Kurzemes Vārds

06:32 Otrdiena, 20. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Kad augšas negrib
Sarmīte Pelcmane

Un atkal jau! Kārtējo reizi uzzinām par valsts amatpersonām, kas pašas sev piešķir milzu prēmijas. Varētu jau teikt, ka nav glīti rakņāties cita makā, taču šādas ziņas nāk atklātībā ar tik pārsteidzošu regularitāti, ka vienkāršais iedzīvotājs, ko smagā inflācijas, arvien pieaugošo maksājumu un nabadzības nasta spiež pie zemes jo dienas, jo spēcīgāk, nevar šādu informāciju uztvert mierīgi un priecāties, ka vismaz kādam iet labāk nekā viņam.

Protams, arī valsts amatpersonas cilvēki vien ir, kas pelnījuši adekvātu atalgojumu un, iespējams, dažkārt arī prēmijas par labi padarītu darbu. Nelaime tikai, ka augšējo slāņu ienākumi tik krasi atšķiras no valsts vidusslāņa rocības, ka tas jau kļūst nepieklājīgi. Turklāt konkrētajā gadījumā, kur runa ir par Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Arni Cimdaru un viņa vadīto iestādi, māc arī bažas, vai ienesīgajā postenī tik tiešām būtu nepieciešams papildu ienākums, proti, prēmijas vairāku desmitu tūkstošu latu apjomā, ņemot vērā, ka šai iestādei uz aktīvāku darbību jāsaspringst tikai vidēji reizi divos gados – uz kārtējām vēlēšanām (Saeimas vai pašvaldību). Grūti iedomāties, ar ko CVK nodarbojas pārējā laikā, droši vien jau kaut kādus papīrus pārcilā, taču diezin vai tur kāds ir tik pārstrādājies, ka uzmundrināms ar lielām prēmijām.

Nevar apgalvot, ka CVK būtu tas lielākais grēkāzis apšaubāmi lielu ienākumu saņemšanā, valstī ir daudz kliedzošāki piemēri. Var kaut vai pabrīnīties par Ministru prezidenta biroja vadītāja Māra Riekstiņa atalgojumu 3000 latu apmērā, kas pārsniedz gan Ministru prezidenta, gan Valsts prezidentes algu. Nemaz nerunājot par iespaidīgo daudzu tūkstošu latu vērto atalgojumu valsts pilnvarniekiem dažādu uzņēmumu padomēs utt.

Tikai nepārprast – nav jau žēl un var arī saprast, – jo svarīgāks amats un lielāka atbildība, jo iespaidīgāks arī atalgojums. Tāpēc dīvaini būtu, ja premjers, piemēram, saņemtu tādu pašu algu kā sētnieks. Tomēr nevar arī noliegt, ka to īpaši svarīgo un īpaši augsti atalgojamo kļūst arvien vairāk un vairāk, turklāt pārsteidz devīgums, bez svārstīšanās palielinot savējiem jau tā ievērojamās algas, reaģējot uz inflāciju, kā arī regulāri piešķirot prēmijas, kamēr attiecībā uz parasto tautas pārstāvju – skolotāju, ārstu, policistu – algām tiek demonstrēta dzelžaina taupība, tāpat pensiju palielināšana par pāris santīmiem, labākā gadījumā – pāris latiem šķiet gluži vai ņirgāšanās.

Šobrīd pārlieku uzskatāmi tiek demonstrēta valsts augšējo slāņu atraušanās no tautas, un tad jau nav ko brīnīties, ka augšas, dzīvojot kā nieres pa taukiem, nespēj izprast apakšu problēmas, vēl vairāk – šķiet, par tām nemaz nezina un negrib zināt.