Kurzemes Vārds

20:42 Pirmdiena, 14. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Kad piena upes plūda…
Sarmīte Pelcmane

Imants Freimanis nav no tiem cilvēkiem, kas žēlotos. Nu jau Freimaņa kungs labu laiku kā pensionārs, tomēr, kaut arī garajā mūžā gājis visādi, viņš labprātāk atceras to, kas bijis pozitīvs. Un šobrīd ar entuziasmu turpina iesākto, kam veltījis daudzus gadus, proti, piedalās Latvijas piensaimnieku veikuma iemūžināšanā.

Pirms laika, kad kanālmalā tika grautas bijušās akciju sabiedrības "Kurzemes piens" ēkas, garām staigājot, abiem ar sievu sirdis tā nosāpējušas. Kā nekā pats atdevis šim uzņēmumam daudzus gadus, bet sieva tajā bija nostrādājusi visu mūžu.

Nu jau laiks pagājis, un cilvēki samierinājušies ar notikušo, arī Freimaņu pāris. "Kā ir, tā ir, ko padarīsi," nopūšas I.Freimanis. "Skumji tikai, ka viens cilvēks tā iznīcināja senu, tradīcijām bagātu uzņēmumu, kurš kādreiz bija ļoti varens. Tas pats jau notika ar Gaļas kombinātu. Tagad Cukurfabrikā strādājošajiem līdzīgs liktenis, jāpaliek bez darba, bet tur situācija savādāka."

Imants Freimanis daudzus gadus vācis materiālus par Liepājas puses piensaimniekiem, viņam ir pilni albumi ar fotogrāfijām, pat no pašiem pirmsākumiem.

"Šim albumam ir kādi 40 gadi," saka sirmais kungs un šķirstot rāda fotogrāfijas.

"Te ir ostmala. Tā ir Liepājas Piensaimnieku sabiedrību apvienība, pēc tam tur uzslējās lielais trīsstāvu korpuss, un šinī vietā tas, ko nogrāva, – divstāvu ēka ar lieliem logiem. Šajā vietā nostrādāju 30 gadu, toreiz tas bija Piena kombināts. Kad dibināja akciju sabiedrību "Kurzemes piens", tad vairs te nestrādāju, ķēros pie citiem darbiem. Bet Piena kombinātā biju galvenais konstruktors, strādāju arī sviesta trestā.

Te, Brīvības ielas pusē, bija viesnīca. Bet te, vienā vecajā korpusā savulaik bija Dzērāju Aizgādes biedrība, tad 1932.gadā to nopirka Piena kombināts," stāsta I.Freimanis.

Tālāk seko visādas darba bildes, pirmās iekārtas, pirmie darbinieki. Rindās stāv smaidoši cilvēki baltos uzsvārčos. "Mana dzīvesbiedre visu mūžu nostrādājusi Piena kombinātā, bijusi arī biezpiena cehā par meistari, visu mūžu šajā uzņēmumā – no 16 gadu vecuma līdz pat "Kurzemes piena" dibināšanai. Tad Saldovera kungs no nevēlamajiem cilvēkiem atbrīvojās. Tagad pats arī no visa atbrīvojies," nosaka I.Freimanis.

"Te ir dekorācijas, augšā uz skursteņa uz valsts svētkiem, pirms kara. Šeit bija Piena restorāns Brīvības ielā, kur kādreiz bija tribīne, kad darbojās Parādes laukums. Parādes laukumu iekārtoja uzreiz pēc kara, novāca drupas, iepriekš jau te bija ēkas," atceras vēsturisko materiālu apkopotājs.

"Te Piena kombinātā viesojas prezidents Kārlis Ulmanis, tas bija 1934.gadā. Un šeit – 1939.gads. Kad tajā gadā prezidents ciemojās manā skolā – Liepājas 28.janvāra Draudzīgā aicinājuma skolā –, viņš man uzlika roku uz galvas. Mācījos kādā 3. vai 4.klasē, visi stāvējām rindiņā, bijām vienādi apģērbti – zilās biksītēs, baltos kreklos. Kad iesvētīja jaunos pamatus, zemē ielaida lādi ar sudraba naudu, tiešām ielika pamatos, bija tāda tradīcija. Kādreiz smējāmies, ka vajadzētu atrast, kur tā vieta," atmiņās gremdējas nu jau sirmais kungs. Pats gan nemēdzot bildēties, tāpēc fotogrāfijās ir citi cilvēki, notikumi, galvenokārt pirmskara norises.

"Un šī ir kristāla vāze ar zelta maliņu, ko Liepājas piensaimnieki dāvāja Kārlim Ulmanim," fotogrāfiju rāda Freimaņa kungs. "Tā visu laiku stāvēja Rīgā, kur tā ir tagad, nezinu. Gribēju atrast, bet neizdevās. Taču tagad piensaimnieki vāc materiālus par savu vēsturi, varbūt atradīs arī vāzi."

Jaunībā Freimaņa kungs pabeidza Liepājas tehnikuma Celtniecības nodaļu, viņš atceras, kā tieši uz Jāņiem svinēts izlaidums toreizējā "Melnajā bumbā", kur atradās restorāns. Tagad tur ir atpūtas centrs "Libava".

Pēc tehnikuma absolvēšanas Imants Freimanis piedalījies daudzu objektu būvniecībā Liepājā, arī atjaunojis Piena kombinātu, kas kara laikā bija nodedzis.

"Es piedalījos arī Aizstāvju pieminekļa celtniecībā. Zinu, kā no bijušās Biržas mājas (kanāla otrajā pusē) priekšpuses paņēma no milzīgiem granītiem kaltās plāksnes un izmantoja pieminekļa celtniecībā. Toreiz strādāju par galveno inženieri remontceltniecības pārvaldē, man vēl piešķīra goda rakstu. Ļeņingradā to bronzas statuju lēja, vedām mājās, un tad cilvēki nāca bariem skatīties. Toreiz es smagi dabūju ciest, jo pateicu, ka piemineklis nav pareizajā vietā, tas neatbilst vēsturiskajai patiesībai, jo tagad iznāk, ka viņš to granīta granātu met uz to pusi, kur savējie."

"Un tas ir mīts, ka tur nez kā cīnījās un nezin kas notika," apgalvo Freimaņa kungs. "Es to visu redzēju savām acīm. Vācieši tur bija varbūt kādi 10 līdz 20, viņi gaidīja, kad nodegs pilsēta. Un tur karavīru aizstāvju gandrīz vispār nebija. Man toreiz bija kādi 14 gadi. Mēs, puikas, visur gājām pa priekšu, visu izpētījām. Kur tikai neielīdām!

Kad bija karots kādas trīs dienas, nāca rīkojums, ka visiem jāslēpjas pagrabā, vācieši bombardēs, viss degs un bruks. Dzīvojām Baseina ielā Jaunliepājā, mājās bijām mēs ar māti divi vien, tēvs strādāja Metalurgā, māsa strādāja bijušajā armijas ekonomikas veikalā, tur, kur tagad "Kurzeme".

Bijām noorganizēti patverties baznīcā Brīvības ielā, tur bija milzīgi lieli pagrabi. Bet vai tad mūs, puikas, kāds noturēs pagrabā – vai, dieviņ! Mēs gājām ārā, un tieši tad pirmie vācieši brauca iekšā pa Brīvības ielu no Grobiņas puses, divi motocikleti un pāris mazu mašīnīšu. Viens mociklets iegriezās tieši pie baznīcas durvīm, kur mēs stāvējām. Vācietis noņēma to savu ķiveri, paprasīja, vai te boļševiki ir, paskatījās, ka baznīcā ir tikai sievas un bērni, atmeta ar roku un aizbrauca.

Kā jau teicu, nācās ciest, kad uzstāju, ka piemineklis ir nepareizajā vietā. Tur nebija nekādu kauju. Vislabāk, ja tas atrastos Zaļajā birzī pie kanāla, tur, kur tiešām notika cīņas. Un vispār Liepāju aizstāvēja Metalurga strādnieki, arī jūrnieki, kas vairs nevarēja iziet jūrā. Karavīri maz piedalījās kaujās, tie visi atkāpās jau laikus."

Kā tagad klājas pensionāru pārim? "Labi mums klājas," atsmej Freimaņa kungs. "Nopietni, nav par ko žēloties. Varētu jau vēlēties šo un to, bet kā ir, tā jādzīvo. Un ko līdz sūkstīties un žēloties?"

Tagad Freimaņa kungs atradis domubiedrus, un pa visiem kopā viņi gatavojas izdot grāmatu "Mūžīgais piens", kurā tiek rakstītas atmiņas, apkopotas fotogrāfijas, kas viņam ir ne mazums. Nesen viņš atkal brauca uz Rīgu, lai tiktos ar grāmatas izstrādes darba grupu. Latvijas piensaimnieku bagātās tradīcijas ir jāsaglabā nākošajām paaudzēm, cilvēkiem jāzina, kas mums bijis un ir vērtīgs, uzskata nenogurdināmais sirmais kungs.