Kurzemes Vārds

kaktuss

Skolēnu ikdienas nasta
Anita Urkauska

Daudz dzirdēts par skolēnu pārmērīgi smagajām skolas somām, īpaši tas attiecas uz jaunāko klašu skolēniem. Pēc Skolēnu domes aicinājuma daudzās Liepājas skolās tika veikti dažādi pasākumi, lai noskaidrotu, vai tiešām somas ir pārāk smagas to nesējiem.

15.vidusskolas līdzpārvalde rīkoja īpašu akciju ar nosaukumu "Cik sver tava zinību bagāža?". Tādēļ tika svērtas visu interesentu somas un noskaidrots, ka vissmagākās somas ir zēniem vecumā no 10 līdz 14 gadiem, bet visvieglākās somas ir vidusskolēniem.

Pamatskolēni sūdzējās par sāpošu muguru dienas beigās, un novērojumi liecina, ka smago somu dēļ lielākai daļai skolēnu jau izveidojusies nepareiza stāja.

6.vidusskolā akcija norisinājās mācību stundu laikā, kad līdzpārvaldes aktīvisti iegāja kādā klasē un svēra skolēnu somas. Uzzinājām, ka 5.–7.klašu skolēnu somas pārsniedz pieļaujamo svaru. Piemēram, vienai 5.klases skolniecei soma svēra pat sešus kilogramus. Tāda pati situācija ir arī 6., 7.klašu audzēkņu vidū.

10.vidusskola rīkoja skolā "Somu reidu", un tā rezultāti rāda, ka 2. un 3.klašu skolēnu somas ir par smagu, bet vidusskolēniem daudz vieglākas, nekā vajadzētu. Jo daudzi skolēni neņem līdzi visas mācību grāmatas un liekas lietas. Noteikti jāņem vērā, kurā dienā somas tika svērtas. Katru dienu somu smagums atšķīrās. Priecē fakts, ka atsaucību reida laikā izrādīja gan skolēni, gan skolotāji.

Liepājas 1.ģimnāzijas somu svēršanas rezultāti liecina, ka skolēnu somu vidējais svars nepārsniedz vispārpieņemto jeb atļauto skolas somas svaru un ģimnāzijas 10.–12.klašu skolēnu somas sver daudz mazāk, nekā jābūt. Savukārt 8.klašu skolēniem ir mugursomas pieļaujamais smagums.

5.vidusskolas skolēnu somas tika svērtas starpbrīžos. Kopā tika nosvērtas 113 somas, pēc kurām var secināt, ka skolēnu somas nav pārāk smagas un nepārsniedz normu, jo, pateicoties skolotāju kopētajiem materiāliem, grāmatām un darba burtnīcām, vidusskolēni var nenest līdzi grāmatas. Pārbaudīto klašu vidējais somu svars ir 3,1 kilograms, kas ir puse no atļautā svara.

Arī pēc 8.vidusskolas apkopotajiem rezultātiem top skaidrs, ka jaunāko klašu skolēnu somas ir pārāk smagas, bet, kā jau visās skolās, visvieglākās somas ir vidusskolēniem.

No apkopojuma jāsecina, ka, pirmkārt, daudzu jaunāko klašu skolēnu somas patiešām ir pārāk smagas un jāizdomā veids, kā viņi varētu neņemt līdzi tik daudz mācību grāmatu. Otrkārt, daudzi vidusskolēni izvēlas vieglāko ceļu – vienkārši neņem līdzi mācību grāmatas, tāpēc arī viņu somas ir visvieglākās. Varbūt šis nav pareizākais ceļš, bet veselībai labākais gan.

Apvienības "IMKA Latvija" mērķis ir veicināt biedru institucionālo un kapacitātes attīstību, lai varētu realizēt starptautisko organizāciju "YWCA" un "YMCA" misijas Latvijā: darbs ar jaunatni, izglītība, veselīgs dzīvesveids, kristīgo vērtību iedzīvināšana, sabiedrības integrācija, dzimumu līdztiesība, kultūras attīstība. Apvienības biedri ir sešas juridiskas personas no Rīgas, Jelgavas, Siguldas, Teteles, Salgales un Līvāniem. Katra organizācija realizē kādu no programmām: Skautu; Nometņu; Āra dzīves; Tūrisma un piedzīvojumu; Sievietes un integrācija; Beisbola; Ten singa; Neformālās izglītības.

Lai gan Liepājas jauniešu nodaļa vēl nav oficiāli reģistrēta, trīs jaunieši no Liepājas Toms Zukulis, Ieva Užule un Edmons Grunduls vakar Līvānos piedalījās "IMKA Latvija" organizētajā sociālās iekļaušanas projekta "Vājo posmu ķēdē nav!" seminārā. Tajā tika izstrādāts darbības plāns jauniešu sociālās iekļaušanās veicināšanai.

Meistare uz pretinieka noguldīšanu
Beate Jance

Pāvilostniece Agate Jance pirms pāris gadiem izvēlējās savu dzīvi saistīt ar sportu. Aizbrauca uz Rīgu mācīties un trenēties ļoti vīrišķīgā sporta veidā – brīvajā cīņā. "Kaktuss" piedāvā nelielu sarunu ar Agati.

– Kas īsti ir brīvā cīņa?
– Brīvā cīņa ir sportistu divcīņa, kurā izmanto dažādus tehniskos paņēmienus, piemēram, tvērienus, rāvienus, apgriezienus un cirtienus. Turklāt katrs no pretiniekiem cenšas noguldīt otru uz lāpstiņām, tādā veidā iegūstot uzvaru.

– Kā sākās aizraušanās ar šo sporta veidu?
– 2003.gada vasarā. No sākuma gāju uz treniņiem, kas bija domāti Pāvilostas jauniešiem. Tos vadīja Visvaldis Freidenfelds. Treniņi tajā laikā man bija kā joks, devos uz tiem ar draudzeni, ākstījāmies. Līdz kādu dienu piezvanīja treneris Visvaldis Freidenfelds un piedāvāja nodarboties ar brīvo cīņu jau profesionālāk.

– Cik ilgi tu trenējies?
– Nu jau pagājuši trīs gadi. Pirms Ziemassvētku brīvlaika V.Freidenfelds aicināja mani uz Rīgas klubu. No sākuma ar vecākiem aizbraucām tikai apskatīties, kā un kas tur notiek. Man iepatikās un pieņēmu lēmumu ar brīvo cīņu saistīt savu turpmāko dzīvi. Vecāku reakcija bija atšķirīga. Tētim patika un viņš atļāva man braukt, bet mamma mēģināja mani atrunāt no šādas domas. Ar laiku viņa padevās. Es aizbraucu uz Rīgu un vēl aizvien tur dzīvoju un trenējos.

– Kas tevi piesaista šajā sporta veidā?
– Īsti pati nezinu, laikam tas, ka var kārtīgi sportot, nevis kā skolā, kad viens vingrinājums izpildīts, stunda jau beigusies. Šķiet, ka virsroku ņēma arī tas, ka bija iespēja iepazīties ar jauniem cilvēkiem un uzsākt patstāvīgu dzīvi, ko vēlas visi jaunieši.

– Vai ir grūti trenēties un kas tam nepieciešams?
– Neteiktu, ka grūti. Jo nav divas stundas jāpilnveido viens paņēmiens. Var arī atpūsties un turpināt pēc tam. Lai to izdarītu, ir nepieciešams gribasspēks.

– Kur tu Rīgā mācies un kādās telpās jūs trenējaties?
– Mācos Rīgas 64.vidusskolā, bet trenējamies kā kuru dienu. Nedēļā sanāk trenēties dažādās telpās, arī Arkādijas klubā, "Arēnā Rīga" un citur.

– Un kā sokas ar mācībām? Vai tās nesagādā grūtības?
– Atklāti sakot, mazliet traucē gan, bet arī sēdēšana internetā vai pie televizora traucē. Pie visa spēju pierast.

– Kāds tev ir dienas režīms?
– Ceļos ap pusseptiņiem, tad izskrienos pa mežu, sagatavojos skolai, pēc skolas izmācos un braucu uz treniņu, kas beidzas pulksten 22 un ap pusdivpadsmitiem eju gulēt.

– Kur mācīsies pēc tam?
– Pašlaik ir doma iestāties Latvijas Universitātē, studēt biznesa vadību. Tā kā man domas mainās bieži, iespējams, līdz atestāta saņemšanai būšu pārdomājusi. Bet ceru, ka ne.

– Vai Tev bieži iznāk braukt uz citām valstīm un kādi no tā ieguvumi?
– Ir gadi, kad sacensības notiek katru mēnesi, bet ir arī retāk. Esmu bijusi Polijā, Ukrainā, Vācijā, Baltkrievijā un Zviedrijā. Grūti pateikt, kur man vislabāk patika, jo nebija laika izbaudīt šo valstu krāšņumu, jo sacensības ilgst divas dienas un tajā laikā notiek arī treniņi. Ieguvumi ir mana fiziskā forma un zināšanu pilnveidošana. Ja paveicas – arī kāda medaļa.

– Un privātai dzīvei laika arī atliek?
– Nav jau gluži tā, ka mēs, kluba biedri, tikai ejam uz skolu un treniņiem. Privātai dzīvei laika ir, lai gan ļoti maz. Bet kas grib, tas spēj to atrast.

– Cik tev medaļu?
– Ja nemaldos, 13. No tām lielākā daļa iegūtas Latvijā. Pēdējo medaļu saņēmu janvārī, Latvijas Republikas čempionātā brīvajā cīņā sievietēm. Sacensības notika Rīgā, un ieguvu 2.vietu. Kādēļ ne pirmo? Pretiniece bija pārāk stipra un, ejot uz paklāja, jau ar draudzeni spriedām, kā viņa mani uzvarēs (smej).