Kurzemes Vārds

Satikšanās literatūrā

Vecenītes sarunas ar gudro vārnu
Daina Meistere

AINA PĀVULĪTE – dzejniece, žurnāliste, humoriste. Kura no visām šīm personības šķautnēm ir paņēmusi visu roku, kurai ticis tikai mazais pirkstiņš? Un vispār, cik daudz un cik nopietni var lūkoties uz šodienas laika ritējumu. Par to ieskats nelielā sarunā ar Ainu Pāvulīti.

– Kā izjūtat sevi šodienas laikā?
– Es sevi jūtu kā pensionāri. Kā pensionāri, kura raksta avīzē. Laikrakstā "Kursas Laiks" veidoju lappusi "Mūžs", braucu pie cilvēkiem cienījamos gados, un mēs runājam par bērnību, jaunību, piedzīvojumiem, par visu to, ko sauc par dzīvi un likteni. Vēl pagājušajā gadā tādas sarunas veidoju reizi nedēļā, bet tagad tikai divas reizes mēnesī. Vajag taču prasties.

– Žurnālistika un dzeja. Kā savienot tik atšķirīgus radošās izpausmes veidus, un vai tie viens otru neizslēdz?
– Ja es nebūtu sākusi darboties žurnālistikā, tad diezin vai, būdama ražojošā dzīvē, aiztiektos līdz rakstīšanai. Jā, es jutu, ka man ir jāraksta, es gribēju rakstīt, bet, ja ikdienā ietu citā darbā un būtu ļoti tālu no radošas vides, ja nebūtu savulaik nokļuvusi literātu apvienībā, nezin vai uzdrošinātos dzejot. Grāmatas es lasīju ārkārtīgi daudz, literatūra man bija tuva, bet es nebūtu jutusies tās cienīga. Žurnālistika man daudz ko devusi – dzīves rūdījumu, iespēju aptvert visu to filozofiju, ko dod saskarsme ar tik dažādiem cilvēkiem.

– Jūs savulaik bijāt pazīstama ar to, ka rakstījāt tādā grūtā un nopietnā žanrā kā humoreska.
– Humoreskas beidzu rakstīt pirms gadiem piecpadsmit. Kad laiki mainījās, tad satīriskajiem sižetiņiem, kurus publicēja žurnāls "Dadzis", vairs nebija nekādas nozīmes. Laikā, kad valda tāds kā sajukums, nav jēgas kaut ko sākt kritizēt.

– Bet asais skats uz dzīvi, kas ļauj pamanīt jokus dziļā nopietnībā, jums tomēr, cik zinu, nav zudis.
– 2005.gada 1.februārī sākās Ceriņu Kates laiks. Viņa radās tā pēkšņi – it kā nokrita no debesīm, un tā viņa pastāv vēl šodien. Laikrakstā "Kursas Laiks". Darbojas Aizmežciema personāls, un tur viņi savā starpā apspriež šī laika notikumus un meklē kopsakarības. Reizēm pat nezinu, vai tā esmu es, kas tur runā. Ceriņu Kate ir pati par sevi. Tāpēc jau ir paraksts: "Tekstu pierakstījusi Aina Pāvulīte". Varbūt, ka no Ceriņu Kates monologiem var iznākt grāmata.

– Vai nebūtu laiks dzejoļu krājumam "Garais sauciens" pievienot nākamo?
– Toreiz (krājums iznāca 1982.gadā) Liepājā dzīvoja dzejnieks Māris Čaklais. Man bija svarīgs viņa pamudinājums sakopot dzejoļus un izdod grāmatā. Viņš bija ļoti prasīgs, viņam vajadzēja tādu vietējo tematiku – Nīcu, mājas, novadu, nekādas filozofijas. Tagad grāmatu izdot nav viegli. Ja naudas nav, jāmeklē sponsori. Taču vispirms tā grāmata ir jāsagatavo un tad var sākt pļāpāt par izdošanu. Šobrīd dzejā vienīgais, pie kā es strādāju, ir cikls "Vecenītes sarunas ar vārnu". Tā ir cilvēka un dabas attiecību filozofija. Un filozofēt var tad, kad tu, cilvēks, esi sasniedzis jau zināmu vecumu.

– Par ko un ar ko ir šīs sarunas?
– Protams, ka šajās sarunās ir mani vērojumi. Tur ir pilsēta, jūrmala, debesis, galvenokārt viss sīkais, ko cilvēks pamana, zināmu vecumu sasniedzis, – sākot ar vārnu un beidzot ar dievgosniņu. Taču es sevi neidentificēju ar vecenītes tēlu. Tā ir tāda vispārināta vecenīte, kas staigā pa kāpām, es pati nemaz tā daudz tur nestaigāju, bet viņa iet. Viņa ir pozitīvāka, viņa ir daudz kustīgāka par mani, un arī uz dzīvi raugās daudz priecīgāk. Lai gan arī es dzīvi uztveru optimistiski.

– Un kāpēc tieši vārna? Vai esat ar kādu no šiem putniem tuvāk pazīstama?
– Vārna ir viscaur gudrs putns. Manās sarunās tā ir līdzvērtīga cilvēkam un bieži vien daudz lielāka filozofe nekā vecenīte. Jā, es pazinu arī kādu konkrētu vārnu. Viņa ir nolaidusies man ceļā un skatījusies uz mani, un parunājusies ar mani. Viņa ir brīnišķīgā, tik gudra. Viņa pat ir nolaidusies man uz galvas. Kaut gan jāprecizē, ka tai konkrētai vārnai bija kaut kas noticis, viņai bija tāds šķībs knābis, viņa mani sagaidīja, kad nācu no veikla "Maxima". Es viņai nesu maizi, jo putnam ar bojātu knābi grūtāk sagādāt sev maltīti.

– Kāds ir šo sarunu motīvs?
– Sarunās ir optimisms. Tas valda, pat runājot par nāvi. Kamēr ir dzīve, tā jādzīvo, nevis jāžēlojas par to.

– Cik svarīgi jums tikties ar saviem spalvas brāļiem?
– Dzejai vajag publiskuma. Tāpēc kāds no dzejoļiem ir Dzejas dienās nolasīts, cits – viesojoties pie skolēniem. Tāpat vajag tikties jaunajiem autoriem, viņiem ir svarīgi dzirdēt, ko citi uzrakstījuši, pašiem just savu vārsmu skanējumu. Tāpēc, domāju, ka laba ir jebkura ideja rakstītājiem sanākt kopā. Dzejai arī vajag pielietojuma – vai tā būtu publikācija vai lasījumi. Zinu, ka latviešiem izsenis ir bijis pierasts lasīt dzeju kaut vai, piemēram, tādās reizēs kā kādas jaunceltnes vai dzelzceļa stacijas atklāšana.

– Kad tā doma pienāk, tā ir jāuzraksta, kaut vai tas notiek, braucot tramvajā. Vismaz tos pāris vārdus, jo citādi tie pazudīs. Es nedomāju, ka dzeju rakstīt vajag noteikti katru dienu. Dzejnieku mums, kā zināms, ir vesels bars, un viņi jau to telpu piepilda. Man ir jāuzraksta tas, kas man dots.

* * *
Šonakt pelēku mākoņu debesīs
sakliedzas zosis.
Es gribētu pamāt viņām ar roku,
vecenīte domā.
Bet veci cilvēki nekāpj uz jumtiem,
ko ļaudis domās.
Ja kāds ieraudzīs,
notvers un iemānīs
mājā, kur dziedina jumtus.
Šonakt pelēku mākoņu debesīs
sakliedzas zosis.
Vējš viņas nes pa gaisiem.
Koku lapas un vecīšus
vējš citādi nes
nekā zosis.
Vējš ar tiem rotaļājas
un plivina projām no zosīm.
Ja kāds ieraudzīs,
skaļi smiesies.
Smiesies tik dikti,
ka pārsmiesies
šitam rudenim pāri.

* * *

Pavasarī vecenīte
sāniski iet.
Ne tāpēc, ka vējš,
un ne tāpēc, ka lietus.
Vienkārši –
sāniski ejot,
viņa aizņem
mazāk vietas.

Viņa kāpj pāri
skudru ceļiem
un apiet
varžu lielceļus,
un nātrājā
pamana dzeltenu knābi.
Pieliec galvu,
lai dundurs
savā neprāta skrējienā
nenositas
viņai pret pieri.

Viņa nav pazemīga,
viņa ir pateicīga,
ka tai ir ļauts
šajā mutuļojošā
kakofonijā
piedalīties kopīgā
dūkšanā.

* * *
No koka norauta lapa
krīt arvien ātrāk un ātrāk.
Līdz vējš to iemet upē.

Vecenīte gar krastu
iet arvien lēnāk un lēnāk.
Kad bija bērns, viņa skrēja.
Pusmūžā steidzās.
Tagad pamazām iet uz to pusi,
kur taciņa beidzas.

Lapa krīt.
Vecenīte ceļas augšup.
Abām ir pretēji pievilkšanas spēki.

* * *
Tu tāda jocīga puķe,
Pelēki balta
te zem bērza silta elpo. Izskaties noziedējusi,
bet laikam nupat kā plaukusi?

Jā. Ir maijs.
Un es noņemu cepuri,
savu ziemas podu,
ziedēšanai par godu.

* * *
Vecenīte sēž kastaņkokā,
šūpo kājas un smaida,
un putniņam sīkam māj ar roku.

Tūlīt
kastanis kritīs,
šķilsies no apvalka zaļāun gaidīs,
kad izaugs par koku.

Tūlīt vecenīte kritīs…

* * *
– Ak, vārna! Es domāju,
ka tu esi nomirusi.
– Gribēji gan.
– Es negribēju. Es raudāju.
– Redz, kā. – Vārna,
vai tu atlidosi pie manis,
kad es būšu Tur?
– Ar puķīti knābī?
– Nē, lai puķīte zied.
Vai tu atlidosi pie manis,
kad mēs abas būsim Taipusē?

Vārna?
– Es nezinu, vai mācēšu tad vairs lidot.
Varbūt es būšu kāds Sokrāts vai Dante.
Un tie jau nelidoja…
Varbūt tu atlidosi pie manis.
– Un es tev pateikšu krā.