Kurzemes Vārds

12:01 Sestdiena, 15. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Mūziķis, kas ambīciju dēļ cieš elles mokas

Inita Gūtmane

Tāpat kā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados arī mūsdienās grupas "Dzeltenie pastnieki" dalībnieku sejas reti parādās preses izdevumos, viņu albumi iznāk bez skaļām reklāmām presē, televīzijā un prezentācijas koncertiem ar slavenību piedalīšanos. Taču tie, kam šīs apvienības mūzika patīk, vienmēr zina, kas jauns noticis tās radošajā dzīvē. Pārējiem piedāvājam interviju ar pastnieku līderi Ingu Baušķenieku, kura tapa pirms divām nedēļām, kad grupa sniedza koncertu klubā "Fontaine Palace".

– Droši vien grupa "Dzeltenie pastnieki" Liepājā nespēlē pirmo reizi?
– Pirmo reizi Liepājā spēlējām 1987.gadā festivālā "Liepājas dzintars". Pirms diviem gadiem uzstājāmies klubā "Pablo". Spilgti jau tas mums bijis. Pirms divdesmit gadiem pašiem likās, ka vāji nospēlējām, bet publikas atsaucība bija mīļa, un tas visu kompensēja. Savukārt spēlēt "Pablo" bija radikāli atšķirīgi, jo tad jau bija citi laiki, cita attieksme pret mūsu piedāvāto mūziku, cita publika, cita situācija.

– Ar kādām domām, izjūtām tagad braucāt uz Liepāju?
– Mums tā spēlēšana nesanāk pārāk bieži – trīs, četras reizes gadā. Līdz ar to katra uzstāšanās ir īpaša, tā nav ikdienas situācija. Lai arī spēlējam vienu un to pašu jau nezin cik gadu, katrs koncerts ir notikums. Koncertos mēs piedāvājam atpazīstamākās dziesmas no albumiem, ko esam ierakstījuši.

Klubā "Fontaine Palace" esmu pirmo reizi, bet par šo vietu esmu dzirdējis labas atsauksmes. Spēlēšanai svarīgākais ir cilvēki, kas sanākuši, un lai labi skanētu. Man šķiet, ka ar to šeit ir okey.

– Kāpēc reti uzstājaties?
– Uzskatu, ka mums popularitāte nav tik liela, nav tik daudz cilvēku, kuriem mūsu mūzika interesē. Ja viņi savācas kādā stūrī, tad uz turieni arī dodamies. Ļoti daudzi nemaz nezina, kas mēs tādi esam. Praktiski ierodamies tikai tajās vietās, kur esam gaidīti. Rīgā spēlējam divos klubos, vasarā aizbraucam uz kādu festivālu. Zinu, ka uz Liepājas koncertu no Rīgas atbraukuši daži cilvēki, kuriem mūsu sniegums šķiet vērtīgs.

– Kas mainījies grupas sastāvā kopš 1981.gada, kad "Dzeltenie pastnieki" tika nodibināti?
– Pēdējā albuma tapšanā pirms dažiem gadiem mums vēl bija taustiņnieks Zigmunds Streiķis. Kad pēc ilgākas pauzes atsākām spēlēt koncertus un gatavojām programmu, viņš tomēr atteicās turpināt piedalīties. Pašlaik esam trijatā. Vienu brīdi domājām, ka varbūt taustiņspēlei pieņemt kādu citu cilvēku, bet beigās tomēr izlēmām, ka mums svarīgākais ir īstums, nevis dalībnieku skaits.

– Populārās mūzikas apskatnieks Artemijs Troickis "Dzeltenos pastniekus" nodēvējis par vēsturiski unikālu grupu un vienu no spēcīgākajām pagrīdes formācijām bijušās Padomju Savienības teritorijā. Par ko tad izpelnījāties tādu godu?
– Viņam kaut kā patika visa tā mūsu darīšana, tās simpātijas saglabājušās vairāku gadu garumā. Iepazināmies mēs ap 1989.gadu un tā līdz šim laikam uzturam kontaktus. Iespējams, mēs viņam tīri mentāli patikām. Mēs taisījām ierakstus, tāpēc tas materiāls ir saglabājies. Mūsu dziesmas netika izdotas albumos, bet ieraksti eksistēja. Troickim kaut kādā ziņā šķita nozīmīgi, ka ieraksti ceļoja no cita pie cita. Kad viņš skatās no sava Maskavas punkta, viņam tas ierakstošais, albumojošais liekas kaut kas nozīmīgāks nekā dzīvā uzstāšanās.

Faktiski mēs līdz šim brīdim spēlēt nemākam. Ierakstos ar rediģēšanu, lenšu līmēšanu esam to varējuši kompensēt. Man pašam tā bijusi aizraušanās no bērna gadiem. Jaunības laikā nesapņoju par skatuvi, jo neko tādu nebiju redzējis, bet tas, ko es biju redzējis, tās bija plates. Tādēļ ierakstu taisīšana man bija lielāks aicinājums. Pēdējos gados ir pilnīgi otrādi – mēs tikai gadu no gada runājam, ka vajadzētu kaut ko jaunu uzrakstīt. Faktiski visas mūsu dziesmas radušās ierakstu laikā. Nav tā, ka uzkomponējam dziesmu un pēc tam to ierakstām. Lielākoties savācamies uz rakstīšanas sesiju, un tajā brīdī viss tiek veidots. Agrāk tam bija vairāk laika. Pēdējā laikā aizraušanās mums ir koncerti, cik nu to ir. Ar dzīvajiem pasākumiem esam aizrāvušies kā vēl nekad.

– Kā aizsākās jūsu muzikanta gaitas?
– Sākumā situ pa beņķīti. Ja tam uzliek papīru, tad skan vēl labāk. Tad sekoja kāda ģitārīte. Tas viss bija skolas laikā. Man ar Viesturu Slavu tas aizsākās kopīgi, mēs esam vissenāk pazīstami – jau no pirmās klases kopā mācījāmies, draudzējāmies un sākām muzicēt. Viņš gan bija muzikālāks, vairāk iemācījies, bet man savukārt pa muzikālo līniju tā dīdīšanās bija aktīvāka. Skolas laikā spēlējām ansamblī, kuram sastāvs nepārtraukti mainījās. Vēlāk atnāca bundzinieks Ilgvars (Rišķis – I.G.), kurš ir gados jaunāks par mums. 1979.gadā pievienojās vēl minētais taustiņnieks. Tad mainījām muzicēšanas stilu, nonācām pie tās formulas, ko patlaban spēlējam. Ik pa brīdim mums pievienojās Roberts Gobziņš, kurš rakstījis arī dziesmu tekstus.

– "Dzeltenie pastnieki" uz vairākiem gadiem pārtrauca darbību, bet pēc tam to atsāka. Kāds tam bija iemesls?
– Pauze bija no 1987.gada. Iemesls bija ambiciozs – man gribējās visu pa savam. Visas tās mašīnas bija tik ļoti attīstījušās, tehnika bija tādā līmenī, ka viens pats varēju taisīt mūziku. Un man to gribējās. Vēl tagad ik pa laikam kaut kādas dziesmas taisu, izlaižu savus albumus. Pēc diviem gadiem, 1989.gadā, Latvijā nospēlējām koncertus un tad arī kopējo darīšanu beidzām. Pēc ilgāka laika vienam manam draugam radās ideja, lai mēs pamēģinām atkal kaut ko kopā uzsākt. Lai to veicinātu, viņš sponsorēja naudu. Beigās bijām apņēmušies, ka uzrakstīsim jaunu albumu, ko arī izdarījām. Es zinu, kā tas ir, kad grupas atkal apvienojas un tām iznāk albumi, kuri nevienam vairs neinteresē. Tā ir ļoti slidena situācija. Tāpēc, cik nu labi varējām, tā arī to albumu uztaisījām. Līdz ar to "Kaķis" pārāk slikts neiznāca. Kad atkal taisīsim ko jaunu, pagaidām nezinu, tas vēl miglā tīts.

Viesturam ir savs darbs un ģimene, un viņš kā ar knīpstangām jāizrauj ārā no sava dzīves ritma. Ilgvars gan ir ļoti atsaucīgs, bet dzīvo diezgan tālu no Rīgas, tādēļ viņam, lai atbrauktu un kopā kaut ko paveiktu, sanāk diezgan sarežģīti.

– "Dzelteniem pastniekiem" kopā iznākuši septiņi albumi, kurš no tiek grupai bijis visnozīmīgākais?
– "Kaķis" noteikti ir atšķirīgs, bet par pirmajiem sešiem es nevaru pateikt, kurš ir labāks vai sliktāks. Jo katrs no tiem ir ar savu konceptu, tur bijusi pilnīgi skaidra bilde, kas jādara.

– Zinu, ka grupas vecie ieraksti tiek atkārtoti izdoti, līdz kuram esat jau tikuši?
– Kompaktdiskos iznākuši pirmie četri albumi. Tāpat kā mēs nevaram pārāk daudz uzstāties, lai koncerti būtu apmeklēti, tāpat nevaram izdot pārāk daudz albumu, lai tos pirktu. Tas ir naudas jautājums, jo viss robežojas uz pašapmaksu. Mūsdienās vairs nav modē iet uz veikalu un pirkt diskus. Bieži vien sarunās atklājas, ka daudzi nemaz nezina, ka mūsu diski izdoti. Man prasa, kur tos varētu dabūt. Saku: "Aizejiet uz mūzikas veikalu un nopērciet." "Kā? O! Uz mūzikas veikalu? Baigā ideja! Nebiju iedomājies," cilvēki brīnās.

– Kāpēc vienkārši neveidojat izlases?
– Ar tām izlasēm nekas prātīgs nesanāk. 1989.gadā daži ļaudis gribēja izveidot tādu kā izdevniecībiņu, un viņiem bija iniciatīva, ka mums no saviem darbiem vajag uztaisīt izlasi. Labi. Uztaisījām. Uz kasetes lentes savilkām kopā dziesmas divreiz pa 45 minūtēm.

Ar tām pastnieku darīšanām ir tā, ka vairāk jēgas ir vienam atsevišķam albumam nekā izlasēm. Jo tajos jau nav nekādu grāvēju, hītu. Ilgākā laika posmā kādam no tiem kaut kas noteikts ir iepaticies. Katrs albums atsevišķi ir daudz sakarīgāk klausāma lieta, daudz vairāk kļūst saprotams, par ko ir runa, kas notiek. Dziesmu pārlikums kaut kādā izlasē ir diezgan garām. Pirms diviem, trijiem gadiem no saviem solo albumiem uztaisīju izlasi, tā izveidojās diezgan organiska, jo manējie albumi nav tik konceptuāli kā tām pastnieku lietām.

– Ja nemaldos, jums ir arī pašam sava ierakstu studija?
– Būtībā ierakstu studija ir katram cilvēkam, kuram mājās ir magnetofons. Patiesībā mums jau nekādas studijas nav bijušas. Ir savākušies cilvēki, kuriem par to ir vairāk saprašanas nekā ierindas cilvēkam. Esmu graizījis lentes, rediģējis materiālu un tādējādi sasniedzis diezgan virtuozu līmeni. Esmu izstrādājis savu metodi, veidu, ko no radušās situācijas tajā brīdī var izdarīt. Mana cilvēciskā daba atbilst tam, lai es varētu tādā veidā izpausties. Man mūžīgi bijis slinkums mācīties spēlēt mūzikas instrumentus. Vēl tagad koncertus mēs spēlējam ārkārtīgi nemākulīgi. Lielākoties izpildām iemācītas partitūras. Cenšamies būt atbrīvotāki, bet, lai varētu improvizēt, to aparātu jāmāk spēlēt. Bet tam man nekad nav atlicis laika. Drīzāk esmu domājis, kur dabūt labāku līmlenti.

– Parasti "Dzelteno pastnieku" un arī jūsu solo albumi iznāk ļoti klusi, nav ne reklāmas presē, ne televīzijā, kāpēc tā?
– Savā izdevniecībā ("Ingus Baušķenieka ieraksti" – I.G.) esmu izdevis 14 albumus, pieklājības dēļ pret māksliniekiem ir bijušas tikai dažas prezentācijas. Parasti manas prezentācijas izskatās tā: aizeju uz pulkvedi (klubs "Pulkvedim neviens neraksta" – I.G.) un iedzeru alu. Man tā jezga nepatīk.

Neplaukst jau arī tās izdevniecības, kurām ir cita pieeja. Teiksim, vienu tūkstoti tās iegulda diska uztaisīšanai, trīs – tā reklamēšanai. Tāpat proporcijas starp ieguldījumu un neieguldījumu iznāk tādas pašas. Es pats klausos tikai plates, man nepatīk digitālā skaņa, kompaktdiski. Man liekas, ka tie traumē cilvēku. Bet normāls cilvēks mūsdienās klausās MP3. Šajā situācijā kaut ko pārdot nav jēgas. Un man par biznesu nav tik liela interese, lai to mēģinātu. Pats priekš sevis esmu ar to pašmurgulējies un sapratis, kas mani tas neinteresē.

– Jūs ne tikai rakstāt mūziku un tekstus, bet veidojat arī dizainu albumiem, piemēram, "Viduslaikiem". Kura no šīm trim radošajām lietām sniedz visvairāk prieka?
– Vislielāko, protams, mūzika. Runājot par tekstu, tās ir tikai tādas ambīciju lietas. Viss aizsākās senākos laikos, kad starp dzejniekiem neatradu nevienu, kas rakstītu tā, kā man liktos jēdzīgi. Izņēmumi bija Hārdijs Lediņš un Juris Boiko, kuri pastnieku laikos radīja tekstus, kas bija okey, ar kuriem labprāt sadzīvoju. Tāpat labus tekstus rakstīja mana pirmā sieva Edīte un Roberts Gobziņš. Jau pašā pirmajā ierakstā "Bolderājas dzelzceļš" ir dažas dziesmas ar maniem tekstiem. Varbūt tie nav feini, iespējams, štruntīgi un samocīti. Katrā ziņā dīdījis tos vārdus esmu kopš pašiem grupas sākumiem. Pēdējos gados tekstu rakstīšana man ir visnepatīkamākais process dziesmas radīšanas laikā, tā ir pilnīga elle. Uz to man vēl mazāk talanta nekā uz mūzikas taisīšanu.

Bet vizuālās lietas man atkal patikušas. Sešus gadus esmu nostrādājis televīzijā par operatoru. Un jaunībā ar flomāsteriem mālēju bildes. "Viduslaiku" dizains varbūt nebija pārāk izdevies. Esmu taisījis dizainu arī pārizdotajiem pastnieku albumiem, kuriem sākotnēji vizuālais attēls nebija. Piemēram, 2003.gadā izlaistam albumam ir attēls, kādam tam būtu bija jāizskatās uz 1981.gadā izdotā ieraksta. Ja tas tajā laikā būtu izskatījies tā vai citādi, mēs to bildi būtu uzlikuši uz kompaktdiska. Kaut kādā ziņā spēlēju spēli, ko uz kompaktdisku būtu uzlicis, ja tas attēls būtu veidots agrāk. Man tās spēles ar diska vākiem liekas dikti jaukas un aizraujošas.

– Jūs vēl rakstāt mūziku animācijas filmiņām, šis darbs arī ir elles mokas vai tomēr tas nāk viegli?
– Šis darbs lielākoties sākas ar sarunu, cik par to maksās. Savulaik, kad Roze Stiebra nāca pie manis ar priekšlikumu uzrakstīt mūziku, biju ārkārtīgi priecīgs. Ļoti lielā priekā visi tie darbiņi tika taisīti. Bērniem orientētais materiāls man padodas visai viegli, jo tā ir diezgan atbrīvota valoda, nesamaitāta publika. Protams, tā ir izdomāta publika, jo visi tie materiāli nonāk pie pieaugušā klausītāja, bērns paliek fonā. Arī tagad man ir divi darbi – rakstu mūziku vienai teātra izrādei un veidoju skaņas noformējumu bērnu grāmatai.

– Ko jūs vēl gribētu savā dzīvē jaunu pamēģināt, paveikt?
– Nezinu... Esmu diezgan apjucis no visa notiekošā, no tā, kas uz kurieni virzās, kas ir un kas nav. Piemēram, mans tēvs sešdesmit gadu vecumā pēkšņi uzplauka kā gleznotājs. Es pašreiz tā kā stīvējos, nevaru saprast, vai to lielāko, ko esmu varējis, esmu jau izdarījis vai tikai izdarīšu.

– Esat pārkāpis piecdesmit gadu slieksni, kā pašlaik jūtaties?
– Diezgan bieži sāp kuņģis. Bet viens no lielākajiem priekiem, ko nebiju gaidījis, bija tas, ka pirms trim, četriem gadiem, kad atsākās pastnieku lietas, konstatēju, ka mūsu materiālu klausās arī jauni cilvēki. Pirmajā brīdī tas bija ārkārtīgi patīkams pārsteigums. Ja uz koncertiem nāktu tikai mūsu vienaudži, tad tā būtu mirusi lieta pēc būtības, tas būtu skumjāk par skumju un tad labāk vajadzētu beigt muzicēt.

Bet jocīgi šķiet, ka mūsdienās jebkurš skolas puišelis, nezinu, kā to panāk, bet māk ļoti labi spēlēt. Problēma tikai tā, ka viņi nezina, ko darīt ar savu spēlēt mācēšanu. Salīdzinot ar mums, viņi spēlē briljantsuperīgi.

– Arī mums Liepājā ir ļoti daudz talantīgu jaunu mūziķu, ko jūs viņiem novēlētu, ieteiktu?
– Nevaru pateikt, šādās situācijās es apmulstu. No jaunajiem neesmu neko dzirdējis, jo televizoru nelietoju jau kādus divus gadus. Šodien braucām mašīnā, kur Viesturam skanēja radio "SWH", tur dzirdētais man bija pilnīgi jauns materiāls. Divus stāvus zemāk manā mājā dzīvoja grupas "Gain Fast" dalībnieki. Viņu dziesmas atskaņoja arī pa radio, faktiski šīs grupas mūziku dzirdēju pirmo reizi, ja neskaita bungu rīboņu no apakšējiem stāviem. Man liekas, ka tas, kas mūsdienās tiek tiražēts, ir ļoti aprobežota komercija. Mūzikai jānāk ar jaunradi, bet pašlaik radītais ir pilnīga atgremošana. Bet tas neattiecas uz kādu konkrētu grupu Liepājā vai Latvijā, tas notiek visā pasaulē.