Kurzemes Vārds

10:31 Piektdiena, 6. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Sarakste ar lasītājiem

Pretenzijas ir apsveramas
Kirils Bobrovs

Dzīvojamās mājās notiekošo daudzi lasītāji joprojām uzskata par aktuālāku un interesantāku tematu.

Redakcijas kārtējā pastā saņemtās vēstules virsrakstam "Pa drāti vēstī lasītājs" nebija nekā kopīga ar tās saturu. Toties tā atkal deva iemeslu parunāt par iedzīvotāju bezspēcību, it kā viņi būtu atstāti likteņa varā. Kaut gan par to jau rakstīts ne vienu reizi vien. Taču vēstules saturs bija visnotaļ nopietns: mājā neveic remontu, daudz pārmetumu veltīts pirmajā stāvā ierīkotajam veikalam, kura preču grēdas aizšķērso kāpņu telpu, tur daudz trokšņu, kas traucē iedzīvotāju mieru, sekcijā pulcējas jaunieši – dzer alkoholu, met zemē izsmēķus. Citāts: "Iedzīvotāji cer, ka varbūt tiks pieņemts kāds lēmums par aizliegumu izkraut preces kāpņu telpā, kur jāstaigā iedzīvotājiem – ir 75 paraksti. Visi gaida atbildi." Starp citu, vēstulē nebija neviena paraksta, pat autors nav parakstījies. Bet runa ir par māju Ventspils ielā 56.

Tagad pieskarsimies šās lietas slēptajai būtībai. Tik tiešām minētā problēma pastāv. Bet mēs vienā no nesenajiem vēstuļu apskatiem to jau sīki iztirzājām. Grūti noticēt, ka neviens no 75 mājas iemītniekiem nav lasījis šo publikāciju un nav pastāstījis kaimiņiem, kas avīzē rakstīts par viņu māju. Turklāt, pirmo reizi vēršoties redakcijā ar kolektīvu vēstuli, iedzīvotāji rakstīja, ka šajā sakarībā mājā notikusi sapulce, bija ieradies pat namu pārvaldes jurists. Bet, ja jau jurists neko nevarēja ieteikt, ko gan var gaidīt no mums, avīžniekiem?

Vēstule, par kuru ir runa, adresēta redaktoram. Un tagad autors gaida viņa atbildi. Atbilde varētu būt īsa: "Uz anonīmām vēstulēm mēs neatbildam." Un viss būtu likumīgi. Kaut gan tas, protams, problēmu neatrisinātu. Šo rindu autoram ir sava personiskā pieredze: arī manā kāpņu telpā pulcējās jaunieši, taču es pats viņus aizdzinu prom. Ja man tas nebūtu izdevies, aicinātu palīgā kaimiņus. Sliktākā gadījumā varētu piezvanīt policijai. Esmu pārliecināts, ka uz šādu izsaukumu kārtībnieki noteikti ierastos. Būtu tikai pamēģinājuši neierasties! Tātad runa ir par pēdējā laikā nepopulārajiem aicinājumiem – dzīvojamā fondā ņemt varu savās rokās.

* * *

Dzīvot daudzdzīvokļu mājā nozīmē dzīvot siltumā un komfortā. Protams, lieli siltuma zudumi veicina visnotaļ nepareizu uzskatu veidošanos iedzīvotājos. Sarunās viņi jau iepriekš sevi noskaņojuši agresīvi, atstājot bez ievērības piedāvājamos kontrargumentus. Nesen biju publicējis rakstu par to, kas jāzina katram neapmierinātības paudējam par siltuma taupīšanu un trūkumiem šajā jomā, ja mājas iemītnieks pie kāda vēršas ar jautājumu: "Kāpēc?" Būtu jāzina, piemēram, kas tieši ierīkots pagrabā – skaitītājs vai siltummezgls. Jāzina, ir vai nav izolētas caurules, vai ir noblīvēti logi utt. Tātad vispirms būtu jāpainteresējas, vai viss izdarīts siltumenerģijas taupīšanas jomā.

Bet Siguldas ielā 15 rakstu uztvēra pavisam ačgārni, sak, autors piebalso namu pārvalžu un "Liepājas enerģijas" darboņiem. Un no tā izriet paradoksāla nostādne: lai termoelektrocentrālē taupa, bet dzīvojamās mājās vēl paskatīsimies, vai ir vērts to darīt. Diemžēl, lai arī tas ir nepieklājīgi, taču jāiesaka cilvēkiem mācīties. Kā gan var runāt par skaitītājiem, ja šādu incidentu dalībnieks pat nezina, ko nozīmē enerģijas megavatstunda…

* * *

Bet Viktora Kulačonoka problēmai ir pavisam cits raksturs. Viņš visu mūžu nodzīvojis Kungu ielā 29. Viņš pat piedzimis tur. Bet tagad šo cilvēku izliek no dzīvokļa. Pareizāk sakot, nevis izliek, bet gan pilnā nopietnībā draud to izdarīt jau pēc nedēļas. Lietas būtība ir šāda: šī māja bija pašvaldības īpašums, vēlāk to privatizēja kopā ar īrniekiem, bet tagad viens saimnieks to pārdevis citam cilvēkam ar daudz skarbāku raksturu. Un tagad jaunais īpašnieks pieprasa atbrīvot telpas, kas kļuvušas par viņa privātīpašuma sastāvdaļu.

Kulačonoka kungs devās pie Pilsētas domes juristiem. Tie viņu nomierināja, sak, nevajag uztraukties, jo neesot tāda likuma, lai godīgus ļaudis izmestu uz ielas. Un viņam pat iedeva izrakstu no nolikuma, kas sargā īrnieka tiesības, ar sarkanu flomāsteru pasvītrojot svarīgākās rindas. Bet mājas saimnieks pat nav vēlējies neko lasīt, uzskatot to par vistīrākajām blēņām. Tad nu Kulačonoka kungam bija jādodas uz Īrnieku biedrību, lai saņemtu izskaidrojumu. Arī tur viņu nomierināja, iesakot aiziet vēl uz pilsētas avīzes redakciju, lai namīpašnieku tur noliktu vietā. Tur vienmēr kaut ko labu iesakot. Bet ko lai citu dara? Īrnieku biedrība nav ne policija, ne prokuratūra.

Kas tagad notiks, nav zināms. Droši vien Kulačonokam vajadzēja nodrošināties ar apvienības "Mans mājoklis – mans cietoksnis" aizsardzību.

* * *

Iedzīvotāji bieži pauž neapmierinātību ar saviem māju vecākajiem. Kurn pat tad, ja mājā viss ir kārtībā. Pirms dažām dienām sarunā ar Daugavas ielas 7.mājas vecāko Astrīdu Vērdiņu mēs apmainījāmies viedokļiem. Nē, mājas vecākajai neesot nekādu problēmu. Vienmēr jāsāk ar kārtības ieviešanu mājā, lai nevienam nerastos pretenzijas. Viņa noteica stingru grafiku kāpņu telpu kopšanai. Ja kāds pats nevēlas to darīt, tad var samaksāt kaimiņam, lai izvairītos no strīdiem un pārmetumiem. Un tagad nodrošināta disciplīna. Pagājušajā vasarā nosiltināja vienu mājas gala sienu, bet vairāk naudas pagaidām nav iekrāts, jo vairums iemītnieku uzstājas pret brīvprātīgu īres maksas paaugstināšanu, un arī tas ļauj dzīvot mierīgā atmosfērā.