Kurzemes Vārds

13:40 Pirmdiena, 18. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Liepājas teātrim – 100

Režisors Žanis Brasla laikmeta virpuļos
Zigurds Akmentiņš

Aiz loga trako Liepājas teātra simtās sezonas biežie jo biežie bargie vēji. Sēžam ar mūsu teātra kādreizējā vadītāja Žana Braslas dēlu režisoru Vari Braslu. Varis sāk atmiņu stāstījumu par savu tēti. Vai viņš to stāsta man, vai risina savu domu? Laikam jau toreiz piecpadsmit gadu vecam pusaudzim prāts netīkoja iedziļināties tēva problēmās, dzīvē taču bija kas cits, interesantāks. Bet vai šodien vairs iespējams tolaik neizrunāto un neizprasto salikt pa plauktiņiem? Tomēr pamazām sāku ieklausīties, un arī manī sāk veidoties dēla atmiņā saglabātais tēva portrets.

... Bredovsku kuplās dzimtas mājvieta atradusies Vaiņodes pusē, vectēvs cēlies no poļu paniem un saglabājis senču lepnumu. Saimniekojis lielās mājās, kas vēlāk ierindojušās budžu saimniecību skaitā. Dēls Žanis ļoti atšķīries no pārējiem brāļiem un māsām –vientulībā bieži mēdzis pasapņot, pavērties debesīs. Vectēva praktiski kaldinātās dēla nākotnes ieceres viņu pašu nemaz neinteresējušas. Par visu vairāk vēlējies dziedāt un tā nokļuvis Liepājas operas korī. 1931.gadā Džuzepes Verdi operas "Traviata" iestudējumā pat uzticēta nelielā marķīza solo partija. Satuvinājies ar otru koristi Valiju Švāģeri, un abu dzīves ceļi sākuši iet kopā.

Vai "Traviata" bija tā, kuras iespaidā radās doma doties uz Rīgu un Latvijas Konsevatorijā nopietni sākt mācīties dziedāšanu? Droši vien. Tā abi jaunieši nokļuva mūsu valsts galvaspilsētā, un Žanis uzsāka mācības. Par finansiālo pamatu rūpējās Valija. Tomēr saskarsme ar teātri bija darījusi savu, un abi Bredovski drīz atrada ceļu uz dižā krievu skatuves mākslinieka Mihaila Čehova vadīto Latvju aktieru arodbiedrības Teātra skolu un vēlāk uz tās bāzes radīto eksperimentālo Latvju drāmas ansambli. Dziedāšanas mācības palika nepabeigtas. Pamazām Drāmas ansambļa dalībnieki rada sev arī citas iespējas radoši izteikties un no tā attālinājās.

Žanis Bredovskis nokļuva radiofonā bērnu raidījumu redakcijā un tur uzsāka režisora gaitas. Tajā laikā sākās uzvārdu latviskošana, lielu vērību tai pievērsa radiofona vadība. Bredovskim šī vadības stimulētā akcija problēmas nesagādāja, viņš izvēlējās savas māmiņas pirmslaulības uzvārdu Brasla. Darbs radiofonā turpinājās arī pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas. 1941.gada jūnijā Žani Braslu sūtīja uz Minsku kvalifikācijas celšanas kursos, viņš bija pārliecināts, ka uz neilgu laiku atvadās no dzīvesbiedres un divgadīgā dēliņa Varīša. Bet, kad Minskā izkāpa no vilciena, bija jau sācies karš, saites ar ģimeni un dzimteni bija pārtrūkušas uz vairāk nekā trim gadiem.

Tā Žanis Brasla nedomājot un nevēloties no gaišās saulainās Latvijas bija nokļuvis Krievijas raupjumā, viņš bija nokļuvis tieši karalaikmeta asiņainajā virpulī. Kā veidojās viņa idejiskā pārliecība un vai tāda vispār radās, par to mākslinieks nestāstīja. Tikai stipri vēlāk 1950.gadā viņš kļuva par PSKP biedru. Bet nu atgriezīsimies kara gados. Labi, ka ar laiku izdevās iekļauties LPSR Valsts mākslas ansamblī. Kopā ar to tika sagaidīta atgriešanās Latvijā un kara beigas. Arī ģimene vīru un tēvu bija gaidījusi.

Laikmeta virpulis turpinājās. Sekoja jauns darba uzdevums – vadīt Jelgavas teātri. Šis teātris karadarbības rezultātā bija cietis visvairāk – pati pilsēta gruvešos, nebija vairs arī skaistās ēkas. Teātri pārcēla uz Rīgu, par tā māksliniecisko vadītāju nu iecēla Žani Braslu. Jaunajam režisoram trūka profesionālas pieredzes un izglītības, jo vai tad par tādu varēja uzskatīt darbu radiofonā. Bet teātri kopā turēt ļāva tā brīnišķīgā vadība ar direktoru Rolovu priekšgalā, un jaunais mākslinieciskais vadītājs varēja droši ķerties pie savu tiešo problēmu risināšanas. Jelgavas teātris šajos gados straujiem soļiem virzījās augšup.

Laikam jau par to iedomāja Latvijas teātru dzīves vadītāji, Žani Braslu 1950.gadā pārceļot uz Liepāju un ieraujot tā problēmu virpulī. Mūsu teātrim tas bija smags brīdis – nupat likvidēts muzikālais ansamblis, un skatītājs savu protestu varēja izrādīt tikai vienā veidā – ignorējot teātrī notiekošo. Ai, kā Liepājā trūka Jelgavas teātra vadības saskaņotās komandas! Arī radošais kolektīvs pret jauno māksliniecisko vadītāju izturējās ar aizdomām – viņš taču bija no augšas iecelts, tātad atbalstīs savus maizes devējus un to teātrim uzspiestās tendences. Saņemtais uzdevums smags – ne tikai jāatgriež skatītājs teātrī, kolektīvam bija sevi no jauna jāpierāda, tāpat jāievada teātra darbā trupas jaunpieņemtais papildinājums –tā gada Teātra institūta deviņi absolventi. Šeit svarīguma ziņā neko nevarēja izcelt kā primāru, viss bija jādara vienlaikus.

Žanis Brasla darbu sāka ar tautisko Aleksandra Korņeičuka komēdijas "Irbenāju birztala" iestudējumu. Viss veidojās gaišās krāsās, sirsnīgu smieklu stimulēts. Liepājnieki mīlēja mūziku, tāpēc tā skanēja daudz un bieži atbalsojās dejas solī. Skatītāju no jauna piesaistīt teātrim Ž.Brasla iecerēja galvenokārt ar klasikas iestudējumiem. Pirmais, pie kā viņš ķērās, bija brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laiki". Nebija kas veido skatuves variantu, tāpēc to nācās darīt pašam. Bet republikas vadību neapmierināja Kaudzīšu "buržuāziskā" ideoloģiskā ievirze. Nu to lika labot un papildināt dramatizētājam Žanim Braslam. Varbūt tāpēc iestudējums neizdevās viendabīgs, bet par sevi runāt režisors lika. Toties gaiši un saulaini izskanēja Ričarda Šeridana "Jauko māņu diena". Diemžēl daudz mazāku interesi izraisīja Onorē de Balzaka "Pamāte". Toties pašu jaunāko skatītāju paaudzi spilgti uzrunāja Annas Brigaderes "Sprīdītis", no padomju dramaturģijas iestudējumiem Asahmeta Tokajeva "Līgavaiņi" un īpaši Aleksandra Afinogenova "Mašeņka". Par pēdējo rakstīja Valentīna Freimane: "Iestudējums skatītājus uzrunāja sirsnīgā izjustā mākslas valodā, atraisot arī tēlotāju individualitātes." Šoreiz režisors pratis psiholoģiski iedarboties uz tēlotāju un palīdzēt viņam virzīties pareizā padziļinātā tēla izpratnē.

Dēls Varis Brasla, domājot par tēva režijas principiem, izsaka pieņēmumu, ka spilgtās ieceres realizācijai šad un tad kaut kā pietrūcis. Visvairāk sekmīgai vadītāja karjerai traucējis spēcīgas dūres trūkums. Uz šādu rīcību tētis neesot bijis spējīgs. Vai tā tiešām bija? Kāds iemesls 1953.gadā bijis tēva pārcelšanai atpakaļ uz Rīgu par režisoru kinostudijā, Varis Brasla īsti nezina. Tur kā visiem jaunpienācējiem sākās darbs pie dublāžām, bet tas drīz pārtrūka. Republikas laikrakstos varējām lasīt šādus melni ielogotus vārdus "Režisors Žanis Brasla – 07.08.1908 – 11.09.1954".