Kurzemes Vārds

19:32 Pirmdiena, 18. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Privāti

Mans piedzīvojums
Kontrastu paradīze bez izpušķojumiem
Edgars Lūsēns

Ko darīt, ja vienīgais brīvais laiks gada ritumā iekrīt pašā ziemas viducī, bet gribas redzēt sauli, pasauli un turklāt zināt, ka varat to atļauties? Braukt uz citu pasaules malu, kā to izlēma darīt Vīksnu ģimene – Liepājas domes Kultūras pārvaldes vadītāja Lelde un uzņēmuma "Aile grupa" valdes loceklis Gints, kas kopā ar nelielu, bet stabilu kompāniju reizēm dodas plašās pasaules lūkojumos – šoreiz uz Venecuēlu.

Zemi, kuru mēdz dēvēt par Latīņamerikas briljantu neatkārtojami skaistās floras un faunas dēļ. Valsti, kur benzīns ir lētāks par sērkociņiem vēju pilsētā un mūsu naudiņās šobrīd maksā kādu pusotru santīmu litrā, bet kuras apzīmējumam kontrastu paradīze nav tikai šarmanta romantikas piegarša. Kriminālā situācija Fidela Kastro drauga Hugo Čavesa valstībā ārpus Karību jūras tūristu pērles – Margaritas jeb Pērļu salas, kuru 15.gadsimta nogalē apciemoja pats misters Kristofors Kolumbs, – nebūt nav no tādām, kas iebraucējiem ļautu doties, kur vien acis rāda. Liepājniekiem šāds brīdinājums nebija mazsvarīgs, jo viņi gribēja redzēt Venecuēlu bez izpušķojumiem, un tāpēc par bāzes vietu tika izvēlēta Fonteina viesnīca iekšzemē.

"Izlasīju "Privātā Dzīvē", ka Liepājas Fonteina kluba īpašniekam ienācis prātā nopirkt viesnīcu Venecuēlā. Iedomājos, kāpēc gan mums nevarētu ienākt prātā tur pāris nedēļas padzīvot," stāsta Lelde.

Ceļā uz romantisko ieceri gan trāpījās pa ērkšķim, jo Venecuēlā ļaudis runā spāniski un viņiem nav nekādas starpības, vai svešinieki vēlas ar viņiem sazināties angļu vai latviešu valodā. Par laimi žestu ekvilibristiku Eiropā un Latīņamerikā saprot apmēram vienādi, un tad jau klāt bija arī glābiņš – viesnīca, kuras vadītājas postenī darbojas savulaik Liepājā "Fontaine Palace" par administratori strādājusī latviete Kristīne Puķīte. Viņai nebija sveša ne valoda, ne arī atbraucēju vēlmes, tāpēc pēc putekļu noskalošanas viesi tika iepazīstināti ar Francisko, bijušo gidu, kurš strādā viesnīcā kopā ar Kristīni un atgriezties bijušajā profesijā bija pierunājams tikai šās latviešu grupas vajadzībām. Pierunāšanas pūles atalgojās ar uzviju, jo tieši Francisko pavadībā tad arī notika došanās uz tādu pasaulē pazīstamu vērtību kā tūkstošiem hektāru dižais Kanaimas Dabas parks, kura lielākais lepnums bez simtiem mūspusei eksotisku dažnedažādu sugu augu un dažādu dzīvo radību sugām ir Anhela ūdenskritums, kas ir augstākais pasaulē. To, vai tā dižums ir 973 vai tomēr 1002 metri, kā to norāda dažādi avoti, noteikt nav iespējams. Par vienu gan vēsturnieki nestrīdas – tikpat droši kā tas, ka ūdenskritums nosaukts amerikāņu piedzīvojumu meklētāja vārdā, kurš iepriekšējā gadsimta trīsdesmitajos gados netālu no tā bija spiests nosēdināt lidmašīnu, zināms arī, ka šis pasaules brīnums atrodas Gaujas upē, jo tieši šādu vārdu Rio Čurunas pietekai devis latviešu dēkainis Aleksandrs Laime, kurš pirmais sasniedzis ūdenskritumu pa zemes ceļu.

Lelde saka, ka redzēto, džungļos pieredzēto, šokolādes fermā nosmaržoto, no gaisa uz galda kalniem lūkojot, sajusto nevar izstāstīt. Turklāt to mēģinājuši izdarīt krietni veiklāki vēstītāji, jo erozijas dēļ tapušās plakankalnes un it īpaši to augstāko virsotni Roraimu jau pasaules literatūras vēsturē iegrāmatojis sers Arturs Konans–Doils, kas darinājis "Zudušo pasauli".

Tāpat grūti fiksēt sajūtas, kas pārņem sarunājoties ar vietējiem indiāņu bērniem, kuriem tūristi ir gaidītāki ciemiņi, jo atved končas. Tas gan nenozīmē, ka viņi dzīvotu kaut kādās baisās nabadzības ielejās – jau līdz ar mātes pienu mazie indiāņi uzsūc vēsti, ka baltais cilvēks no svešatnes ir nācis tāpēc, lai vietējam būtu iespēja no viņa dabūt kādas naudiņas, turklāt suvenīru cenas vietējos ciematos nebūt nelīdzinās samaksai par benzīnu. Arī stāsts par Latīņameriku kā eiropiešiem lētu atpūtas vietu ir krietni izpušķots, toties tēriņus atsver miers. Tas nemierīgajiem pasaules pilsoņiem tiekot dāvāts piespiedu kārtā, jo mobilo sakaru tīkla pārklājums ārpus valsts lielajām pilsētām ir kā loterija, turklāt Latvijas platuma grādus var sasniegt, zvanot vienīgi uz fiksētajiem numuriem. Taču, lai cik izprotami būtu savdabīgie venecuēlieši, vienu viņu nacionālo īpatnību Latvijas ceļotājiem tā arī neizdevās saprast, proti, kā var tik vieglu roku piemēslot savas skaistākās pludmales. Taču, iespējams, ciemos esot, viss arī nav jāsaprot.

Vai vēl vienu Venecuēlu pēc gadiņa vai dažiem? Mēģinu noskaidrot, ko liepājnieki pēc pieredzētā būtu gatavi teikt par vēl kādu liriski romantisku avantūru. "Tas ir kontinents, kas ar savu nesteidzīgo lietu kārtību un kolorīto savdabību eiropiešiem ir ideāla vieta, lai atpūstos no stresa, steigas un saprastu, ka dzīvot var un reizēm pat vajag citādāk," saka Lelde. "Tāpēc, ja vēlreiz būtu iespēja redzēt Dienvidameriku, brauktu bez šaubīšanās."

Mani itāliešu radinieki
Marijai ir divas nonnas – Latvijā un Itālijā
Daina Meistere

Vakara un maiņu vidusskolas direktora vietniecei Meldrai Oškājai allaž pa rokai stāv nolikta itāliešu valodas vārdnīca. Pati viņa tā kautri bilst, ka neko daudz jau vēl itāliski neprotot, vienīgi tikai pašus nepieciešamākos jēdzienus zinot pateikt un spējot sarunāties tādā kā pieklājības frāžu līmenī.

Itāliešu valoda viņai nav iegriba vai mirkļa aizraušanās. Šī valoda ir sazināšanās veids ar mazmeitiņu Robertu Mariju, kurai vakar palika trīs gadiņi. Roberta Marija nedzīvo Itālijā, viņa dzīvo Vācijā, Koblencā kopā ar mammu latviešu meiteni, Meldras meitu Ingu un savu tēti – itālieti Ilario Kavatasi. Roberta Marija ir itāliete. Mazās meitenītes vecāki runā gan vāciski, gan itāliski. Speciālisti ieteica pagaidām nemācīt vairāk valodu Meldras mazmeitiņai (kā vēl latviešu), tas tik mazam bērnam būs par sarežģītu un var negatīvi ietekmēt viņas valodas prasmju attīstību. Un arī ar savas mazmeitiņas otro vecmāmiņu – itālieti Mariju Pinu – liepājniecei nākas sazināties itāliešu valodā, jo citas temperamentīgā itāliete neprot. Lai gan ir liela ceļošanas mīļotāja, aktīva un strauja. Roberta Marija viņas sauc – nonna Meldra un nonna Pina (nonna itāliski nozīmē vecmāmiņa). Viņas pašas vārdiņš Marija ir izvēlēts par godu gan itāliešu vecmāmiņai, gan latviešu vecvecmāmiņai, jo Meldras mammas vārds arī ir Marija. Tā bērns ir savienojis un sasējis ģimeniskām saitēm divu ģeogrāfiski visai attālu zemju cilvēkus.

Kad skolotājas Meldras meita aizbrauca uz Vāciju, gan meita, gan mamma aizvien labāk apguva vācu valodu. Lai, ciemos braucot, kā arī dzīvojot tur uz vietas, varētu sazināties ar apkārtējiem cilvēkiem. Un neapjauta, ka pavisam drīz abu liepājnieču dzīvē stabilu vietu ieņems itāliešu valoda. Pie šīm pārmaiņām bija vainīgs staltais melnīgsnējais puisis Ilario, kuram kopā ar brāli Umberto Vācijā ir savs bizness – saldējuma kafejnīcas un picērijas.

– Itālieši nemaz tik ātri un viegli savā ģimenē sveštautieti nepieņem, – pastāstīja M.Oškāja, turpinot, ka viņas znota brālis ir precējies ar itāliešu meiteni. Ingas vīrs gan bija teicis, ka dzīvos kopā ar šo latviešu meiteni arī tad, ja viņa vecāki šo dēla izvēli neatbalstīs, kas varēja draudēt pat ar izslēgšanu no mantojuma. Taču bažas bija veltīgas – Inga patika gan savai nākamajai vīra mātei, gan viņas vīram (kurš tagad aizsaulē).

– Toties man šajā ģimenē patīk viņu ļoti stiprās radnieciskās saites. Tas, kā viņi stāv un krīt par savējiem, kā palīdz strādāt – ne velti manam znotam ir kopīgs bizness ar brāli. Bet no znota mammas es varu mācīties dzīves uztveri. Viņa ir teikusi, ka sievietei jāprot divas svarīgas lietas – labi ēst un labi ģērbties. Un to viņa, mana jaunā radiniece, jāteic, tiešām prot, – pasmejas Meldra.

Liepājniece ciemojusies pie saviem itāliešu radiniekiem viņu mājās Grotamarē, kas atrodas pie Adrijas jūras, ļoti skaistā vietā. Tad nu abas vecmāmiņas sarunājās itāliski, cik nu liepājnieces prasme to atļāva. Bet pa svētkiem – dzimšanas dienās, Ziemassvētkos, Lieldienās – viņas apsveic viena otru telefoniski. Tā ka jādomā, ka Vakara un maiņu vidusskolas direktores vietnieces itāliešu valodas prasme nav nemaz tik pieticīga, kā viņa saka, un ka tā pilnveidosies visai strauji, jo gan jau atkal pavisam drīz vai nu Meldra dosies pie savējiem, vai itālieši atbrauks pie latviešu vecmāmiņas. Jo gadumiju Roberta Marija sagaidīja te Liepājā, kur varēja samīļot Meldras otro mīluli – bokseru suni Konrādu, kurš, starp citu, savu sugas brāļu vidū ir Latvijas čempions, un izciemojās arī pie Ingas jaunākā brāļa jaunās ģimenes.


Mana atpūta
Ģimene, kurā makšķerē visi
Miks Kuncītis

Ja liepājnieku ATIĶU saimei nebūtu viena kopīga aizraušanās, tad tā šķistu pavisam parasta ģimene, kurā laulātais pāris, LAILA un ULDIS, attīsta biznesu pašu izveidotā uzņēmumā SIA "L. Atiķes doktorāts" un audzina 12 gadu veco dēlu Kasparu. Taču, kā atzīst viņi paši, bez darba dzīvē svarīga loma ir arī atpūtai, precīzāk, hobijam, kas vistiešākajā nozīmē saistās ar makšķerēšanu, jo Atiķu ģimenē ar šo vaļasprieku aizraujas visi un nav būtiski, vai viņi to dara ziemā vai vasarā, dīķī vai upē, ezerā vai jūrā.

Droši vien par šī hobija iniciatoru jāuzskata ģimenes galva Uldis, kurš ar copes lietām sāka aizrauties jau pavisam agrā bērnībā, un viņš pats uzskata, ka mīlestība pret dabu jau esot bijusi ierakstīta gēnos, jo, ieskatoties ciltskokā, redzams, ka Atiķi bijuši mežsargi un zvejnieki. Stāstot par makšķerēšanu, Uldis saka: "Aizrauj tas, ka nekad nevar zināt, kas notiks nākamajā brīdī. Piemēram, vienreiz sievai uz makšķerkāta uzlēca varde un taisīja akrobātiskus trikus." Ulda stāstītajam piekrīt arī Laila, atceroties epizodi, kad viņas dzīvesbiedrs copes mačos "Nīcas lielais loms" ielēca Bārtas upē, lai notvertu jau gandrīz zaudēto breksi, kas, zinot, ka sprukt vairs nav kur, bija aptinies ap lēpeni. "Uldis, lai arī slapjām drēbēm un sabojātu mobilo tālruni, zivi tomēr krastā dabūja, un vēlāk pierādījās, ka tas bijis to vērts – viņš saņēma balvu kā lielākas zivs īpašnieks," stāsta azartiskā makšķerniece. Piedzīvojumu, kas saistās ar makšķerēšanu, viņu dzīvē ir daudz. Īpašs uzaicinājums pirms došanās copēt nav nepieciešams arī 12 gadu vecajam Kasparam, kurš savu lielāko zivi piemānīja pirms trim gadiem. Tā bija 2,5 kilogramus smaga zaļsvārce, kas puikam tādā vecumā ir visai pieklājīgs loms.

Ar makšķerēšanu tālākās Latvijas vietās Atiķi tā pa īstam sākuši aizrauties tikai pērn, kad pabūts Latvijas skaistāko upju krastos – pie Salacas un Gaujas. Atiķu ģimenes turpmākās ieceres neaprobežojas tikai ar mūsu valsts ūdenstilpēm. Nākotnē viņi sapņo par ceļojumu uz Karību salām Atlantijas okeānā. Tur mītot makšķerēšanas raidījumos un žurnālos redzētās buru zivis un zilie mārlini, kas ir ļoti lieli un spēcīgi. "Pieveikt tādus milzeņus varētu būt katra makšķernieka sapnis," domā Uldis, piebilstot, ka šādā braucienā viņi dosies tikai tad, kad to patiešām varēs atļauties, jo ģimenē pastāv uzskats – vispirms nauda atpūtai ir jānopelna un tikai tad, kad nostabilizēsies bizness, var domāt, kā sapni īstenot.

Šī gada siltā ziema krietni pabojājusi arī šo makšķernieku priekus, jo bļitkošanas sezonu viņi atklājuši līdz ar pirmo ledu, kas Jēču karjerus pārklāja tikai janvāra otrajā pusē. Toreiz Atiķu ģimene pirmos soļus uz cietās virsmas esot spērusi ļoti piesardzīgi, jo, lai arī vairums makšķernieku ir pārgalvīgi, viņi tādi neesot un rūpējas par savu drošību. Zemledus cope Uldim liekas daudz saistošāka nekā atklātos ūdeņos, jo, sēžot uz ledus, varot izjust ciešāku saikni ar zivīm, un aukstākajā gadalaikā tās esot sarežģītāk piemānīt, tādēļ arī viņa dēlam bļitkošana tik ļoti neiet pie sirds. Arī Lailai sākumā šķitis, ka ar zemledus makšķerēšanu nodarbojas tikai trakie, un viņa neesot varējusi izprast to, kā vīri divdesmit grādu salā spēj tik rāmi nosēdēt. Vēlāk nu jau par azartisku šī hobija piekritēju kļuvusī copmane savas domas krasi mainīja un tagad gsndrīz katru brīvo sprīdi cenšas izmantot bļitkošanas prasmes pilnveidošanai. Tagad gan izrauties no ikdienas rutīnas un aizskriet līdz Toseles upei, kas tuvu mājai, vai kur citur sanākot retāk, jo abi esot ļoti aizņemti darbā. Tomēr makšķerēšana Atiķu ģimenē ir un paliek hobijs numur viens.