Kurzemes Vārds

10:31 Trešdiena, 21. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Vairogs pret izputēšanu
Pēteris Jaunzems

Šogad, manuprāt, lauku ļaudis skāris zināšanu alku pieauguma vilnis. Mācības lauksaimniekiem, kādas agrāk rīkoja tikai dažviet, tagad kļuvušas par ikdienišķām. Regulāri tādas notiek Durbes novadā, Grobiņas, Kalvenes, Kalētu, Dunalkas, Dunikas un citos pagastos. Bez tam seminārus par subsīdiju lietām pagastos rīko Lauku konsultāciju birojs. Turklāt nevar nepamanīt, cik ļoti daudzveidojusies nodarbību tematika. Agrāk mācību organizatori pievērsās tikai augkopībai, piena lopkopībai un ar cūkaudzēšanu saistītu problēmu izzināšanai, bet tagad kupli apmeklētās nodarbībās uzsākts apgūt arī dravniecību, kazkopību, zemeņu audzēšanu, dīķsaimniecību, gaļas lopu audzēšanu un daudzas citas daudzsološas, taču mūsu apstākļos ne tik vērienīgas lietas.

Kad durbeniecei Maijai Lankupai pavaicāju, ar ko saistīta šāda rosīšanās, viņa atbildēja, ka mācības Kultūras namā tiekot rīkotas par tādiem lauku apsaimniekošanas novirzieniem, par ko attiecīgajā laikposmā sajūtama lielāka iedzīvotāju interese. "Tiklīdz rodas pieprasījums, cenšamies nodrošināt piedāvājumu," viņa pasmaidīja, piekrītot, ka zināmā mērā te izpaužas arī zemturu pašaizsardzības pazīmes. Dažs zemnieks, kas sācis patstāvīgu uzņēmējdarbību vēl tā dēvētajos Breša laikos, esot izmēģinājies gūt panākumus gan cūkkopībā, gan piena lopkopībā, taču būtībā ilgus gadus nomīņājies uz vietas un tikai tagad atskārtis, ka ar savu nelielo zemes pleķīti un pieticīgajiem ražošanas apjomiem nav spējīgs konkurēt tirgū, kur toni nosaka lielās kooperatīvās sabiedrības un dižsaimnieki. Ar to arī izskaidrojami centieni pārorientēties, atrast un apgūt pašam savu, kaut arī ne tik vērienīgu, taču drošāku nodarbošanos.

Par labu piemēru te var kalpot durbenieks Zigurds Liparts, kurš mantojumā saņēmis nemeliorētas un ar krūmiem daudzviet aizaugušas zemes. Skaidrs, ka pārvērst tās plašos kviešu vai rapšu laukos viņam finansiāli nekad nebūs iespējams. Un tomēr aitu un kaziņu audzēšana šajā saimniecībā var izrādīties itin perspektīva un ienesīga. Turklāt arī valsts atbalsts aitkopībai un kazkopībai šobrīd ir paredzēts. Medzenieks Rolands Ekšteins to jau pratis novērtēt un pārtraucis zosu audzēšanu, kaut gan putnkopībā jau bija guvis itin atzīstamus panākumus. Līdzīgi rīkojies arī buncenieks Romvalds Astrausks, kurš atteicies no minerālmēslu un pesticīdu izmantošanas, lai savā zemnieku saimniecībā "Remesi" pievērsos bioloģiskajai lauksaimniecībai, kuras attīstībai tāpat šobrīd valsts piedāvā palīdzīgu roku.

Lauzties aizvērtās durvīs patiešām nav jēgas. To šopavasar atskārtusi lielākā daļa bijušo cukurbiešu audzētāju, kam tagad pienācis pēdējais laiks, lai izdomātu, kur likt iegādāto lauksaimniecības tehniku un kā rīkoties turpmāk. Daļa no viņiem, kā durbenieks Ēriks Putra un dunicnieks Aldis Vecbaštiks, ir izlēmuši, ka turpmāk sēšot labību, daļa pievērsīšoties tagad tik ieteiktajiem un it kā daudzsološajiem rapšiem. Bet būšot arī tādi zemturi, kas laukiem pavisam pamāšot ardievas, jo sapratuši, ka Eiropas Savienība lauksaimniecisko ražošanu mūsu valstī agri vai vēlu tik un tā piespiedīs kapitulēt. Viņi nav akli un redz, ka pilsētās mīt daudzi lielu zemes platību īpašnieki, kas near un nesēj, bet ērti vārtās uz dīvāniem un joprojām saņem dāsnus Eiropas Savienības tiešos maksājumus.