Kurzemes Vārds

15:33 Svētdiena, 20. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Miljons, kas pieder audzinātājai
Daina Meistere

Īrisa Šteinberga strādā ar datoru, kura ekrānā ir lieli, labi saskatāmi burti un simboli. Arī dokumentu mapēm, kuras viņa kārto plauktos, ir krāsainas uzlīmes, tās izkārtotas, pa vidu liekot spilgtas krāsas šķirtņus, kas atvieglo vajadzīgās mapes atrašanu.

Īrisa Šteinberga ir Internātpamatskolas kancelejas vadītāja. Viņai ir ļoti slikta redze. Jau iepriekš Īrisa valkāja brilles, bet tad notika nelaime – acij plīsa tīklene. Sekoja nopietnas operācijas, bet redze tā arī palika ļoti vāja. Viņai tagad, ejot pa ielu, vēlams pavadonis, sevišķi tajās diennakts stundās, kad krēslo. Tāpēc Īrisai nācās izšķirties, kā turpināt strādāt.

– Man palīdzēja un palīdz kolēģu, arī skolas direktores izpratne un atbalsts, – pastāsta sieviete. Viņa vienmēr savā darbā ir bijusi kārtīga, tas vajadzīgs darbā ar dokumentiem jeb, kā tautā saka, papīriem, kur nepieciešama noteikta secība un visam jābūt viegli atrodamam un pieejamam.

Īrisai ir skolotājas izglītība, studiju laikā viņa apguva specializāciju darbam ar vājredzīgiem bērniem. Taču, kad jaunā pedagoģe meklēja darbu, izrādījās, ka nebūt nav liela pieprasījuma pēc tāda veida skolotājiem. Tāpēc viņa bija laimīga, kad nonāca internātskolā, kur sāka veikt sekretāres pienākumus. Viņas personīgā dzīve neveidojās un neritēja kā pa diedziņu. Ir gājis visādi. Trauslā sieviete ir izaudzinājusi trīs bērnus, divus dēlus un meitu. Viņi jau pieauguši, bet tāpat vēl vajadzīgs mammas atbalsts, padoms un gara spēks.

Pirms gadiem desmit skolā izveidoja arī klases ar latviešu mācībvalodu un bija vajadzīgi pedagoģiskie kadri, kuri mācītu stundās, strādātu par vakara audzinātājiem. Īrisai piedāvāja būt par vakara audzinātāju, un viņa, protams, neatteicās. Sava nozīme nenoliedzami bija arī naudai – bērni auga, auga arī prasības un vajadzības, bet sekretāres aldziņa nebija nekāda dižā.

– Pirmajā reizē, kad vajadzēja ieiet pie bērniem, es sapratu, ka no tās būs atkarīgs viss mans turpmākais darbs. Ja pratīšu, parādīt, ka man nevar kāpt uz galvas, tad viss būs labi, – to dienu atceras Ī.Šteinberga. Viņa arī zināja, ka nebūs tā, kā parastas dienas skolas klašu audzinātājiem, kuriem atbalsts un pamats ir bērnu ģimenes. Internātskolas skolēnu vecākiem pašiem dzīves nasta izrādījusies par smagu, kur nu vēl lai viņi tiktu galā ar savu dēlu un meitu likstām un nedienām. Arī tiem zēniem un meitenēm, kuru mammas un tēti neaizraujas ar alkoholu, vecāki neprot tikt galā ar pieaugušu cilvēku pienākumiem. Tāpēc jau bērni ir daļēji uzticēti valstij.

– Bērni nenoliedzami ir savu vecāku spogulis, – to vakara audzinātāja saka bez šaubīšanās. Internātskolā viņi visbiežāk ir kā sava veida greizā spoguļa attēli. Mīlestības un sapratnes alkstoši, tomēr uzlikuši sev kārtīgu nepieejamības masku, kuras ārējais veidols ir izaicinājums un bravūra, kas robežojas ar nekaunību.

– Esmu emocionāla, taču intuitīvi jūtu, ko vajag darīt, zinu, ka šie bērni ir jāsaprot, jāpieņem tādi, kādi viņi ir. Un tad, kad esam iedraudzējušies, var sākt runāt un prasīt no viņiem, lai mācās, lai paklausa un uzklausa, – tā runā Īrisas pieredze. Viņas audzināmie ir 8.klases zēni. Tie ir pusaudži, un katrs, kurš strādājis skolā, zina, cik sarežģīts un grūts ir šis vecums, kad skolēns izaug no bērna, bet vēl nav īsti pieaugušais. Lai gan Īrisa saka, ka viņa nespētu strādāt tieši ar pašiem mazākajiem, ar tiem bērneļiem, kuri atnākuši uz internātskolu, neprot daudzas elementāras prasmes, kā, piemēram, tīrīt zobus, vakaros mazgāties, sakārtot savas drēbes un mantas.

Kaut Īrisas audzināmie nav nekādi eņģelīši, ir brīži, kad kāds ir jāsamīļo, jāuzklausa un jājūt, kas ar viņu ir noticis. Viņa gan uzskata, ka Internātskolas bērni bieži vien ir stipri sirsnīgāki un mīļāki, taču viņi nelabprāt uzticas cilvēkiem. Vienu laiku viņa mācīja stundās ētiku, un daudz runāja ar bērniem par dzīves vērtībām, par to, kas ir būtisks un kas otršķirīgs. Viņa reiz veica aptauju, ko bērni darītu, ja viņiem būtu miljons. Un izrādījās, ka daudzi ir gatavi to ziedot, lai citi būtu laimīgāki.

Bet vai tas smagums, kas noņemts no kāda bērna pleciem, neuzguļas audzinātājai? Vai var tā vienkārši aiziet mājās, it kā nekā nebūtu bijis? Ī.Šteinberga saka, ka nevar vis. Bija tāds gadījums, kad kāda no meitenēm stipri piedzērās. Viņu burtiski atnesa uz rokām. Audzinātāja izdarīja visu, kas jādara, ziņoja, nogādāja pusaudzi pie mediķiem, bet, mājās pārgājusi, juta, kā iekšēji trīs sirds un rokas, ka fiziski viņa jūtas kā iztukšota. No pārdzīvojuma un atbildības par šo bērnu.

– Man palīdz ticība Dievam, un tā man dod spēku, – saka Īrisa.

Par lielu uzticēšanos audzinātāja uzskata to, ka skolēni viņu neaizmirst arī tad, kad skolas durvis jau aizvērtas, kad viņi skaitās lielajā dzīvē izgājuši. Tomēr katram cilvēkam ir vajadzīgs kāds, kas par viņu domā, raizējas un kuram nav vienalga, kas ar viņu notiek. Ja vēl skolas laikā audzēkņi reizēm tā īsti līdz galam neizprot, ka par viņiem domā un raizējas, tad pēc pamatskolas beigšanas viņi tomēr meklē savu bijušo audzinātāju. Un pastāsta visu – gan to, kas labs, gan to, kas nav izdevies.

– Nav nekāds noslēpums, ka ir tādi mūsu skolas beidzēji, kuriem dzīve tā pavisam sametas. Tad man raksta no cietuma, lai dalītos piedzīvotajā. Kad atbrīvojušies, atnāk pie manis, lai izrunātos, – viņa pastāsta.

Bet ko viņa pati uzskata par bagātību? Protams, nav slikti, ja cilvēkam ir nauda, lai gan Īrisa saka, ka viņai nav žēl iedot saviem audzēkņiem, teiksim, naudiņu biļetei, lai aizbrauktu pie savējiem, kas dzīvo ārpus pilsētas. Jo ne jau naudā ir laime, bet bērni – jā, tie viņai ir pie sirds, tos viņa mīl, vēlas saprast un vēlas redzēt, ka viņiem izdodas. Kaut mazliet, bet izdodas. Un, iespējams, ka tieši tas ir Īrisas Šteinbergas miljons – tie sapratnes un mīļuma mirkļi, kas doti audzēkņiem, kas doti saviem bērniem, pašai par savu likteni un dzīvi nesūrojoties.