Kurzemes Vārds

12:42 Svētdiena, 24. marts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pakāpieni

Strādāt, paklausot sirdij
Līvija Leine

Vizītkarte
Ginta Voinarovska
Dzimusi 1980.gadā, Latvijas dzimšanas dienā – 18.novembrī.
Mācījusies Liepājas 1.vidusskolā, RTU Liepājas Mācību zinātniski tehniskā kompleksa tehnikumā grāmatvedību, Liepājas Pedagoģijas akadēmijā sociālo darbu.
Ir Sociālā darbiniece Liepājas Nakts patversmē.
Darbs – sirdslieta. Dzīvesveids – cilvēkmīlestība.

Pirmais jautājums, kas, ar Gintu sastopoties pirmo reizi, daudziem neviļus pasprūk: "Ko tik jauna, tik skaista meitene meklē tādā nelaimju, rūgtuma un sāpju pārpildītā vietā, kāda ir Nakts patversme?"

Pirmā atbilde, ko viņa saka ir: "Man patīk palīdzēt cilvēkiem." Vēlāk, kad sarunu biedru mazliet iepazinusi, atzīstas: "Es tos cilvēkus mīlu."

Kā uz to iets?

Ļoti gribējusi mācīties par medicīnas māsu. Vecāki atrunājuši: "Ar māsiņas algu neizdzīvosi." Paklausījusi. Izmācījusies par grāmatvedi. Bet šis darbs nav gājis pie sirds. Ar laiku vēlme palīdzēt cilvēkiem guvusi virsroku. Tā vēl vairāk nostiprinājusies studiju laikā. Sākusi iet kā brīvprātīgā uz slimnīcas Sociālās aprūpes nodaļu pie vecajiem cilvēkiem. Liepājas Jaunatnes centrā darbojoties, līdzaicinājusi arī citus jauniešus.

Vai Ginta savu izvēli tagad nenožēlo?

"Nevienu brīdi," atbilde ir žigla. "Tas nav viegls darbs, bet, ja to daru, paklausot sirdij, tad strādāt ir vieglāk."

Viņu nebaida cilvēki, kuri meklē patvērumu Nakts patversmē. "Ja cilvēki jūt, ka esi pret viņiem patiess, ka man var uzticēties, ka nevēršos pret viņiem, bet cenšos palīdzēt, tad izveidojas savstarpēja cieņa," saka Ginta.

Sociālā darbinieka pienākumi Nakts patversmē, protams, ir noteikti. Jāiepazīstas ar klientu, jāiekārto lieta, jāiedziļinās viņa problēmās, jāizstrādā sociālo problēmu risināšanas plāns, ja nepieciešams sakārtot dokumentus, jāpaskaidro, kā to darīt, ja cilvēks pats to nespēj, viņa vietā jāiet uz iestādēm. Tāpēc Gintas ceļš nereti ved uz tiesu, Nodarbinātības valsts aģentūru, Pilsētas domi, Valsts sociālās apdrošināšanas valsts aģentūras Liepājas nodaļu, Sociālo dienestu. Nākas sadarboties arī ar mediķiem un policiju, kad pasi kāds klients nozaudējis, kad kāda izziņa vajadzīga, kad jāizsauc policisti palīgā kādu aktīvāku klientu nomierināt.

Par šo iestādi runājot, Gintai balsī ieskanas arī rūgtums un acīs pavīd asaras. Viņa nesaprot, kā cilvēkus var pazemot, iekaustīt. "Uzrakstiet," viņa saka, "ka es lūdzu no visas sirds, lai mūsu likumsargi neizgāztu savas dusmas pret mūsu iemītniekiem." Gadoties, ka uz patversmi atnāk, reizēm pat atrāpo cilvēki ar lauztām ribām, sasistām galvām, un, apgalvodami, ka viņus piedzērušos uz ielas aizturējuši policisti, aizveduši uz mežu, piekāvuši. Reizēm viņi it kā piekauti par to, ka braukuši par zaķi. Reizēm viņiem barā uzbrukuši ielas puikas.

"Bezpajumtniekiem jau tāpat ir ļoti zems pašnovērtējums," saka Inga. "Kad viņus piekauj, viņiem pašiem tas šķiet pats par sevi saprotams." Bieži tādēļ nākas uz Nakts patversmi izsaukt ātro palīdzību. Jā, Ginta atzīst, ka daudzreiz patversmes klientu domstarpībās ar ārpasauli vainojams alkohols. "Bet šiem cilvēkiem alkohols ir vienīgais, kas liek acīm iemirdzēties, kas ļauj aizmirsties," viņa saka. "No patversmes patstāvīgā dzīvē atgriežas retais. Lielākā daļa ieslīguši tik dziļā bedrē, ka vairs netiek ārā. Viņiem nav līdzekļu, par ko īrēt dzīvokli. No iepriekšējās mājvietas vai nu parādu dēļ izlikti tiesas ceļā, vai arī to zaudējuši, veiklu mākleru apkrāpti. Dažiem iemītniekiem Nakts patversme ir pēdējais salmiņš, pie kura turas un ko baidās pazaudēt."

Nakts patversmē vēl joprojām, kaut arī pavasaris turas, mīt ap 120 cilvēku. Daudzi strādā, no rīta iet uz darbu, vakarā atpakaļ. Vieni noturas darbā, citi to maina. Ginta izgriež no avīzēm sludinājumus, liek pie ziņojumu dēļa, lai cilvēki zinātu, kur un ko meklēt. "Man ir gandarījums, kad redzu, ka cilvēkam izdodas kaut ko sakārtot savā dzīvē," viņa saka.

Gintu arī neuztrauc klientu, kā viņa saka, stāsti par to, kas ar viņiem it kā noticis: "saņēmu naudiņu, piekāva, atņēma". Lielākoties jau naudiņa (pensija, pabalsts) tiek nodzerta. Pēc tam viņi iztiek ar to, ko dod Nakts patversmē, ko dod draudzes "Bhakti yoga" virtuvē, vai meklē ēdināšanas talonus Narkoatkarības pārvarēšanas palīdzības punktā. "Kad piedāvāja šo darbu, biju nobijusies," Ginta atzīstas. "Pirmajā laikā katru dienu bija kāds pārsteigums. Tagad esmu šos cilvēkus iemīļojusi," viņa saka.

Cik lielam dvēseles stiprumam jābūt, lai nonāktu līdz šādai atziņai? Kas palīdz to uzturēt? Dievs?

"Esmu iesvētīta, kristīta, bet aktīvs draudzes cilvēks neesmu," viņa atzīstas. "Neesmu bara cilvēks. Eju par sevi. Daru, kas sirdij tuvs. Palīdz, kad sastopu līdzīgi domājošus cilvēkus, tādus kā Nakts patversmes vadītāja Sandra Šulca, kuras spēku un pacietību apbrīnoju."

Bet vai citur pasaulē ir labāk? Nesen Nakts patversmē dažas dienas viesojusies brīvprātīgā sociālā darbiniece no Vācijas. Izrādās, ka Berlīnē un Liepājā problēmas līdzīgas. Arī tur, kur valda it kā materiāla labklājība, cilvēka gars var salūst, ja zaudēts tuvs cilvēks, darbs, arī tur nav svešas situācijas, kad pirmo vietu cilvēka dzīvē iegūst alkohols. "Kad satiekos ar paziņām, viņi man jautā: kā tu tur vari pastrādāt, tur taču ir tādi vīri kā ozoli, kas paši neko negrib darīt?" stāsta Ginta. "Bet mēs bieži ar cilvēka aci redzam tikai materiālo, bet neredzam cilvēka garu, neieskatāmies viņa sirdī. Varbūt tam cilvēkam ir salauzta sirds un tāpēc viņš nevar saņemties kaut ko sevis labā darīt."

Un viņa stāsta par klientu, kurš trīsdesmit gadu pavadījis cietumos: iegājis – iznācis – iegājis… Bet viņu visu laiku mājās pacietīgi un uzticīgi gaidījusi sieva. Vienā no pēdējām soda izciešanas reizēm sieva nomirusi ar vēzi. Tagad viņam zudusi jebkāda interese par dzīvi. "Tagad nav kas mani gaida," saka.

"Tā ir bieži – skrienam cits citam garām, sasveicināmies: kā iet, kā klājas? Bet cik bieži patiesi apstājamies un ielūkojamies cilvēkā?" vaicā Ginta. "Kad iedziļināmies, tad saprotam, kāpēc cilvēks dzer, kāpēc lieto narkotikas, kāpēc ir agresīvs vai dusmīgs. Tas viss ir tikai aiz mīlestības trūkuma," saka Ginta. "Mēs par to, kā runāt ar šiem cilvēkiem, ka viņus atgriezt dzīvei, runājām arī ar vācu meiteni Marī Terezu. Ir jāsaprot, ar kuru cilvēku var runāt par Dievu, kuram ar to nevar uzbāzties, jo tā cilvēku var tikai aizvērt ciet vai aizbaidīt. Arī tad, ja cilvēks izsalcis, viņam nevar stāstīt, ka Dievs ir labs, jo viņam tajā brīdī gribas ēst. Tas viss jājūt, jāizprot."

Taču Ginta ar klientiem runā ne tikai savā kabinetā. Viņa kopā ar citiem sociālajiem darbiniekiem mēģina viņus uzrunāt arī citādā veidā. Piemēram, ar sirsnīgu Lieldienu pasākumu. "Vitas Pētersones gaismas eņģeļiem, kas uzstājās mūsu sarīkojumā, atvērās gan latviski, gan krieviski runājošie cilvēki," viņa stāsta. It kā netīši viņai esot iznācis sarīkot Lieldienas slimnīcas Sociālajā nodaļā, kur sācies viņas darba ceļš.

Kas vēl viņas dzīvē bez Nakts patversmes?

"Ļoti mīlu dzīvniekus," saka Ginta. Kad kāda firma bankrotējusi un tās sargsunim draudējusi ievietošana patversmē, Ginta trīs gadus vecajai ņufaundlendietei Grietai atradusi labus saimniekus Cīravā. Gintai patīk arī pafotografēt un zīmēt. Patīk lasīt grāmatas. Nopietnas: par filozofiju, sociālo darbu, kristīgo literatūru. Patīk izbraukāties pa laukiem ar divriteni. Tā viņa atgūst spēku, lai ar visu sirdi rūpētos par dzīves atstumtajiem.