Kurzemes Vārds

07:31 Sestdiena, 19. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Kurš te ir galvenais?
Kristīne Pastore

Ne vienam vien no mums vismaz reizi dzīvē būs gadījies nonākt situācijā, kad jūti, ka cilvēks, ar kuru tev ir darīšana, mērķtiecīgi cenšas ja ne nu gluži otru pazemot, tad vismaz centīgi radīt situāciju, lai pilnīgi noteikti būtu skaidrs, kurš ir situācijas noteicējs. Tā, lai saproti, ka esi niecība. Sajūta tādā brīdī ir diezgan draņķīga. It kā saproti, ka cilvēks šādā veidā uz otra cilvēka rēķina cenšas īstenot savu iespējams citādi nerealizēto varaskāri vai mazināt savus kompleksus. Tomēr nejūties par to atbildīgs, jo esi pie viņa nonācis tikai tāpēc, ka tieši tobrīd tev ir darīšanas tur, kur strādā šis cilvēks.

Kaut vai pavisam nedaudzi piemēri. Viens no gadījumiem risinājās ģimenes ārstes praksē. Sievietei sākās gripas komplikācijas. Un, lai gan pa telefonu māsiņa brīdināja, ka jāpierakstās uz priekšu, jo šodien dakterei vairs brīvu vietu nav, viņa tomēr devās pie savas ārstes. Bet tur jau priekšā tā pati māsiņa. "Es jums teicu, ka nav vērts nākt!" viņa gandrīz vai uzbruka slimniecei. Bet viņai bija patiešām ļoti slikti, tāpēc sieviete nosolījās, ka gaidīs, cik ilgi vajadzēs, kaut vai līdz pieņemšanas beigām, lai tikai tiktu pie ārstes. "Bet jāgaida būs ilgi!" māsiņa varas apziņā nodimdināja. Nāca vēl citi pacienti, un attieksme gan pret pierakstītajiem, gan nepierakstītajiem bija ļoti līdzīga. Un visi klusi kā nopērti kucēni apsēdās, lai gaidītu savu kārtu.

Bet tas nenozīmē, ka māsiņas vēlme turpināt demonstrēt savu varaskāri viņus tur nesasniedza. Viens nebija laikus reaģējis, ka ārstes kabinets atbrīvojies, otrs bija par skaļu noklepojies, vēl kāds bērns dauzīja kājas pret grīdu, bet kāda vecāka sieviete aizķēra ar kāju krēslu, un tas skaļi aizšļūca pa grīdu. Visi dabūja pēc nopelniem. Vārdu sakot, atmosfēra ļoti neomulīga, un pacienti sajutās tādi kā vainīgi, it kā traucētu māsiņai strādāt. Vēlāk šī pati sieviete atcerējās, ka savulaik abas ar māsiņu mācījušās vienā skolā un, vēl būdama meitene, viņa bijusi klasesbiedru diezgan atstumta. "Varbūt tagad viņa mums atspēlējas par saviem pāri darījumiem," spriež paciente.

Cits gadījums risinājās krietni pēc pusnakts. Vīrieti apturēja Ceļu policija. Noteikumi paredz, ka apgaismotā vietā nedrīkst braukt ar tālajām ugunīm, bet tieši to vīrietis bija darījis. "Braucu no darba un esmu pārguris, tāpēc arī ieslēdzu, lai labāk redzu," viņš godīgi atzinās. Turklāt neviens taču nebija apžilbināts. Bet policistam ar to nepietika. "Ak tad no darba? Kur tad tik vēlu strādā? Varbūt esat arī vēl dzēris? Varbūt jāpārbauda? Varbūt esat ko citu apreibinošu lietojis?" viņš bēra vienā gabalā. Nē, vīrietis bija pilnīgi skaidrā un piekrita visām pārbaudēm, ko galu galā viņam nemaz neveica. "Ak tad noteikumus nezināt?" policists turpināja. Vīrietis zināja un vēlreiz godīgi atzina, ka ir pārkāpis vienu punktu un vēlreiz paskaidroja, kāpēc. Bet ar to vēl nekas nebeidzās. Jau pateiktajam sekoja vēl virkne jautājumu, bet aizturētais nebūt nebija noskaņots uz strīdu, tāpēc policista teiktajam pavisam mierīgi piekrita. Bet tad arī viņa mērs bija pilns un viņš ierosināja: "Nu tad sodiet mani!" Ar to arī saruna beidzās. Varas pārstāvis savu tā brīža varas apziņu bija īstenojis, parādījis, kurš te ir galvenais, un atvēlēja vēlajam braucējam ceļu turpināt.

Diemžēl neviens mēs no šādiem cilvēkiem neesam pasargāti, lai gan ļoti gribētos.