Kurzemes Vārds

02:01 Otrdiena, 14. jūlijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Humāni likumos, bet ne domās
Kristīne Pastore

Šonedēļ Kurzemes Apgabaltiesā nolasīja spriedumu mazas meitenītes slepkavam. Mūža ieslodzījums. Tiesā ar to viena lieta ir beigusies, taču tā nekad nebeigsies mirušās meitenītes mammai un citiem piederīgajiem, tāpat kā tā nekad nebeigsies to cilvēku sirdīs, kas pazina šo vardarbīgā nāvē bojā gājušo bērniņu un viņa ģimeni. Kad šī drausmīgā nelietība notika, tas bija šoks visiem, kas par to uzzināja. Tiesas process atkal uzjundīja emocijas, un ikviens, kurš šai lietai sekoja līdzi, ticēja, ka mazāk par mūža ieslodzījumu par šādu nodarījumu diezin vai tiesa spriedīs. Daudzi domāja, ka vajadzētu gan vēl vairāk, jo cilvēks, kas spēja neķītri vardarbīgi izrīkoties ar mazu bērnu, vēlāk atņemot tam dzīvību, pats nav pelnījis turpināt dzīvot. Turklāt vēl zinot to, ka gados jaunajam vīrietim, kuru par šo nodarījumu notiesāja, šis nebūt nav pirmais dzimumnoziegums. Šī atkal ir lieta, kas uzjundīja emocijas par to, vai mūsu valsts pareizi darīja, atsakoties no augstākā soda mēra – nāves soda. Tāds ir jautājums no vienas puses. No otras – vai nāves sods, ja tas nebūtu atcelts, šo vai kādu citu līdzvērtīgu traģēdiju mazinātu?

Ja atceramies, tad nāves soda atcelšana notika laikā, kad Latvija gatavojās iestāties Eiropas Savienībā. Šīs humānās savienības nostādnes bija skaidras – jums ir jāpieņem pareizais lēmums. Mēs to sapratām un pareizo lēmumu pieņēmām diezgan ātri, jo galu galā arī esam humāni. Gan līdz brīdim, kamēr mūs katru pašu personiski neskar nekas tāds, kas liek domāt par pretējo.

Lai Dievs dod, kaut arī neskartu, tomēr atgriežoties pie jau notikušā ar mazo liepājnieci, būtu grūti meitenītes mammu mēģināt mierināt, sakot, ka nelieša nāve kaut jel kādā veidā varētu mazināt viņas sāpes. To nespēs nekas. Ir neiespējami iedomāties, kā jūtas mamma, uzzinot, ka viņas bērns ir gājis bojā, ir neiespējami saprast, kā jūtas mamma, zinot, ka viņas bērnu kāds ir nogalinājis, un ir pilnīgi neiespējami kaut vai mēģināt saprast mammas ciešanas, lietas izmeklēšanas gaitā uzzinot, ka nelietis viņas bērnu ir turējis savā dzīvokli visu nakti, nodarījis viņam neciešamas pārestības, bet otrajā rītā vardarbīgi laupījis dzīvību. Ir neizturami pieņemt to, ka bērna vairs nav, bet ir vēl daudz reižu neizturamāk visu mūžu dzīvot, zinot, ka bērns ir cietis pārcilvēciskas mokas un ne mammai, ne arī kādam citam nav bijis nekādu iespēju viņam palīdzēt.

Un tad atkal mēs atgriežamies pie soda. Vainīgais ir notiesāts. Lai gan viņam vēl ir iespēja spriesto pārsūdzēt, cerot, ka cita tiesu instance to mīkstinās, tik daudziem šķistu, ka taisnīgāk būtu dzirdēt to spriedumu, kuru diemžēl mūsu valstī vairs nespriež. Bet galu galā, kādas ir garantijas, ka šis būs pēdējais šī nelieša noziegums? Esam humānā savienībā un tajā pat vislielākajiem noziedzniekiem pēc ilgāka cietumā pavadīta laika ir tiesības lūgt apžēlošanu, to pamatojot ar patiesu un rūgtu nožēlu par izdarīto. Un nožēlot izdarīto – to jau nu gan cietumā iemācās. Es gan nevarētu teikt, ka alkstu atjaunot nāves sodu Latvijā, tomēr daudz labāk savu nodokļos samaksāto naudu redzētu tērējam, piemēram, bāreņu aprūpei, nevis to neliešu uzturēšanai, kas izdzēsuši citu dzīvības.