Kurzemes Vārds

14:32 Svētdiena, 19. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Varoņa loma
Andžils Remess

Šogad aprit 125 gadi, kopš dzimis Latvijas armijas pirmais virspavēlnieks Oskars Kalpaks. Šodien aprit 88 gadi, kopš pusceļā starp Skrundu un Saldu kaujās pie Ventas pret boļševikiem Kalpaks krita, kļūstot par Latvijas atbrīvošanas kara spilgtāko simbolu.

Varoņu tēlus mēdz arī radīt. Lai būtu, ko celt uz pjedestāla, ko apjūsmot un apdziedāt paaudžu paaudzēs. Jo mīti un leģendas, kas apvij notikumus un cilvēkus, tādiem nolūkiem ir pateicīgāki nekā realitāte.

Vai tas attiecas arī uz Krievijas cara armijas Pirmā pasaules kara laika virsnieku Oskaru Kalpaku, kas pēc mūsu valsts dzimšanas tikai divarpus mēnešus bija paguvis cīnīties Latvijas armijas rindās, no rotas komandiera kļūstot par karaspēka virspavēlnieku? Vai varbūt arī Kalpaku tikai pēc nāves veidoja par varoni, viņa nāves ainu attēlojot gleznās un tai veltot poēmas, bet Kalpaka vārdā nosaucot ielas, tiltus, skolas, bruņuvilcienu, kas tā paša gada rudenī aizstāvēja Liepāju pret ienaidniekiem?

Protams, jaunajai Latvijas valstij bija vajadzīgs savs varonis, it sevišķi skarbajā 1919.gadā, kad Latvija šūpojās likteņa šūpolēs, un bija nepieciešams radīt patriotisma izjūtu, lai nosargātu savas valsts vēl tik trauslo neatkarību.

Ja arī tā, tad Kalpaks bija šī varoņa tēla cienīgs. Kaut vai tāpēc, ka 1919.gada janvārī, tikai divas nedēļas pēc Kalpaka iecelšanas par armijas virspavēlnieku, tā guva savu pirmo uzvaru, bet vēl pēc nedēļas spēra pirmo soli pretī ienaidnieka padzīšanai no Latvijas teritorijas. Kaut vai tāpēc, ka 1919.gada pašā sākumā kurzemnieku attieksme pret Latvijas valsts ideju bija vienaldzīga, pat aizdomīga. Jo šķita, ka Ulmaņa valdība kalpo vāciešu interesēm, un kalpakiešu cīņas bija tās, kas mainīja šo noskaņojumu un tādējādi ļāva papildināt armijas rindas. Bet tas bija svarīgi vēl tā paša gada pavasarī, kad latviešu karavīri Liepājā un apkārtnē deva pretsparu vācu spēku apvērsuma mēģinājumam.

Ja Kalpaks jau pirms nāves nebūtu militāra un morāla autoritāte, Svētās Annas baznīca 11.martā diez vai būtu pārpildīta, cilvēkiem atvadoties no pulkveža, un ļaužu straumes neplūstu uz Ziemeļu kapiem, kur Oskaru Kalpaku guldīja zemes klēpī.