreiz man šķita, ka ārsts ir visspēcīgs un visu var izārstēt. Kā jau teicu, mana mammīte nomira agri, un es domāju, ka jāstudē medicīna, lai ar citiem tā nenotiktu. Es strādāju arī visu studiju laiku no pašā pirmā kursa. Tolaik spēlēju basketbolu un dabūju sanitāres vietu sporta zālē. Tur maksāja 60 rubļu, kas tolaik studentam bija MILZĪGA nauda! Turklāt saņēmu arī paaugstinātu stipendiju. Man vienmēr bija jātiek ar visu galā saviem spēkiem. Un jāmācās arī ir bijis visu mūžu. Arī tagad ārstiem ir ļoti daudz jāmācās, un, manuprāt, tieši tāpēc mums ir tik maz jauno ārstu.

Jūs domājat, ka jaunieši negrib mācīties?
– Jā, tagad jaunieši grib pelnīt lielu naudu, nevis mācīties. Mēs ar kolēģiem runājām, ka nav vairs tālu laiks, kad medicīnā būs pašapkalpošanās – mums būs milzīgs daudzums smalkas aparatūras, bet nebūs ārstu, kas ar to strādās.

Pastrādājusi psihiatrijā, jūs tomēr palikāt pie narkoloģijas.
– Jā, kā mani draugi smejas, es tomēr neesot īsta psihiatre.

Kāpēc?
– Manuprāt, cilvēkiem, kas mērķtiecīgi jau no pirmās dienas specializējas psihiatrijā, pašiem ir kādas problēmas, kuras viņi ar psihiatrijas palīdzību vēlas atrisināt.

Tas ir iespējams?
– Es domāju, ka ne, bet kaut kādu mierinājumu gan ir iespējams rast. Jo cilvēkam ir raksturīgi savas problēmas uzkraut kādam citam. To taču mēs, ārsti, ļoti izjūtam. Kad kāds cilvēks ir slims, piederīgie ir dusmīgi un notiekošajā vaino ārstus. Un tāpat ir ar alkoholiķu piederīgajiem – viņiem tas skelets skapī ir jānoslēpj: gan viss jānolīdzina darbā, gan mājās, gan ārpus mājas neviens nedrīkst neko zināt. Tā kā alkoholiķu ģimenes locekļiem dažkārt problēmu ir vairāk nekā pašam alkoholiķim.

Kā jūtas ārsts, kad viņu vaino?
– Zināt, ar gadiem iemācās tikt galā. Es vairs nevienu no saviem pacientiem nemācu, nevienam neko neuzspiežu, bet ieklausos un palīdzu tikai tiem, kas to vēlas. Bet, protams, ja kāds meklē informāciju, lūdzu, es varu ieteikt, kur meklēt palīdzību, bet pati no sava prāta es nevienu nemācu.

Psihiatrija vai narkoloģija – kas ir grūtāk ārstam?
– Es teikšu tā – visas psihozes: vienalga vai alkohola, vai šizofrēniska, vai kāda cita tiek ārstētas līdzīgi. Tā es smejos, bet manas māsiņas saka, ka psihiatram narkoloģijā ir vieglāk strādāt, jo viņam ir plašākas zināšanas. Es uzskatu, ka abas specialitātes iet roku rokā.

Un kad jums ir profesionāls prieks?
– Nu, piemēram, tad, ja kāds no maniem pacientiem starojošs atgriežas no Minesotas programmas. Bet arī to ir jāgrib, jo šī programma ir labprātīga. Šajā programmā pacienti praktiski nelieto medikamentus, bet viss darbs notiek sadarbībā ar psihologiem, psihoterapeitiem un alkohola terapeitiem. Bet lielākoties tas ir ļoti smags darbs pašam ar sevi, tā ir sevis izvērtēšana. Cilvēkiem, kas tajā iesaistās, ļoti daudz ir jālasa, ir jāzīmē un katru dienu jāraksta dienasgrāmata. Daudzi to neiztur, bet man ir piemēri, kad cilvēki sevi ir lauzuši, mainījuši domāšanu un atgriezušies normālā dzīvē. Par tiem man patiešām ir prieks!

Izklausās mazliet kā brīnums. Un otrs tāds brīnums ir kodēšana, uz ko cer daudzi alkoholiķi. Vai tas patiešām tā ir?
– Teikšu atklāti – tā ir tīrā psiholoģija. Tas ir ārsta darbs ar pacienta zemapziņu. Vēnā ievada medikamentu ar krāsvielu. Bet pirms tam ir gara saruna. Un tās iespaidā daudzi alkoholiķi patiešām turas. Bet manā praksē bija gadījums, kad viens pacients gandrīz nomira. Tas notika, pateicoties radiniekiem. Viņi bija pārliecināti, ka visa tā kodēšana ir galīgas muļķības un gribēja to pierādīt arī pašam kodētajam cilvēkam, iemānot viņam kafijā ielietu šņabi. Bezkaunīgi! Un viss beidzās ar ātro palīdzību. Tāpēc es vienmēr savējos brīdinu, lai uzmanās dažādos saietos, jo daudziem cilvēkiem ir vēlēšanās šādi dzerošo pārbaudīt.

Kodēšana lielākoties palīdz tādiem, kas vēl nav iesūnojuši dzeršanā. Tie, kas dzer jau ļoti ilgi, parasti iztur tikai dažus mēnešus. Kodēšana ir uz gadu. Un ir cilvēki, kas pēc gada priecīgi atnāk un stāsta, ka pa šo laiku tikuši vaļā no parādiem, nopirkuši automašīnu un vispār dzīve iet uz augšu.

Bet tad kods beidzas. Ko nu – steigšus uz veikalu?
– Jā, (smejas) ir arī tādi. Un tad ir TĀDS plosts!

Vienmēr ir aktuāls jautājums: vai patiešām alkoholisms ir slimība, nevis izlaidība?
– Laikam gan tā tomēr ir slimība, kas sākas no izlaidības. Es pat teiktu no bara un aiz nekā nedarīšanas. Īpaši jauniešiem. Dažkārt alkoholisms sākas kā joks, un neviens nezina, kurš kļūs alkohola atkarīgais. Ja to kāds varētu pateikt, tam būtu no zelta jāizlej statuja pilnā augumā.

Kas tad notiek – kāpēc viens kļūst atkarīgs, bet cits ne? Kā jūs domājat?
– Pirmkārt, mūsdienās ļoti daudz ir atkarīgs no iedzimtības. Nodzērušos vīriešu spermotozoīdi laika gaitā atjaunojas, bet sievietei nodzertās olšūnas – nekad. Tas nozīmē, ja māte ir bijusi alkoholiķe, visticamāk, ka tāds būs arī bērns. Otrkārt, par alkohola atkarīgajiem bieži kļūst cilvēki pēc galvas traumām, tādi cilvēki, kam ir operēts kuņģis, arī tuberkulozes slimnieki. Un tās ir kaites, ko var dabūt ikviens neatkarīgi no savas gribas.

Un ir vēl viens jautājums, kas daudziem neliek mieru – vai alkoholismu var izārstēt pavisam?
– Visu mūžu cilvēkam ir jāpatur prātā, ka viņš ir atkarības slimnieks. Visu mūžu! Var būt laiks bez dzeršanas: gads, pieci, septiņi un pat vairāk, bet atkarība saglabājas un nekur nepazūd, tā ka stipri ir jāatturas. Un ir pat tādi cilvēki, kas šajos nedzeršanas gados var mazliet iedzert un nekas nenotiek, bet pēc vienas reizes pēkšņi sākas plosts.

Jums ir žēl savu pacientu?
– Teikšu atklāti – kā kuru. Jauno cilvēku noteikti, bet ir arī tādi, kam ir tik tālu izmainīta domāšana, ka viņi nekad vairs nevarēs eksistēt kā pilnvērtīgi cilvēki. Tos es nespēju pažēlot, jo viņi ir ļoti tālu no cilvēcības. Bet uzskatu, ka šobrīd arī ārstēšana nav īsti pareiza – padomju laikos nodaļā bija jāpavada vismaz pusotra mēneša, un šajā laikā varēja daudz ko izdarīt. Tagad tam ir atvēlētas augstākais septiņas dienas – vairāk Slimokase neapmaksā, bet tieši septītajā dienā pēc plosta ir vislielākā tieksme atkal iedzert. Tādēļ vismaz desmit dienu vajadzētu noteikti.

Alkoholiķu ārstēšana ir valsts programma, un daudz cilvēku par to ir sašutuši – kāpēc par manu nodokļu naudu būtu jāārstē pļēguri?
– Pilnīgi piekrītu šim sašutumam! Es arī tā domāju, bet valsts ir spiesta tam atvēlēt naudu, lai savāktu šos dzērājus un narkomānus kopā un tādā veidā kaut vai mazlietiņ mazinātu noziedzību.

Un ko ārstēt ir emocionāli vieglāk – vīriešus vai sieviete?
– Noteikti vīriešus. Tāpēc, ka dzerošas sievietes ir ārkārtīgi melīgas un noslēpumainas, arī kaunīgas – viņas visu noliedz un grib sevi parādīt labākas, tādēļ aizbildinās, ka notikušais ir tikai nelaimīga sakritība. Turklāt arī nākotnes izredzes dzerošajām sievietēm ir ļoti apšaubāmas. Ja vīrietim vēl var panākt dzeršanas pārtraukumu uz kādiem gadiem, tad sievietēm tas ir ļoti sarežģīti, jo viņas turpina blēdīties. Viņas nenovērtē situāciju reāli. Es pat teiktu, ka tā ir profesionāla saslimšana: manā praksē visvairāk dzerošo sieviešu strādā par frizierēm un pārdevējām.

Jūsu darbā ir daudz skumju stāstu un emociju. Kā jūs ar tiem tiekat galā?
– Man ir tā labā īpašība, ka es darbā redzēto un piedzīvoto nenesu sev līdzi. Es nošķiru privāto dzīvi no darba. Un neliegšos – man ir arī sava psihoterapeite. Viņa man ir daudz līdzējusi, jo es savus pacientus nelaižu caur sirdi.

Tas vispār ir iespējams?
– Redziet, ka ir (smejas). Lai gan psihiatrijā es smagi pārdzīvoju savu pacientu depresijas un daudz ko citu. Narkoloģijā es tā vairs nedaru. Un uzskatu, ka tā ir Dieva dota dāvana.

Bet, vai, jūsuprāt, pacienti nejūt, ka starp jums un viņu ir siena un ka jūs esat emocionāli nepieejama?
– Viņiem galvenais ir parunāties, un to es arī daru, tāpēc starp mums nav nekādas sienas. Protams, ka man ir bēdīgi, ja redzu, ka jaunam cilvēkam ir aknu ciroze, bet viņš pats ir absolūtā eiforijā. Bet es taču nevaru nomirt ar katru slimnieku reizē. Turklāt jāprot pašam sev atrast atslodzi. Es, piemēram, lai arī ir kāds laiks, cenšos pastaigāt gar jūru. Un iesaku to arī saviem pacientiem – kad sajūt tieksmi pēc alkohola, lai aizskrien līdz Bernātiem un atpakaļ, tad nemaz vairs negribēsies dzert. Daudzi par mani smejas, bet tie, kas to ir izmēģinājuši, piekrīt.

Jums nav tā, ka dažreiz darba iespaidā visa pasaule šķiet dzērāju pilna?
– Vai nē! Es esmu vieglprātīga vecmāmiņa, katru gadu sakrāju naudu un kaut kur paceļoju, un tad viss atkal ir gaišās krāsās. Eiropu esmu izbraukājusi jau gandrīz visu un pagājušogad biju Taizemē. Gribētos uz Ķīnu, bet satiku cilvēkus, kas tur jau bijuši, un viņi mani mazliet sabaidīja, ka tas esot ļoti grūts ceļojums.

Un kā vēl izpaužas jūsu vieglprātība?
– Man ļoti patīk koncerti un teātri. Arī Rīgā daudz ko apmeklēju. Piemēram, kopā ar mazdēlu Leļļu teātra repertuāru zinu gandrīz no galvas (smejas).

Vai tomēr svētku sarīkojumos nav tā, ka ievērojat – redz, kā šis rauj līdz galam jau piekto glāzi?
– Nē! Pilnīgi noteikti ne! Paldies Dievam, es uzturos tādā sabiedrībā un draugu lokā, kur nepastāv princips – vai tu mani cieni? Mēs cits citu pazīstam un zinām, ka ar glāzi konjaka vai vīna pietiek visu vakaru. Un citiem uzmanību nepievēršu un glāzītes neskaitu. Tāpat neskaitu savējās. Man ir liela laime, jo es nekāroju alkoholu. Kaut gan jaunībā es kļuvu mazliet nikna, kad lietoju alkoholu.

Cik ilgs jūsu praksē ir bijis kāda pacienta garākais plosts?
– Ļoti ilgs! Ir bijis, ka cilvēks dzer veselu gadu katru dienu. Protams, ne tā, ka neturas vairs kājās, bet katru dienu, piemēram, divas pudeles alus, bet svētkos vēl kaut ko stiprāku. Kā to var izturēt, es nesaprotu? Un viņš nedomā, ka ir alkoholiķis.

Bet jūs domājat, ka ir?
– Man nekas nav jādomā, es uzreiz redzu, ka ir. Turklāt daudzi uzskata, ka alus nav nekāds alkohols, bet ir. Nupat atnāca ārstēties viens cilvēks, kurš dienā izdzer četrus litrus alus.

Kā jums šķiet, vai, laikam ejot, alkoholisms iet mazumā?
– Es teiktu, ka palielinās. Un es to skaidroju ar izlaidību un bezdarbību. Daudziem fiziski vairs nav jāstrādā. Savukārt tie, kas ir sapelnījuši daudz naudas, nezina, kā to tērēt, tāpēc iztērē alkoholā.

Vai narkoloģija ir profesija, kas dod gandarījumu?
– Noteikti ne! Kā es smejos, mums ir slīdošā lente. Kāds no tās nolec, kāds atkal uzlec atpakaļ un tā tik uz priekšu un pa riņķi!

Starp citu, bijušie pacienti jūs uz ielas sveicina?
– Nē! Nekādā gadījumā! Vienreiz es biju teātrī, nāk pretī viens cienījams vīrietis, es jau sagatavojos atņemt sveicienu, bet, ko jūs, nepazīst (smejas)!

Un rūgtums sirdī nepaliek?
– Nē, mēs, narkologi, to zinām un par to pasmejamies.

Bet prieks vismaz, ka uz teātri iet. Kulturāls.
– Jā, nu mēs taču neārstējam tikai padibenes, pie mums nāk arī smalki kungi. Un dikti mocās cilvēki. Viņi var atļauties sapirkt dārgas zāles un pa kluso mēģina ārstēties paši. Bet pats bez ārsta palīdzības nevar izārstēties, vajag arī psihoterapeita palīdzību.

Varbūt jums ir kāds padoms, kā sevi neizaicināt ar alkoholu? Varbūt vispār nemēģināt?
– Nekas nesanāks, jo, kad jaunietim paliek 16, 17 vai 18 gadu, vecāki paši uzliek vismaz šampanieti. Bet es teikšu tā – šampanietis ir baigais maita. Tur ir gāze, kas ātri rada reibumu. Starp citu, tieši tāpēc es saviem pacientiem neiesaku dzert arī gāzēto minerālūdeni, jo tajā esošā gāze var radīt tieksmi iedzert.

Tātad pilnīgi atteikties neiznāk. Ko tad?
– Es domāju, ka katrs cilvēks atbilstoši savām interesēm atrod sev sabiedrību. Un tur ir grūti arī ģimenei kaut ko padarīt, jo, kā zināms, neviens pusaudzis ģimeni īpaši neuzklausa. Es teikšu tā – manuprāt, tā lielā mērā ir laimes spēle: kļūsi atkarīgs vai ne. Un, jo agrāk sāk lietot alkoholu, jo ātrāk arī kļūst atkarīgs. Tā ka nav viegli būt jaunam.