Kurzemes Vārds

14:19 Svētdiena, 19. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Gadi pēc sporta

Motobraucējs olimpiskajā ledusceliņā
Andžils Remess

Par Arvīdu Lejnieku jāsāk stāstīt, tā teikt, pretējā virzienā. Nevis ar tiem gadiem, kad viņš kļuva pazīstams sporta dzīvē, bet ar laiku, uz kuru attiecas šī rubrika, – ar gadiem pēc sporta. Pareizāk – ar gadiem pēc augstāka līmeņa sporta. Jo tajā Lejnieks bija atradies trīsdesmitajos gados, dzīvojot Rīgā, kamēr liepājnieki pagājušā gadsimta otrajā pusē viņu zināja lielākoties kā pieredzējušu šoferi, kas vairāk nekā pusgadsimtu izbraukājis vai visas mūsu pilsētas ielas, sēžot pie taksometra, satiksmes autobusa, ātrās palīdzības un ugunsdzēsēju mašīnu stūres.

Jā, Pļavu un Salmu ielas stūra apkārtnes iedzīvotāji pabrīnījās, kāpēc staltās privātmājas īpašnieks Lejnieks savu volgu tik bieži atstāj garāžā un kāpj uz divriteņa. Un pārsteigti nogrozīja galvas, kad pavecais vīrs ar velosipēdu iztaisīja tādus trikus, kādi bija redzēti tikai televizoru ekrānos trekistu sacensībās. Vai arī omulības brīžos savā pagalmā ciemiņiem demonstrēja dažādas kustības, sak, tāds solis ātrslidošanas celiņā sendienās bija olimpiskajam čempionam Matisenam un tā pagriezienus veica pasaules rekordists Ballangruds. Ja retro spēkratu skatē kāds redzēja Lejnieku pateicībā pieglaužam vaigu vecam NSU sacīkšu motociklam, tad gan dažs labs atcerējās četrdesmito gadu beigas un motobraucēju Lejnieku, kas pēckara laikā bija no Rīgas braucis uz sacensībām Liepājā tik ilgi, kamēr par sievu noskatīja liepājnieci un pats kļuva liepājnieks.

Kad 1949.gada rudenī "Dinamo" stadionā uzcēla Liepājas vēsturē pēc skaita trešo velotreku, tur notiekošais popularitātes ziņā sāka līdzināties futbolam, basketbolam, boksam. Taču skatītājus tik daudz nesaistīja riteņbraukšanas sacensības kā motobraucēju cīņas. Motobraukšana bija sacensību nagla. Treka dēļi rībēja, traucoties motocikliem, un publika tikai novaidējās, ja virāžās kāds braucējs apmeta kūleni.

Uz melnās ādas jakās tērptajiem vīriem stulma zābakiem kājās un iebuktētām formas naģenēm galvā, kuri joņoja pa treku un arī šoseju trīsstūrī pie Centrālkapiem, skatījās godbijīgi. Viens no viņiem bija Arvīds Lejnieks, kas ne reizi vien izcīnīja godalgas un 1950.gadā pat sasniedza treka rekordu, 333,3 metru garo apli nobraucot 13,8 sekundēs.

Ar vārdu sakot, Liepājas sporta cienītājiem Arvīda Lejnieka vārds ilgus gadus saistījās tikai ar pašmāju sacensībām motobraukšanā, kaut arī šajā sporta veidā viņa panākumi neaizsniedza to lomu, kāda Latvijas laikā vēl gadus desmit pirms tam Lejniekam bija riteņbraukšanā un ātrslidošanā. Bet Latvijas laika sporta sasniegumus daudzus gadus nebija pieņemts cildināt, un tikai astoņdesmito gadu beigās, kad par tiem varēja rakstīt atklāti, liepājnieki uzzināja, ka Arvīds Lejnieks bijis viens no nedaudzajiem sportistiem Latvijā, kas pasaules visaugstākā mēroga sacensībās – olimpiskajās spēlēs un pasaules meistarsacīkstēs – piedalījies divos sporta veidos.

Lejnieka vārds sporta dzīvē pirmo reizi noskanēja trīsdesmito gadu sākumā sakarā ar skandālu Latvijas meistarsacīkstēs riteņbraukšanā trekā. Sapratuši, ka lecīgais jauneklis var apdraudēt viņu uzvaras, favorīti brauciena laikā gribēja Lejnieku pārmācīt, taču darīja to tik nemākulīgi, ka viens no viņiem pats pārlidoja pāri treka barjerai. Cietušais bija tik pārskaities, ka draudēja Lejnieku iesūdzēt tiesā par slepkavības mēģinājumu, un Arvīdam nācās treku atstāt policistu pavadībā.

Nākamreiz Lejnieka vārds presē skaļi noskanēja Vācijā. Viņš vēl nebija ne Latvijas trīskārtējs čempions trekā, ne godalgotu vietu ieguvējs sacensībās Polijā un Austrijā, ne uzvarētājs starptautiskās sacensībās šosejā Rīgā, bet tikai 18 gadu vecs debitants pasaules meistarsacīkstēs Leipcigā. Taču ne jau panākumi pievērsa žurnālistu uzmanību, bet gan viņa primitīvais divritenis un neatlaidība treniņos, apļojot trekā no agra rīta līdz vēlam vakaram.

Bet sacensību virsotne Lejniekam bija 1936.gada olimpiskās spēles Garmišpartenkirhenē, Vācijas kalnos, kur 20 gadu vecais puisis pārstāvēja Latviju ātrslidošanā. Šis sporta veids riteņbraucējiem bija tikai palīglīdzeklis, lai ziemā saglabātu fizisko izturību. 1936.gada ziemā Lejnieks sava prieka pēc piedalījās Latvijas meistarsacīkstēs un… viņu iekļāva valsts izlasē kopā ar nākamo pasaules vicečempionu un Eiropas čempionu Alfonu Bērziņu un pasaules studentu čempionu Jāni Andriksonu.

Tāpat kā pasaules meistarsacīkstēs riteņbraukšanā, arī olimpiskajā ledusceliņā Lejnieks nekādus laurus neplūca. 5000 metru distancē viņš apsteidza 10 konkurentus un ieguva 29.vietu, bet 10000 metru distancē pārspēja 7 sāncenšus un izcīnīja 23.vietu. Un tomēr Latvijas sporta vēsturē palika kā viens no pieciem ātrslidotājiem, kuri starplaikā starp abiem pasaules kariem piedalījušies olimpiskajās spēlēs.