Kurzemes Vārds

02:35 Trešdiena, 26. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Nopietns brīdinājums
Andžils Remess

Nu jau gandrīz astoņus gadus atrodoties Latvijas Valsts prezidentes amatā, Vaira Vīķe–Freiberga daudz slavēta par iniciatīvām mūsu valsts ārpolitikā, taču sabiedrība vēlējās viņas aktīvāku iesaistīšanos iekšpolitikas norisēs. Ja aizvakar Vaira Vīķe–Freiberga pirmo reizi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas izmantoja prezidenta tiesības apturēt Saeimas pieņemtos likumus, tātad faktiski izteica neuzticību valdības koalīcijai, tad acīmredzot situācija ir pārāk nopietna un apdraudēti ir ne tikai demokrātijas principi, bet arī Latvijas iekšpolitika un ārpolitika.

Droši vien kāds politiķis prezidentes lēmumu mēģinās skaidrot ar to, ka viņa nav pietiekami informēta par šiem grozījumiem vai arī Vaira Vīķe–Freiberga apvainojusies uz parlamentu, kas ignorējis viņas iepriekšējos iebildumus par izmaiņām likumos par drošības iestādēm. Taču, manuprāt, strīdīgie likumi bija tikai pēdējais piliens pacietības kausā. Ka viss brieda jau rudenī, kad valdības koalīcija Saeimas vēlēšanu uzvaras eiforijā pārāk klaji sāka uzurpēt varu, kā saka, durvis atverot ar kāju. Lai nu kā, bet tik bargi prezidente pret partijām vērsās pirmo reizi, un nākamais solis varētu būt parlamenta atlaišana.

Prezidente savu lēmumu pamatoja ar vairākiem argumentiem. Ka likumu grozījumu dēļ mēs zaudētu NATO valstu uzticību, jo valsts noslēpumus zinātu pārāk plašs loks. Ka grozījumi izjauktu līdzsvaru drošības dienestu kontroles sistēmā. Un tomēr galvenās bažas bija tās, ka partejiskā uzraudzība pār drošības iestādēm pavērtu ceļu politiskām manipulācijām. Citiem vārdiem sakot, ka slepenos dienestus varētu kontrolēt personas, saistītas ar tiem oligarhiem, kuru lietas šie dienesti izmeklē, un tātad iejaukties izmeklēšanas gaitā un ietekmēt to.

Tas bija ne tikai prezidentes nopietns brīdinājums valdības koalīcijai. Tā bija arī tautas brīdināšana par stāvokli valstī un durvju pavēršana referendumam par grozījumiem minētajos likumos. Taču, ja tajos diez vai daudzi iedziļinājušies, vai tas nozīmētu, ka cilvēki būs apātiski un netiks savākts pietiekošais parakstu skaits, lai referendums notiktu? Bet varbūt sabiedrība referendumu uztvertu kā uzticības balsojumu Saeimai un valdībai, un tad jau attieksme pret balsošanu būtu pavisam citāda.