Kurzemes Vārds

16:45 Trešdiena, 19. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Kādam atnest pieniņu
Kirils Bobrovs

Kādreiz uzskatīja, ka visu to labo, kas mums ir, paveikusi partija. Taču vienkāršā autoskolas darbarūķa Nikolaja Kobeca veikums Liepājas debesīs bojā gājušo lidotāju piemiņas iemūžināšanai pienācīgi nebija novērtēts arī tajos laikos. Kaut vai dzīvokls ar ērtībām būtu piešķirts! Par viņu tagad atcerējos tādēļ, ka viņa atraitne Anna joprojām vēl turpina kopējo lietu, kas iesākta sešdesmito gadu beigās. Pareizāk sakot, to darbu atbalsis. Viņa kopj kapavietas Brāļu kapos. Sākot ar ģenerāli Nikolaju Dedajevu.

Mēs daudz ko atcerējāmies. Un šķita, ka tagad jājautā: bet ko dara pašvaldība, uz kuras pleciem gulstas viss darbs, ko dara Kapsētu pārvalde?

– Nāk kāda sieviete, – saka Anna. – Taču viņa atnāk paretam un strādā pavirši. Es taču nesu vēl arī puķītes. Gan savam Nikolajam, gan Dedajevam. Un laistu, nesot ūdeni mazā spainītī. Ļaudis skatās un brīnās. Rudenī jānovāc aplauztie koku zari, lapu kaudzes. Bet tagad, agrā pavasarī, zaļumi spraucas plātņu starpās; tos izravēt grūti, droši vien jānīdē ar kaut ko ķīmisku.

Puķītes bija iespēja nest no sava dārziņa. Tam labi ļaudis, pazīstamie kaimiņi, piešķīra daļu no viensētas zemes gabala. Strādāt vienai, protams, grūti, ilgi nebūtu izvilkusi. Turklāt vēl sausā vasara nomocīja. Pērn izkalta viss iestādītais, pat dīķis izžuva un pazuda smiltīs. Tādēļ vienu no ierastām un patīkamām nodarbēm nācās pamest.

Nebūtu pārspīlēti teikt, ka darbs citu cilvēku labā ir Annas hobijs. Kad bija dzīvs viņas vīrs Nikolajs, kuru dēvēja par pilsētas galveno pētnieku, un kad meklēšanas rezultātā jaunās sen bojā gājušo karavīru kapavietas apmeklēja daudzi tuvinieki, viņa tos izmitināja savā istabā bez ērtībām, meklēja arī citas vietas, piemēram, pat kaimiņu arodskolas kopmītnes izolatorā, kur viņa strādāja. Un viņus vajadzēja gan sagaidīt, gan pavadīt, jo viņi taču bija nokļuvuši svešā pilsētā. Un vēstules toreiz rakstīja visa ģimene, nevienam neprasot segt pasta izdevumus. Centās citu cilvēku labā. Taču bija ne tikai grūtības. Palikušas daudzas dārgas atmiņas. Lūk, šeit, pie šī galda, pie kura mēs sarunājamies, sēdēja arī ģenerāļa Dedajeva dēls Jurijs ar laulāto draudzeni, vairāki Padomju Savienības varoņi reizē. Bet ar lidotāja Raspopova piederīgajiem radās pat draudzība. Toreiz Kobeci pat ciemos uz Viņņicu pie viņiem aizbrauca.

Kad pienāca laiks doties pensijā Anna uzņēmās sociālās rūpes par invalīdiem viņu mājās. Kāda tur peļņa – tīrie santīmi. Šo nodarbošanos viņa pabeidza burtiski mūsu sarunas priekšvakarā. Taču tikai oficiāli ņemot. Jo daudz dažādu paziņu ir veci un vārgi cilvēki. Kādam jāpalīdz uzkopt dzīvoklis, kādam citam jāatnes pieniņš.

Pat neiedziļinoties nekādos sīkumos un vienkārši uzskaitot visus pensionāres paveiktos darbus un uzņemtās rūpes, sanāktu visai garš saraksts. Kad Šķēdē atklāja memoriālu holokausta upuriem, arī tur viņai vajadzēja būt. Vēl jāmin arī šujmašīna. Vai baznīca. Un vēl Krievu kopiena. Reiz mēs tikāmies krievu seno mājturības priekšmetu izstādē. Bet ir vēl arī dēli, ir divas lieliskas mazmeitas. Jaunākā Ksenija mācās 2.skolas 11.klasē, bet vecākā Saša pēc skolas beigšanas aizbrauca uz Angliju, strādā, pilnveido valodu. Vai uz neatgriešanos? Nē, ir noskaņota atgriezties. Nesen zvanījusi vecmāmuļai.

Anna izteica kādu visai negaidītu domu: no biežās saskarsmes ar slimajiem un nespējniekiem, no sarunām par grūtībām (kādam tā ir vientulība, kādam citam izdzīvošana no nelielās pensijas) negatīvās emocijas apņem aizvien blīvāk, apkārtējā aura kļūst smagnēja. Ko lai dara? Turklāt vēl asinsspiediens reizēm mēdz kristies. Zināmā mērā šeit palīdz baznīcas apmeklējums, un atkal var koncentrēties labajam. Un vēl spriedzi spēj noņemt tuvie cilvēki. Arī mūsu tikšanās reizē viņa ieradās mājās nogurusi. Taču vēl vajadzēja aiznest kādam nopirkto pienu. Šeit palīdzēja dēls Volodja. Ja reiz vajag, tad vajag. Viņš neprot atteikt. Un arī šāds sīkums ietekmē pozitīvi. Nedaudz vēlāk, atgriežoties no skolas, viņu apciemoja Ksjuša:

– Kādēļ tu, vecmāmiņ, šodien tāda bēdīga? – jau uz sliekšņa viņa mīlīgi apvaicājās.

Un tūdaļ kļuva pavisam viegli. Izrādās, ka viens vai pāris vārdu spēj ļoti nopietni ietekmēt noguruša cilvēka pašsajūtu. Varētu dēls Jurijs drīzāk iekārtoties darbā. Un, ja vēl mūsu kapsētās no kapu kopiņām nezustu ziedi, tad Anna varētu dzīvot mierīgi.