Kurzemes Vārds

09:15 Otrdiena, 17. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Gadi pēc sporta

Gan nievas, gan ovācijas
Andžils Remess

Neviens cits no pagājušā gadsimta vidū leģendārās "Sarkanā metalurga" komandas futbolistiem nav vērtēts tik krasi atšķirīgi kā uzbrucējs Miervaldis Drāznieks. Reta bija tāda spēle, kad Drāzniekam nenācās uzklausīt kā gaviles, tā nievas. Jo reta bija tāda spēle, kad Drāznieks neiesita vārtus, bet tāda diez vai bija vispār, kad viņš neiesita no tādām pozīcijām, no kurām netrāpīt vārtos bija grūtāk, nekā trāpīt.

Futbola cienītājiem bija radušies pat sakāmie. Ka Šlaumem vai Šoferim, kā dēvēja Drāznieku, vajag veselu pūrvietu zemes, kur apgriezties. Vai arī: ka viņa sistās bumbas visbiežāk lido trešajā stāvā. Skatītāji nikni svilpa, redzot pagarā auguma nedaudz salīkušo uzbrucēju soda laukumā tik ilgi tūļājamies ar bumbu pie kājām, kamēr viņš to pazaudē. Taču jau pēc brīža publika uzgavilēja, kad šis pats uzbrucējs asi trieca bumbu tīklā. Vai nu tā bija intuīcija, vai prasme novērtēt situācijas, taču varēja tikai apbrīnot, ka Drāznieks vārtu priekšā parasti atradās tieši tur, kur atlēca bumba. Viņš bija kā magnēts, kuru bumba pievelk.

Miervaldis Drāznieks ir trešais titulētākais spēlētājs visā Liepājas futbola vēsturē aiz Kārļa Tīla un Jāņa Novikova. No četrdesmito gadu vidus līdz piecdesmito gadu beigām viņš liepājniekiem palīdzēja 8 reizes iegūt Latvijas čempiona nosaukumu un 5 reizes republikas kausu, uzvarēt 2 Latvijas spartakiādēs un 2 reizes iegūt Baltijas republiku čempionu kausu. Pa vidu tam Drāznieks vienu sezonu pārstāvēja Latvijas futbolu PSRS meistarsacīkstēs, bet savu futbolista karjeru beidza 1960.gadā, kad šāda mēroga sacensībās liepājnieki debitēja ar savu komandu. Un no šīm 14 sezonām tikai divās Drāznieks nebija komandas labākais vai otrais labākais vārtu guvējs.

Drāznieks sita vārtus izšķirošajās spēlēs par Latvijas čempiona nosaukumu pret Rīgas AVN un principiālajos dueļos pret Rīgas "Daugavu", draudzības spēlēs pret PSRS meistarsacīkšu dalībniekiem Viļņas "Spartaku", Tallinas "Kalev", Alma–Atas "Dinamo", Užgorodas "Spartaku", Padomju Savienības B klases meistarsacīkstēs pret turnīra līderiem Kirovokanas "Lori", Ļeņinakanas "Širak", Erevānas "Burevestņik", Kišiņevas "Burevestņik", Harkovas "Lokomotīvi", Latvijas izlases sastāvā pret Lietuvu un Igauniju. Un diez vai bija tāda sezona, kad viņš kādas komandas vārtos nesalādētu trīs vai pat četras bumbas, un pat Latvijas meistarsacīkstēs 1947.gadā Drāznieks debitēja ar 5 vārtu guvumu vienā spēlē. Kad 1990.gadā statistiķi apkopoja visu Latvijas meistarsacīkšu rezultatīvākos spēlētājus, izrādījās, ka šajā sarakstā otrais joprojām ir Drāznieks, kaut arī viņš jau trīs gadu desmitus nespēlēja.

Drāznieks bija viens no slavenās metalurgu komandas nedaudzajiem spēlētājiem, kuri pēc atvadīšanās no laukuma nepalika futbolā ne trenēt, ne tiesāt, ne rīkot sacensības, ja nu tikai sava prieka pēc uzspēlēja rūpnīcas "Sarkanais metalurgs" sacensībās starp cehiem. Varbūt viņš bija pārāk flegmātisks, pārāk rāms un noslēgts, bet varbūt saprata, ka ar pieredzi vien var nepietikt.

Cita lieta, ka sporta norisēm viņš turpināja sekot līdzi, un ne jau tikai futbolā vien. Jo savulaik Drāznieks bija guvis uzvaras vieglatlētikas sacensībās, bet basketbolā spēlējis pat Liepājas izlasē. Sporta ļaudis vēl tagad atceras, kā viņš bija samulsinājis augstlēcējus, kuri treniņā mocījās ap 1,50 m augstumā novietotu latiņu. "Šofer, parādi, kā jālec!" bija mudinājuši komandas biedri pēc futbolistu treniņa, un Drāznieks šo augstumu pārvarēja ar žaketi mugurā, pēc tam novilka žaketi un pārlēca 1,70 m. Bet kādā basketbola spēlē viņš vienā epizodē tik eleganti izmānīja vēlāk pasaulslaveno Maigoni Valdmani, ka skatītāju zāle nodimdēja ovācijās, bet Valdmanis savam iznerrotājam atzinīgi paspieda roku.

Pēc futbola gaitu beigšanas Drāznieks strādāja rūpnīcas "Sarkanais metalurgs" velmētavā par atslēdznieku. Viņam bija nags uz tehniku, Drāznieks bez pūlēm apguva jaunās tehnoloģijas un vēlāk strādāja par dežurantu ceha visaugstākajā vietā – zem jumta, un bija atbildīgs, lai krāsnis darbotos režīmā.

Ja kādam no bijušajiem komandas biedriem vajadzēja labot automašīnu, aicināja Drāznieku, kuram pašam nekāda braucamā nebija, taču motocikla vadītāja tiesības gan. Drāznieks nekad neatteica. Viņš klusi un rāmi krāmējās ar dzelžiem tik ilgi, kamēr motors sāka rūkt.

Drāznieks nebija no tiem futbola vecmeistariem, kuri atraisītības brīžos dižojās, kā situši vārtus vai apspēlējuši pretiniekus. Vienulaik mums gadījās dzīvot vienā mājā, un liels bija vilinājums no kādreiz tik apjūsmotā Drāznieka izdabūt kādu nostāstu par senajiem futbola laikiem. Drāznieks tikai rāmi smaidīja, sak, ko nu es, un vai tad nu visu var atcerēties. Un bija grūti iedomāties, ka šis ir tas pats cilvēks, no kura savulaik tik ļoti bijās daudzu pilsētu futbola komandas un kuram stadionos uzgavilēja pusotru gadu desmitu.