Kurzemes Vārds

15:26 Svētdiena, 25. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Cilvēks nedēļas centrā

Gaidīšanas svētku režisore
Daiga Lutere

Šonedēļ Liepājas Centrālās slimnīcas Dzemdību nodaļā pasaulē nāca meitenīte, kura dzima neparastāk nekā citi mazuļi. Tās bija dzemdības, kas nodaļas vēsturē paliks kā tāda veida pirmās, jo pirmo reizi bērns nāca pasaulē ūdenī, speciālā vannā. Un šajā procesā klāt bija vecmāte Ingūna Ķuda, ārste Sigita Krieviņa un arī māsu palīdze Natālija Kirle. Šonedēļ "Kurzemes Vārds" par savu nedēļas cilvēku izvēlējās Liepājas Centrālās slimnīcas Grūtnieču, dzemdētāju un ginekoloģijas nodaļas virsvecmāti Ingūnu Ķudu.

– Pirms šīm pirmajām dzemdībām ūdenī tikai teorētiski zināju, kā visam jānotiek. Iepriekš zvanīju kolēģiem uz Rīgu, kuriem jau uzkrāta praktiskā pieredze. Brīdī, kad viss notika un biju šajā procesā klāt, uztraukuma nebija. Mēs ar dzemdētāju pat abas viena otru drošinājām! Varbūt tikai šobrīd, visu atceroties, mazliet sāku satraukties. Dzemdības nav tikai fizisks, fizeoloģisks process. Tas noteikti ir arī garīgs. Kā pašai sievietei, dzimstošajam bērnam, tā visiem, kas šajā brīdī ir blakus. Katrs bērniņš pasaulē ienāk tīrs, brīnišķīgs, neatkārtojams, un vecmāte ir tā, kas viņu sagaida. Man taču ir pats labākais darbs pasaulē! Citu darbu? Nē. Noteikti ne.

Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viss notiks labi tad, ja sieviete uzticēsies gan konkrētajai dzemdību nodaļai, gan tajā strādājošajiem mediķiem. Ja kaut kas attur, ja nav šīs ticības, tad vajag izvēlēties citu vietu, jo citādi tās būs mokas kā pašai dzemdētājai, tā personālam. Tā tam nav jānotiek. Jā, lai arī viegli nebūs, tomēr vajadzētu būt pozitīvai attieksmei pret gaidāmo procesu, vēlmei sadarboties ar mediķiem. Un vēl. Nevajag domāt, ka dzemdēšana ūdenī kļūs par modes lietu un to varēs katra, kas vien vēlēsies. Pēdējais lēmums – jā vai nē – tomēr būs mediķu ziņā.

Man ir jautāts, kā varu būt tik mierīga savā darbā, kā visu notiekošo varu pārdzīvot? Sievietei sākas dzemdības, viņa ieradusies nodaļā uztraukusies, sanervozējusies, pilna neziņas, kā viss beigsies, varbūt bijusi slikta pieredze no iepriekšējām dzemdībām. Bet ja es, vecmāte, būšu tādā pašā stresā viņai pretī? Kas tad tur galu galā sanāks! Esmu darbā, un esmu mierīga. Tā tas ir, un tā tam jābūt.

Mana pirmā pastāvīgā dežūra Liepājas Centrālās slimnīcas Dzemdību nodaļā bija 1990.gada 2.aprīlī. Pirms tam biju turpat praksē. Medicīnas skolā par vecmāti es mācījos Rīgā. Vienkārši zināju – tā ir mana profesija. Kad vēl mācījos skolā Gulbenē, kaimiņos mums dzīvoja sieviete, ļoti laba kaimiņiene un pēc profesijas vecmāte. Klausījos viņas stāstītajā, dažkārt aizgāju uz slimnīcu. Kad mācījos vidusskolā, man jau atļāva rokās paturēt tikko piedzimušos bērniņus. Arī būt klāt dzemdību procesā. Medicīnas skola sekoja kā pašsaprotams solis. Tolaik vēl pastāvēja valsts sadale, un mani praksē atsūtīja uz Liepāju. Paliku šeit.

Ja salīdzina laiku pirms gadiem divdesmit un tagad, vecmātes nozīme un vieta ir ļoti būtiski mainījusies. Agrāk viņa nodaļā bija universālais, labais rūķis, kurš gan dzemdības pieņēma, gan ēdienu izdalīja, veļu mainīja, darīja visu, ko vajadzēja, bet bez iespējām pieņemt lēmumus, kā tas ir tagad. Liepājas Dzemdību nodaļā situācija ļoti būtiski sāka mainīties deviņdesmito gadu vidū, kad par vadītāju kļuva daktere Vēvere. Man ir prieks, ka mēs, nodaļā strādājošie, esam komanda, katrs vērtība savā darba vietā. Šobrīd vecmāte strādā tieši ar grūtniecēm, ar viņu ģimeni, vīru, ja noslēgts līgums par aprūpi. Vecmāte pieņem dzemdības, ir klāt dzimšanas procesā – visam, kas notiek no dabas. Rūpējamies par sievieti un bērniņu pēc tam, stāstām, mācām par krūts barošanu un vēl, un vēl.

Jau apmēram procenti trīsdesmit topošo māmiņu izvēlas slēgt vienošanos ar mediķiem par tā saucamajām līgumdzemdībām, un tas nozīmē, ka jau mēnešus divus pirms bērna nākšanas pasaulē vecmāte tiekas ar grūtnieci, novēro viņu un sagatavo, ja ir tāda vēlēšanās, arī vīru vai kādu citu tuvu cilvēku ģimenes dzemdībām. Jā, tas nozīmē arī to: ja pienācis dzemdību laiks, sieviete man zvanīs jebkurā diennakts laikā, un mēs dosimies uz slimnīcu, es būšu ar viņu. Dzemdības nevienai sievietei nav viegls process, bet tas viss ir jāizdzīvo, jāizgaida. Viss notiks, un bērniņš piedzims. Nemūžam savu darbu nemainītu pret citu! Arī tad, ja man solītu zelta kalnus. Bērni piedzimst un ir kā eņģeļi. Es neesmu ticīgs cilvēks, bet zinu un jūtu, ka ir kāda augstāka vara, kas palīdz un sargā. Tur, dzemdību zālē, esmu to jutusi.

Sakot vārdu vecmāte, gribu likt vienādības zīmi un teikt otru vārdu – psihologs. Jo ir tik dažādi tie cilvēki, ar kuriem ikdienā nākas satikties. Vecmāte ir klāt īpašā brīdī, ļoti īpašā, bērnam dzimstot. Ja par sevi, tad zinu vienu. Manā darbā pēc būtības jau nekas nemainās – pats dzimšanas process tāds bijis, kamēr vien pastāv cilvēce. Strādājot mainījusies, papildinājusies tikai mana pieredze, zināšanas, varēšana, gribēšana. Nav vairs tā, kā bija, tikko sākot strādāt, – visu varu un protu. Bet neesmu zaudējusi ne savu labestīgumu pret cilvēkiem, ne prasīgumu pret kolēģiem un arī pacientiem. Pacientu dāvātos ziedus nesu mājās. Man ļoti patīk puķes, un es par tām rūpējos. Apgriežu kātiņus, mainu ūdeni, un tās ar mani ir ilgi. Kaut vai viens zieds, kaut vai vienkāršākais lauku puķu pušķītis, bet vienmēr jūtams, ja no sirds.

Šonedēļ sanāca tā, ka darbā, nodaļā biju no pirmdienas rīta līdz trešdienas pēcpusdienai. Paldies, vīrs, ka saproti un atbalsti mani! Kad būs brīvāks brīdis, noteikti atkal brauksim uz Bārtu makšķerēt!