Kurzemes Vārds

22:11 Pirmdiena, 14. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Valentīna grib palīdzēt citiem
Kristīne Pastore

Grobiņniece VALENTĪNA VEITA vienmēr gribējusi kādam darīt labu. Ne tikai savai ģimenei. Arī citiem. Tāpēc 2004.gada 18.decembrī viņai bija svētki – Grobiņā atklāja Latvijas Sarkanā Krusta Liepājas komitejas nodaļu. Valentīna kļuva par tās vadītāju. Bet arī viņas darba ikdiena ir saistīta ar palīdzēšanu cilvēkiem. Viņa ir māsu palīdze un strādā Centrālās slimnīcas Septiskās ķirurģijas nodaļā. Patiesībā viss viņas mūžs dažādos veidos ir bijis saistīts ar medicīnu.

Pašas izauklētais krustiņš

Krustiņš – tā Valentīna sauc Sarkana Krusta Grobiņas nodaļu. Un tas patiešām ir viņas auklējums. Savulaik, vēloties iesaistīties labdarībā, viņa pati iestājusies šīs organizācijas Liepājas komitejā. Un tad arī dzimusi ideja par Grobiņas nodaļas izveidi. Tikai bija vajadzīgas telpas. Kur tās ņemt? No agrākās bērnu poliklīnikas nesen bija aizgājusi ātrā palīdzība, kurā, starp citu, veselus astoņus gadus par dispečeri strādāja arī Valentīna, un viņai ienāca prātā – varbūt varētu krustiņu iekārtot tur. Mājas pārvaldniecei un arī īpašniecei, kas dzīvo Amerikā, iebildumu nav bijis. Tiesa gan, telpas bijušas jātīra, jāliek linolejs, jāstiklo izsistie logi un jādara daudz kas cits, lai varētu uzņemt cilvēkus. Valentīna sākumā iesaistījusi paziņas, tie savukārt savus paziņas, un tā pamazām palīgu pulciņš vairojies. Starp citu, šobrīd Grobiņas nodaļa ir lielākā rajonā – tajā ir 161 biedrs. Un daudzi brīnās, kā Valentīnai tas izdevies?

Tagad Valentīna krustiņā sastopama vai ik dienu. Un viņai ir labs vārds sakāms par katru biedru, īpaši tiem, kas paši iesaistās krustiņa darbā, brīvprātīgi nāk dežūrēt un piesakās citiem darbiņiem, kuri visi ir tīra labdarība. Bet ir arī gadījumi, kad ienāk kāds apmeklētājs un tādā kā pārmetumu balsī saka: "Kas tad jums nekait te sēdēt, jums jau labi maksā!" Valentīna netaisās taisnoties, ka neviens nevienam neko nemaksā, tomēr mazliet sarūgtināta par tādiem vārdiem.

Tomēr vairāk ir prieka, jo šajos divarpus gados krustiņā padarīts daudz, ir palīdzēts tiem, kam klājas grūti, ir notikušas dažādas labdarības akcijas, dalīta maizīte rajona pagastu trūcīgajiem iedzīvotājiem, bet pats labākais – ierīkota veselības istaba, kurā strādā feldšere Māra Didze un māsiņa Astrīda Džeriņa. Tur var izmērīt asinsspiedienu, noteikt cukura un triglicerīdu līmeni asinīs, var nosvērties un izmērīt auguma garumu. Šo iespēju pērn izmantojuši gandrīz 1900 cilvēku.

Valentīna saka: "Man pietiek!"

Pēc izglītības Valentīna ir māsu palīdze un pēdējos piecus gadus strādā slimnīcas septiskās ķirurģijas nodaļā. Viņa saka, ka medicīna, īpaši ķirurģija, bijusi jau skolas gadu aicinājums, taču tolaik apstākļi nav bijuši tādi, lai varētu mācīties. 25 gadus viņa strādājusi par reģistratori kādreizējā 2.poliklīnikā, bet pēc tam 8 gadus – par dispečeri ātrajā palīdzībā. Valentīna gan neslēpj, ka dažreiz esot tāds kā pārmetums pašai sev, ka vajadzējis saņemt spēkus un mācīties par māsiņu. Un tomēr viņa saka: "Esmu ar visu apmierināta, man patiešām ir labi." Viņai ļoti patīk slimnieku aprūpētājas darbs: vienam jāsakārto gulta, citam jāpalīdz paēst, vēl kādam – pastaigāt, vakara pusē māsiņai jāpalīdz arī pārsiet brūces. Darba ir daudz.

Un tieši tāpat – "man pietiek" – Valentīna saka par iztikšanu. Māsu palīgu aldziņa nav liela, tāpēc viņa neslēpj, ka jāstaigā pa tirgu, lai iepirktos lētāk. Taču viņa ēdiena ziņā neesot izvēlīga. Algas dienās gan nopērkot ko garšīgāku: karbonādi vai kādu servelādes gabalu, bet našķos – labprāt kādu zefīru. Lielākais kārums Valentīnai esot konfektes "Rafaello", taču tās viņa pati pērkot ļoti reti. Dažkārt uzdāvinot kāds pacients, un tad esot mazi svētki.

Šoruden Valentīna svinēs sešdesmit gadu jubileju. Viņa neslēpj, ka reizēm šķietot: "Vai, cik tas ir daudz!" Tomēr viss ir atkarīgs no tā, kā cilvēks pats jūtas. Lai labi justos, Valentīna vienmēr uzpošas. Viņa nepiekrīt uzskatam, ka sievietei labi izskatīties maksā ļoti dārgi. "Matus sakārtoju pati, pie friziera eju tikai apgriezt," viņa skaidro. Un arī kosmētika nav jāizvēlas dārgākā. Viņa atzīstas, ka ne reizi dzīvē nav bijusi pie kosmetologa. Varbūt kaut kad arī aizies. Varbūt, sagaidot apaļo jubileju.

Palīdzēt ar labu vārdu

Valentīna neslēpj, ka dzīve ne jau allaž ir gaišās krāsās, ir arī tumši un grūti brīži. "Bet tiem es cenšos tikt pāri ar domu, ka gan jau atkal būs labi," viņa atklāj savu dzīves filozofiju. "Un tā arī ir – ja ne rīt, tad pēc nedēļas, mēneša, citreiz varbūt pat pēc gada, bet viss atkal pagriežas uz labo pusi." Strādājot slimnīcā, viņa redzējusi patiešām lielas cilvēciskas nelaimes, tāpēc ir pārliecināta, ka katram jāpriecājas, ja ir veselība, ja rokas, kājas un galva ir vesela. Vēl Valentīna pārliecināta, ka daudz vairāk var panākt nevis ar dusmām, bet ar labu vārdu. Un tā viņa arī cenšas dzīvot.

Piemēram, kad Grobiņas pilsdrupās notiek diskotēkas, arī turpat līdzās esošajās krustiņa telpās kāds dežurē. Bet jauniešiem patīk pulcēties, iztukšot pa pudelei un reizēm arī sarīkot kādas nekārtības. "Uz viņiem nevar kliegt, ir jāparunājas mierīgi un draudzīgi," Valentīna skaidro. "Un tad viņi saprot. Protams, kādam gribas lekt pretī, bet, kad viņš redz, ka nebūs asu vārdu, saruna norit pavisam mierīgi." Tagad daudzi no viņiem, ieraugot nākam Valentīnu, saka – tā ir tā labā tante.

Zinot Valentīnas miermīlīgo un labestīgo raksturu, pie viņas uz krustiņu nāk parunāties ne viens vien grobiņnieks. Viņa katram atrod laiku. Nupat gadījies, kad kādu sievieti piemeklējuši patiesi smagi notikumi. Viņa bieži nākusi pie Valentīnas, abas sēdējušas, runājušās, un sieviete atradusi spēku dzīvot tālāk. Bet Valentīna to neuzskata par apgrūtinājumu, viņa priecājas, ka ir varējusi kādam palīdzēt. Un piebilst, ka darbā ir ļoti laimējies ar labu kolektīvu. "Tas ir ļoti svarīgi, ja darbā saprot," viņa saka. "Jo katram gadās grūti brīži." Un tikpat svarīga ir sapratne ģimenē. Tāpēc tad, kad viņai saviem mīļajiem paliek patiešām maz laika, viņa ir priecīga, ja viņi saprot un nepārmet lielo aizņemtību.