Kurzemes Vārds

18:29 Piektdiena, 24. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Muzejam par labu
Daiga Lutere

Kas ir tās lietas, kuras cilvēks, uzskatot sev par vissvarīgākajām, glābj pirmās, ja mājās izcēlies ugunsgrēks? Glābj nedomājot, neapsverot, nesalīdzinot. Katram tas būs kas cits, bet noteikti starp šīm svarīgajām lietām būs arī atmiņas – fotoalbumi, mīļas piemiņas lietiņas, vecmāmiņas kādreiz tik lolotā Kuzņecova porcelāna krūzīte, mīļotā cilvēka reiz sūtītās vēstules, dēla vai meitas pirmo matu šķipsniņa vai viņu paši, paši pirmie zīmējumi. Mums katram noteikti ir kas tāds – ļoti svarīgs un ar atmiņām saistīts.

Ir tāda vieta Liepājā, kur glabājas vairāk nekā 100 reālu atmiņu, no kurām daļa arī apskatāma. Tās ir liecības par mūsu tautu un zemi, kuras kādreiz piederējušas un bijušas kopā ar reiz dzīvojušiem cilvēkiem. Jā, šī vieta ir Liepājas muzejs.

Biju tur pagājušajā sestdienā, pašā dienas vidū. Apskatīju Līgas Purmales gleznu izstādi, izstaigāju un izpētīju divas Dienvidkurzemes etnogrāfijai atvēlētās telpas, kurās var apskatīt "dzimstamās, mirstamās, tautiņās ejamās dienas" oriģinālos lieciniekus. No līgavas galvas rotas līdz pat pie zārka liekamajiem svečturiem. Vai zināt, kādēļ bērinieki agrākos laikos, no kapiem uz mājām braucot, salauza egļu zarus un ko pēc tam ar tiem darīja? Arī to var uzzināt Liepājas muzeja jau minētajā etnogrāfijas ekspozīcijā.

Tajā laikā, kad biju muzejā, tur vēl bija, šķiet, seši cilvēki, izņemot pašas darbinieces. Gribot negribot ienāca prātā: "Cik gan daudz ļaužu salīdzinājumā ar muzeju šobrīd ir Liepājas lielveikalos? Daudz, ļoti daudz!" Dižveikali kopš to parādīšanās brīža ļoti daudzām ģimenēm brīvdienās kļuvuši par tādu kā izklaides, pastaigu vietu, kur gan naudu tērēt, gan sevi parādīt un citus apskatīt. Tā tas ir gan Liepājā, gan vēl jo vairāk Rīgā. Kur iesim? Uz lielveikalu! Bet kādēļ gan vismaz brīvdienās, kaut vai reizi pusgadā nepaņemt pie rokas sievu (vai vīru), bērnus, varbūt arī draugus un neaiziet satikties ar atmiņām? Tām atmiņām, kas mums katram stāvējušas klāt un mūs līdz šodienai izauklējušas cauri gadsimtiem.

Muzejā ir izstāžu zāles, kurās ik pēc laika ekspozīcija tiek mainīta – izstādītas vai nu mākslinieku gleznas, vai fotogrāfijas, vai lietišķās mākslas priekšmeti utt. Un ir nemainīgā, tikai ik pēc laika papildināmā, atjaunojamā ekspozīcija. Starp citu, Liepājas muzejā biļetes nav jāpērk! Ej un skaties visu par brīvu. Izņēmums var būt tikai dažas izstādes. Vismaz man ir plāns – nav jau vienā reizē jāizstaigā un jāizpēta pilnīgi viss muzeja piedāvājums. Tas tik tiešām būtu par grūtu. Var atnākt uz izstādi un pēc tās tikai pāris pastāvīgās ekspozīcijas telpas izstaigāt. Un nākt atkal citu reizi.

Jā, šis raksts ir muzejam par labu un atmiņām par labu. Jo, tās ignorējot, cilvēks kļūst tukšāks un, manuprāt, neizbēgami pārvēršas par lielveikalu kultūras produktu. Vienu starp tūkstošiem un miljoniem. Protams, ar varītēm nevar piespiest mīlēt un nevar likt spert kāju Liepājas muzejā. Atceros, kad biju maza, tētis bieži gāja uz muzeju skatīties gleznotāju darbu izstādes un ņēma mani līdzi. Sestdien muzejā smaržoja tāpat kā toreiz – pēc mākslas, pēc vēstures, pēc... atmiņām.