Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83). Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA
Satikšanās literatūrā
Vecenītes sarunas ar gudro vārnu
Daina Meistere
AINA PĀVULĪTE – dzejniece, žurnāliste, humoriste. Kura no visām šīm personības šķautnēm ir paņēmusi visu roku, kurai ticis tikai mazais pirkstiņš? Un vispār, cik daudz un cik nopietni var lūkoties uz šodienas laika ritējumu. Par to ieskats nelielā sarunā ar Ainu Pāvulīti.
– Kā izjūtat sevi šodienas laikā?
– Es sevi jūtu kā pensionāri. Kā pensionāri, kura raksta avīzē. Laikrakstā "Kursas Laiks" veidoju lappusi "Mūžs", braucu pie cilvēkiem cienījamos gados, un mēs runājam par bērnību, jaunību, piedzīvojumiem, par visu to, ko sauc par dzīvi un likteni. Vēl pagājušajā gadā tādas sarunas veidoju reizi nedēļā, bet tagad tikai divas reizes mēnesī. Vajag taču prasties.
– Žurnālistika un dzeja. Kā savienot tik atšķirīgus radošās izpausmes veidus, un vai tie viens otru neizslēdz?
– Jūs savulaik bijāt pazīstama ar to, ka rakstījāt tādā grūtā un nopietnā žanrā kā humoreska.
– Bet asais skats uz dzīvi, kas ļauj pamanīt jokus dziļā nopietnībā, jums tomēr, cik zinu, nav zudis.
– Vai nebūtu laiks dzejoļu krājumam "Garais sauciens" pievienot nākamo?
– Par ko un ar ko ir šīs sarunas?
– Protams, ka šajās sarunās ir mani vērojumi. Tur ir pilsēta, jūrmala, debesis, galvenokārt viss sīkais, ko cilvēks pamana, zināmu vecumu sasniedzis, – sākot ar vārnu un beidzot ar dievgosniņu. Taču es sevi neidentificēju ar vecenītes tēlu. Tā ir tāda vispārināta vecenīte, kas staigā pa kāpām, es pati nemaz tā daudz tur nestaigāju, bet viņa iet. Viņa ir pozitīvāka, viņa ir daudz kustīgāka par mani, un arī uz dzīvi raugās daudz priecīgāk. Lai gan arī es dzīvi uztveru optimistiski.
– Un kāpēc tieši vārna? Vai esat ar kādu no šiem putniem tuvāk pazīstama?
– Kāds ir šo sarunu motīvs?
– Cik svarīgi jums tikties ar saviem spalvas brāļiem?
– Dzejai vajag publiskuma. Tāpēc kāds no dzejoļiem ir Dzejas dienās nolasīts, cits – viesojoties pie skolēniem. Tāpat vajag tikties jaunajiem autoriem, viņiem ir svarīgi dzirdēt, ko citi uzrakstījuši, pašiem just savu vārsmu skanējumu. Tāpēc, domāju, ka laba ir jebkura ideja rakstītājiem sanākt kopā. Dzejai arī vajag pielietojuma – vai tā būtu publikācija vai lasījumi. Zinu, ka latviešiem izsenis ir bijis pierasts lasīt dzeju kaut vai, piemēram, tādās reizēs kā kādas jaunceltnes vai dzelzceļa stacijas atklāšana.
– Kurās diennakts stundās jūs dzejojat?
– Kad tā doma pienāk, tā ir jāuzraksta, kaut vai tas notiek, braucot tramvajā. Vismaz tos pāris vārdus, jo citādi tie pazudīs. Es nedomāju, ka dzeju rakstīt vajag noteikti katru dienu. Dzejnieku mums, kā zināms, ir vesels bars, un viņi jau to telpu piepilda. Man ir jāuzraksta tas, kas man dots.
No vecenītes sarunām ar vārnu
* * *
sakliedzas zosis.
Es gribētu pamāt viņām ar roku,
vecenīte domā.
Bet veci cilvēki nekāpj uz jumtiem,
ko ļaudis domās.
Ja kāds ieraudzīs,
notvers un iemānīs
mājā, kur dziedina jumtus.
Šonakt pelēku mākoņu debesīs
sakliedzas zosis.
Vējš viņas nes pa gaisiem.
Koku lapas un vecīšus
vējš citādi nes
nekā zosis.
Vējš ar tiem rotaļājas
un plivina projām no zosīm.
Ja kāds ieraudzīs,
skaļi smiesies.
Smiesies tik dikti,
ka pārsmiesies
šitam rudenim pāri.
* * *
Pavasarī vecenīte
sāniski iet.
Ne tāpēc, ka vējš,
un ne tāpēc, ka lietus.
Vienkārši –
sāniski ejot,
viņa aizņem
mazāk vietas.
Viņa kāpj pāri
skudru ceļiem
un apiet
varžu lielceļus,
un nātrājā
pamana dzeltenu knābi.
Pieliec galvu,
lai dundurs
savā neprāta skrējienā
nenositas
viņai pret pieri.
Viņa nav pazemīga,
viņa ir pateicīga,
ka tai ir ļauts
šajā mutuļojošā
kakofonijā
piedalīties kopīgā
dūkšanā.
* * *
krīt arvien ātrāk un ātrāk.
Līdz vējš to iemet upē.
Vecenīte gar krastu
iet arvien lēnāk un lēnāk.
Kad bija bērns, viņa skrēja.
Pusmūžā steidzās.
Tagad pamazām iet uz to pusi,
kur taciņa beidzas.
Lapa krīt.
Vecenīte ceļas augšup.
Abām ir pretēji pievilkšanas spēki.
* * *
Tu tāda jocīga puķe,
Pelēki balta
te zem bērza silta elpo. Izskaties noziedējusi,
bet laikam nupat kā plaukusi?
Jā. Ir maijs.
Un es noņemu cepuri,
savu ziemas podu,
ziedēšanai par godu.
* * *
Vecenīte sēž kastaņkokā,
šūpo kājas un smaida,
un putniņam sīkam māj ar roku.
Tūlīt
kastanis kritīs,
šķilsies no apvalka zaļāun gaidīs,
kad izaugs par koku.
Tūlīt vecenīte kritīs…
* * *
– Ak, vārna! Es domāju,
ka tu esi nomirusi.
– Gribēji gan.
– Es negribēju. Es raudāju.
– Redz, kā. – Vārna,
vai tu atlidosi pie manis,
kad es būšu Tur?
– Ar puķīti knābī?
– Nē, lai puķīte zied.
Vai tu atlidosi pie manis,
kad mēs abas būsim Taipusē?
Vārna?
– Es nezinu, vai mācēšu tad vairs lidot.
Varbūt es būšu kāds Sokrāts vai Dante.
Un tie jau nelidoja…
Varbūt tu atlidosi pie manis.
– Un es tev pateikšu krā.