Kurzemes Vārds

15:25 Svētdiena, 25. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Novada ziņas īsumā

Eiropas Komisija kavējas ar restrukturizācijas atbalstu

Kā aģentūrai LETA izteikusies Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības departamenta direktore Helma Jirgena, Eiropas Komisija regulā noteiktajā laikā nav publicējusi lēmumu par restrukturizācijas atbalsta piešķiršanu Latvijas cukurfabrikām. To vajadzēja izdarīt līdz vakardienai, bet tas nav noticis.

Un tomēr uzdevumi, kas bija jāpaveic cukurfabrikām, ir paveikti. Gan Liepājas, gan Jelgavas uzņēmumi jau nomaksājuši 60 procentu no restrukturizācijai paredzētā maksājuma. Akciju sabiedrības "Liepājas Cukurfabrika" ģenerāldirektore Valija Zabe atzina, ka uzņēmums ir izpildījis savas saistības, samaksājot restrukturizācijas fondam 1,3 miljonus latu. Pavisam tam šogad jāpārskaita 2,2 miljoni latu, taču atlikušo summu atļauts iemaksāt oktobrī.

Cukurfabrikās izstrādātais restrukturizācijas plāns paredz, ka uzņēmuma likvidēšana jāpaveic divarpus gadu posmā. Liepājā tādējādi no ražošanas funkcijām atbrīvosies 32 hektārus plaša teritorija. Lai tas notiktu, 18 hektāru platībā jānolīdzina dambji un jāaizber dīķi, ko fabrika līdz šim izmantoja cukurbiešu mazgāšanai un ūdeņu attīrīšanas vajadzībām, kā arī jānojauc 40 dažāda lieluma būves, kas tagad aizņem 14 hektāru.


Atver skaņdarbu krājumu

Aizputes Mūzikas skolas zālē vakar notika skolas akordeona spēles pasniedzēja, Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolas pedagoga un reģionālo mūzikas skolu akordeonu spēles programmas vadītāja Aleksandra Ļebedeva krājuma "Skaņdarbi akordeonam" atvēršanas svētki.

Skolas direktore Arta Kangīzere pastāsta, ka krājums tapis pagājušā mācību gada laikā un tajā iekļautas desmit dažādas latviešu, igauņu, somu un citu tautu dziesmu un deju apdares. Sarīkojumā piedalījās akardeonistu ansambļi no Liepājas, Aizputes, Kalētiem un Vaiņodes, kā arī Liepājas Mūzikas vidusskolas akordeonistu orķestris A.Ļebedeva vadībā.

Savukārt 16.martā skolas koncertzālē muzicēs skolas kora klases audzēkņu koris diriģentes Landras Valdmanes vadībā un ģitāristu ansamblis Jura Pavītola vadībā. "Ar šo pašu koncertprogrammu kolektīvi 23.martā dosies uz Rīgas 2.mūzikas skolu, kur koncertu sarīkojusi skolas kora klases vadītāja, mūsu bijusī audzēkne Andžela Hilo," piebilda A.Kangīzere, uz bezmaksas pasākumu aicinot klausītājus.


Rosīga pagasta rūpesti
Pēteris Jaunzems

Kupli apmeklēta lauksaimnieku sapulce šonedēļ notika Priekules pagastā. Lai dzirdētu, ko par šī gada nacionālā atbalsta programmu stāsta Lauku konsultāciju biroja speciālistes Arta Cinkus un Vita Cielava, sēžu zālē bija pulcējušies ne tikai mazo un vidējo saimniecību īpašnieki, bet arī dižzemnieki. Viņi vēlējās tikt skaidrībā par tām būtiskajām izmaiņām, kas skārušas subsīdiju piešķiršanas nosacījumus, kā arī interesējās par dokumentu iesniegšanas termiņiem, lai saņemtu finansiālo atbalstu lauksaimniecības tehnikas, šķirnes dzīvnieku iegādē un citos pasākumos.

Priekulnieki – piena lopkopības virzītāji

Sarunā ar "Kurzemes Vārdu" pagasta vadītāja Arta Brauna palepojās, ka piena lopkopības jomā priekulnieki ir paši darbīgākie Liepājas rajonā, jo viņu aprūpē atrodas lielākais slaucamo govju skaits. Visā valstī pazīstami šejienes piensaimnieki Aivars Ķeris, Astra un Uldis Iņņi, kooperatīvās sabiedrības valdes priekšsēdētājs Andis Eveliņš un citi, kuru īpašumos ir labi izkopti un prāvi ganāmpulki. Ņemot vērā šo pagasta īpatnību, padomes sēdē nolēmuši, ka, saglabājot lauku attīstības speciālista statusu, izveidos arī lopkopības konsultanta posteni.

Kopš februāra tas jau esot aizņemts, jo darbā stājusies Vizma Garkalne. Viņa lauksaimniekus uzklausīs un uz interesentu jautājumiem atbildēs pagasta namā katru trešdienu no pulksten 8 līdz 12. Liekas, ka deputāti būšot trāpījuši desmitniekā, jo jau pirmajā darba dienā apmeklētāji nākuši cits pēc cita, kaut gan par pieņemšanu neesot bijis pat izziņots. "Droši vien, ka bezdrāts telefons būs labi padarbojies," sprieda pagasta vadītāja.

Palīdzība svarīga mazām un vidējām saimniecībām

Pati konsultante par savu pamatuzdevumu uzskatot sadarbību ar mazo un vidējo zemnieku saimniecību īpašniekiem, jo novērojusi, ka lielie paši lieliski tiekot galā ar visām problēmām. Vizma Garkalne teica, ka tagad tai esot daudz jālasa un jāmācās, jo uzskata, ka savulaik iegūtās zināšanas ir nepilnīgas, lai šķetinātu šodienas lauksaimnieciskās ražošanas samezglojumus. Par spīti aicinājumiem likvidēt nelielos ganāmpulkus, kuriem it kā neesot nākotnes, kas nereti izskan no visai augstām tribīnēm, viņa ne brīdi nešauboties, ka arī mazas zemnieku saimniecības Latvijā spēj izdzīvot un tām ir iespējas attīstīties.

Protams, ļoti daudz būs atkarīgs no tā, kas un kā saimniecībā strādā, kā arī tam, kāda būs ražotā piena kvalitāte. Šobrīd vieniem klājoties labāk, citiem ievērojami grūtāk, taču galvenais tomēr esot, lai darītājiem būtu pārliecība, ka viņi var pastāvēt. Šo pārliecību nostiprināt palīdz informētība. Gados vecajiem lauksaimniekiem ļoti ir svarīgi, ka nepieciešamās ziņas viņiem nav jābrauc noskaidrot uz Liepāju, Aizputi vai Saldu, kur atrodas Reģionālā lauksaimniecības pārvalde, bet nepieciešamo skaidrojumu var saņemt tepat pagastā. Šeit tie bauda pretimnākošu attieksmi, te viņiem izdrukā vajadzīgās veidlapas un dokumentu kopijas. Daudziem pat tas esot ieguvums, ka nav jātērē nauda un laiks tālajiem braucieniem.

Priekules pagastā, izmantojot dažādus Eiropas Savienības atbalsta maksājumu veidus, mazie un vidējie zemnieki, kopumā ņemot, esot sasparojušies. Cenšoties sasniegt Eiropas standartu prasības, daudzi iekārtojuši piena mājas, izrakuši artēziskās akas un iegādājušies slaukšanas ierīces. Tādējādi par slaukuma kilogramu izdodoties nopelnīt kādus santīmus vairāk. Vizma Garkalne uzskata, ka, pat kopjot divas gotiņas, lauku cilvēkam ir iespējams saņemt vairāk nekā simts latu mēnesī, kas ģimenei laukos neesot mazsvarīgi. Tādējādi izdodoties ne tikai nodrošināt iztiku, bet arī, pamazām pilnveidojot ražošanu, sakopt savas sētas, veidot apkārtni, skolot bērnus. Valstiski svarīgi ir tas, ka šie cilvēki paši ar saviem rūpestiem tiek galā un neprasa pabalstus.

Sociālās problēmas jārisina citādāk

Nesen no brauciena uz Ameriku mājās atgriezies zemnieku saimniecības "Ašmi" īpašnieks Aivars Ķeris. Ekspresintervijā "Kurzemes Vārdam" viņš pastāstīja, kā tādā ceļojumā nav devies pirmoreiz. Savulaik jau iepazīts Amerikas Rietumkrasts un lauksaimniecības apgabali gar Kanādas robežu. Tur valdot klimats, kas ļoti līdzīgs tam, kāds ir pie mums. Tagad turpretī apmeklēti kolēģi Kalifornijas štatā, viņi, strādājot tuksnešainā klimatiskajā zonā, arī tur iemācījušies izaudzēt lopbarību, lai nodrošinātu ganāmpulkus. "Laukus tur pļauj deviņas reizes gadā, atšķirībā no mums, kas ar pūlēm varam nodrošināt no vienas platības trīs pļāvumus," nedaudz skaudīgi sacīja "Ašmu" saimnieks. Salīdzinot ar mūsu valstī sastopamajiem, Amerikā ganāmpulki esot milzīgi. Pieticīgākajā saimniecībā, ko izdevies redzēt, bijis 5000 slaucamu govju. Mazo zemnieku, kādi sastopami pie mums, ASV vispār neesot, jo valsts palīdzība lauksaimniecībai tur nav paredzēta.

Taču Aivars Ķeris savulaik esot iepazinis arī situāciju, kāda ir Rietumeiropas valstīs. Tur, kā zināms, lauksaimniecība balstoties uz prāvām dotācijām, ko maksā valsts, un, salīdzinot ar naudu, ko saņemot mūsu zemes apsaimniekotāji, tur palīdzība esot desmitkārt lielāka. Tādēļ arī Alpu kalnu zaļajās pakājēs varot ganīties nelieli šķirnes piena un gaļas lopu pulciņi, kas pieder mazajām un vidēja lieluma saimniecībām. Tas, protams, izskatoties skaisti, taču par ražošanu to saukt nez vai ir iespējams.

Aivars Ķeris domā, ka Latvijā nacionālais atbalsts nav nekas cits, kā sociālās palīdzības programma, jo ražotājus tas nesasniedzot. Protams, lauksaimnieciskās varēšanas līmenis lielajās saimniecībās pagājušajos piecos gados ir būtiski mainījies, taču tas esot sasniegts nevis ar nacionālajām un Eiropas Savienības subsidēšanas svirām, bet gan pateicoties investīcijām, ko ražošanā ieguldījuši paši lielražotāji. Dižzemnieks domā, ka sociālās problēmas nepieciešams risināt ar citiem paņēmieniem. Ja valsts patiešām vēloties attīstīt lauksaimniecisko ražošanu, tad tas esot jādara citādāk.

Kritēriji kļūst stingrāki

Paustais viedoklis netraucēja Aivaram Ķerim sapulcē interesēties par subsīdiju nolikumā veiktajām izmaiņām. Bet tādu ir diezgan daudz, jo dzīve nestāv uz vietas. Līdz šim, piemēram, arī mūsu laikrakstā nav bijis stāstīts par to, ka finansējuma saņēmējiem ļoti būtiski paaugstinātas prasības lauksaimnieciskās izglītības jomā. Vita Cielava informēja priekulniekus, ka gada beigās pieejami kļūšot atbalsta maksājumi jaunajiem zemniekiem, taču tieši šajā pasākumā ir paredzēts dot privilēģijas tiem pretendentiem, kam ir vidējā vai pat augstākā lauksaimnieciskā izglītība.

Turklāt noteikts, ka augstāko izglītību apliecina ne tikai diploms, bet arī agronoma, lauksaimniecības zinātņu bakalaura, veterinārā ārsta, lauksaimniecības vai lopkopības mehanizācijas inženiera vai lauksaimniecības enerģētiķa kvalifikācija, savukārt vidējo lauksaimniecības izglītību nodrošina agronoma, dārzkopja, biškopja, zootehniķa, veterinārā feldšera vai veterinārā asistenta, lauku uzņēmēja, lauksaimniecības tehnikas mehāniķa, zemkopja ar specializāciju lauku tūrismā, zirgkopībā vai mežkopībā, kā arī lauku viesu mājas saimnieces kvalifikācija un diploms. Jāteic, ka paaugstinātas prasības lauksaimnieciskajā izglītībā priekšrocības paver arī pasākumam "Lauku saimniecību modernizācija" atvēlētā finansējuma pretendentiem.

Citiem vārdiem sakot, naudu turpmāk saņems nevis tie, kas būs pasteigušies pieteikties pirmie, bet gan cilvēki, kuri atbildīs izvirzīto kritēriju prasībām. Kā jau teikts priekšroka tiks dota zinošākiem, izglītotākiem cilvēkiem, kā arī tiem, kas līdz šim nav baudījuši atbalsta labumus.


Debatētāji apspriež cukura nozari
Anda Pūce

Kārtējā Liepājas rajona Skolēnu interešu centra Debašu kluba turnīrā, kas ar direktores Vizmas Vītoliņas laipnu atļauju notika Grobiņas ģimnāzijas telpās, skolēnu komandas parlamentārajā debatē apsprieda, vai Latvijā jāturpina cukura ražošana un vai regulāra datoru lietošana ir bīstama, pastāstīja kluba vadītājs Guntis Viļumsons.

Viņš priecājās, ka, spītējot gripai, turnīru apmeklējušas 16 komandas, un tas ir pietiekami liels skaits dalībnieku. Jaunākajā grupā uzvaru izcīnīja Vērgales pamatskolas komanda – Una Gausmane un Zane Almane. Šajā grupā spēkiem mērojās arī 5. – 6.klašu debatētāji no Vecpils pamatskolas un Grobiņas vidusskolas. 7. – 8.klašu debatētāju grupā, kas apsprieda datoru kaitīgumu, labākās izrādījās Alise Jozepa un Madara Daukante no Grobiņas ģimnāzijas. Finālā iekļuva arī Vērgales pamatskolas debatētāji, bet turnīrā piedalījās arī skolēni no Bārtas un Vecpils pamatskolām. Alise Šulce un Elīna Vilde no Grobiņas ģimnāzijas uzvarēja vidusskolēnu grupā, kurā veiksmīgi startēja arī Bārtas un Vērgales pamatskolas, kā arī Aizputes vidusskolas debatētāji, apspriežot cukura nozares likvidēšanu Latvijā.

Stāstot par argumentiem, ko skolēni izmantojuši debatēs, G.Viļumsons norādīja, ka debatētāji atzinuši – datori bojā veselību, veidojas atkarība no spēlēm un dažādiem čatiem, zūd laika un realitātes izjūta, bērniem grūti atšķirt realitāti no fantastikas, labo no sliktā, melus no patiesības, tāpat pasliktinās mācību rezultāti skolā. Taču vienlaikus dators nav vainīgs, jo vainojams ir pats cilvēks, un vecākiem vienkārši rūpīgāk jāpieskata savi bērni. "Datoru izmanto daudzās nozarēs, tas palīdz cilvēkiem dzīvot labāk, tāpēc ieguvumi pārsniedz zaudējumus," pauda tehnoloģiju aizstāvji.

Valdības pārstāvji debatē par to, vai Latvijā jāturpina cukura ražošana, atzina, ka ievestais cukurs nederēs bitēm un ievārījumam, tāpat nedrīkst iznīcināt tradīcijas un jāsaglabā nozare, ievestais cukurs būs dārgāks, turklāt darbu zaudēs cukura rūpniecībā strādājošie, bet cukurbiešu audzētāji cietīs lielus zaudējumus. Pretējā uzskata paudēji savukārt atzina, ka valsts nevar atļauties dotēt privāto biznesu, ja cukura ražošana ir nerentabla, bet citas lauksaimniecības nozares ir perspektīvākas, tāpat opozīcija atgādināja, ka, pārtraucot cukura ražošanu, tiks saņemtas kompensācijas, kas dos iespēju uzsākt kādu vēl izdevīgāku lauksaimniecības biznesu.


PIENĀKUMU maina pret hobiju
Viktors Ulberts

1.aprīlī apritēs 44 gadi, kopš Apriķu bibliotēkā strādā Aina Budēvica. Viņa bibliotēkai ir veltījusi visu savu darba mūžu, bibliotēku sauc par savām otrajām mājām, daudzi laženieki vēl no bērnības atceras gājienus pēc grāmatām pie A.Budēvicas, tāpēc nav brīnums, ka viņi uz bibliotekāres vēlmi atstāt šo amatu reaģē emocionāli: "Nu, kā tad bibliotēka bez mūsu Ainiņas!" Pati bibliotekāre mierina, ka nekur jau viņa nepazudīs. Viņa vienkārši jūt, ka pienācis laiks mierīgākam dzīves ritmam un jāatdod vieta kādam jaunākam.

Ierosina būt tuvāk skolai

Apriķu bibliotēka atrodas atsevišķā ēkā pie skolas. Bibliotēka šeit mājvietu radusi pirms trim gadiem, un tās vadītāju Ainu Budēvicu sastapām viņas darbavietā, kur viņa tobrīd lika malku glītā kamīna krāsnī, kas izstaroja mājīgu siltumu. "Priekšsēdētāja jau sen teica, ka bibliotēkai vajadzētu atrasties tuvāk skolai. Kad pirmoreiz šīs telpas ieraudzīju, raizējos vai te varēs ietilpt viss 5000 grāmatu fonds. Taču nu, kā redzams, viss ir izdevies, un vietējie strādnieki šīs telpas pārvērtuši par mājīgu bibliotēku," priecājas tās saimniece.

Sadarbība ar skolu izveidojusies ļoti cieša. Bibliotēkā notiek arī literatūras mācību nodarbības, tāpat skolēniem ir pieejams dators. Šogad par internetu nav jāmaksā, taču, lai bērns pie tā tiktu, viņam šāda iespēja jānopelna. "Lai tiktu pie datora, bērnam jābūt līdzi zīmītei no skolotājas, kas apliecina, ka skolēns ir disciplinēts un čakli mācās. Tad viņš te var gan draugoties, gan pameklēt vēl ko interesantu," skaidro A.Budēvica. Bez tam viņa pati arī prot rīkoties ar datoru, un, lai to apgūtu, mācījusies speciālos kursos. Patlaban bibliotekāre veido elektronisko katalogu, proti, ievada informāciju par to, kādi materiāli glabājas Apriķu bibliotēkas fondā. Šis katalogs pieejams vienotā tīklā ar Nacionālo bibliotēku, un praktiski katalogs izmantojams tādējādi, ka, piemēram, kāds rīdzinieks meklē konkrētu grāmatu, viņam datorā parādās informācija, ka tāds izdevums atrodas Apriķu bibliotēkas grāmatu fondā. Taču A.Budēvica uzskata, ka datoru laikmetā nedrīkst aizmirst arī par grāmatām. "Tagad, ja nepieciešama informācija, vieglākais ir to atrast datorā un izprintēt. Taču es nupat projektu nedēļā bērniem sameklēju vēstures grāmatas par Latvijas okupāciju, piedāvāju apsēsties un pārrakstīt, citādi bērns neko neiemācīsies. Un viss izdevās."

Grāmatas pieved klāt

Katra mēneša otrajā un ceturtajā piektdienā A.Budēvica kārto ceļasomu un dodas uz otru Lažas pagasta pusi – Vīksnām. Tur apkārtnē dzīvo 15 bibliotēkas lasītāji, un viņiem A.Budēvica aizved laikrakstus, žurnālus, kā arī jaunākās un pieprasītākās grāmatas. Tur viņai palīdz cilvēks, kas apkalpo 17 gados vecus un slimus iedzīvotājus, kuri paši nespēj iziet no mājām. Un viņiem laba grāmata ir viens no prieciņiem, kā interesantāk pavadīt laiku.

Periodika ir kļuvusi ļoti dārga, uzskata A.Budēvica. Tāpēc rūpīgi jāizvēlas, ko pirkt. Apriķu bibliotēka nepasūta tā saucamo dzelteno presi, bet gan žurnālus, kur var uzzināt dažādas gudrības un pieredzi. Savukārt grāmatu iegādē bibliotekāre dod priekšroku latviešu autoru oriģināldarbiem.

Vēlas justies brīvāk

A.Budēvica par savu darbu stāsta aizrautīgi. Var just, ka viņa pārzina katru niansi, un bibliotēkas dzīve ir viņas sirdslieta. Bet, ja darba spars ir, varbūt tomēr vēl kādu laiciņu pastrādāt? "Nē, nē!" viņa ir kategoriska. "Es vēlos tomēr noņemt to lielo slogu no sevis, lai varētu justies brīvāk. Turklāt prasības bibliotekāriem aizvien pieaug. Es gan esmu pabeigusi visus kursus, kas manam darbam bija nepieciešami. Bet tomēr… Pietiks. Vienreiz tam ir jābeidzas. Labāk, lai manā vietā nāk jaunāks cilvēks." Un tomēr A.Budēvica sola, ka viņa nekur no sabiedriskās dzīves nepazudīs. "Patlaban darbs man ir pienākums, bet es to vēlos saglabāt tikai kā hobiju. Domāju, ka pēc 44 darba gadiem esmu pelnījusi mazliet mierīgāku dzīves ritmu." Savukārt savā vietā A.Budēvica vēlētos cilvēku, kuram darbs bibliotēkā būtu nevis formāla darbavieta, bet arī sirdslieta. Tāpat kā viņai pašai.